Vīzija bija tik reāla, ka man trīcēja rokas. Mēģināju nomierināties.
Tu esi tam dzimis, es pie sevis nodomāju. Tu tiki radīts, lai nogalinātu šādus briesmekļus. Es klusībā atkārtoju šos vārdus kā mantru.
- Džeikob, lūdzu, pasteidzies, - Bronvīne ierunājās.
Radījums mānīgi tēloja, ka virzīsies pa kreisi, bet tad lēca
pa labi. Es negribēju ļauties minējumam un zaudēt mūsu labāko iespēju tukšpauri nogalināt. Man bija jāzina droši. Un es nez kāpēc tomēr jutu, ka tas ir man pa spēkam.
Pietupos tik tuvu klintsradzei, ka Emma aizbāza divus pirkstus man aiz siksnas, lai es nenoveltos lejā. Nenovēršot uzmanību no tukšpaura, es pie sevis atkārtoju mantru: radīts, lai tevi nogalinātu, radīts, lai nogalinātu... Un, lai gan kādu mirkli
briesmonis nekustīgi karājās pie sienas, jutu, ka kompasa adatiņa man vēderā norāda pavisam nedaudz pa labi.
Tā bija kā priekšnojauta.
Bronvīne jau sāka trīsēt no laukakmens svara un paziņoja: - Ilgi es to vairs nenoturēšu!
Nolēmu paklausīt intuīcijai. Lai gan vietā, kurp rādīja mans kompass, nekā nebija, es saucu, lai Bronvīne met laukakmeni turp. Viņa nomērķēja un ar atvieglotu vaidu palaida akmeni vaļā.
Jau nākamajā mirklī tukšpauris metās pa labi - tieši turp, kur bija norādījis mans kompass. Briesmeklis pacēla skatienu, ieraudzīja sev virsū lidojošo akmeni un jau gatavojās jaunam lēcienam, bet tam pietrūka laika. Laukakmens ietriecās radījuma galvā un pienagloja tā ķermeni pie sienas. Ar pērkon-dimdošu troksni tukšpauris un akmens atsitās pret zemi. Mēļu taustekļi izšāvās no bluķa apakšas uz visām pusēm, noraustījās un sašļuka. Ap akmeni izplūda melnas asinis, veidojot lielu, briesmīgu peļķi.
- Tiešs trāpījums! - es iesaucos.
Bērni sāka lēkāt un priecīgi gavilēt. - Tas ir beigts! Tas ir beigts! - Olīvija iekliedzās. - Briesmīgais tukšpauris ir beigts!
Bronvīne metās man ap kaklu, un Emma noskūpstīja man galvvidu. Horācijs paspieda roku, un Hjū uzsita uz pleca. Pat Enohs mani apsveica: - Labs tas darbiņš, kas padarīts, - viņš mazliet negribīgi novilka. - Tikai nesacel degunu mākoņos!
Man būtu no visas sirds jāpriecājas, tomēr nejutu gandrīz neko, tikai atslāba sajūtas radītās drebelīgās sāpes un tirpums. Pavisam maigi un tā, lai neviens cits neko nemanītu, Emma saņēma mani aiz rokas un mazliet atbalstīja, vedinot nost no klints malas. - Tā nebija tikai veiksme, - viņa čukstēja man pie auss. - Džeikob Portmen, es neesmu tevī kļūdījusies.
Taka, kas tik spēji aprāvās apakšā pie akmens sienas, augšā turpinājās gar kores malu un nozuda virsotnē.
- Uzraksts pie virves vēstīja: Ceļš uz zvērnīcu, - atgādināja Horācijs. - Kā jums šķiet, vai tur augšā mūs sagaida tieši tas?
- Tu jau esi tas, kurš nosapņo nākotni, - norādīja Enohs. -Labāk pasaki tu mums.
- Kas ir zvērnīca? - Olīvija painteresējās.
- Dzīvnieku kolekcija, - Emma skaidroja. - Tāds kā zoodārzs.
Olīvija iespiedzās un sasita plaukstas. - Tur būs Katberta draugi! No pasakas! Urā, es nespēju vien sagaidīt, kad viņus satikšu! Kā jums šķiet, vai tur dzīvo arī imbrīne?
- Šajā situācijā labāk atturēties no minējumiem, - norādīja Milards.
Mēs devāmies ceļā. Es joprojām nebiju attapies pēc tikšanās ar tukšpauri. Šķita, ka manas spējas nudien pieņemas spēkā, - kā jau Milards bija paredzējis, tās attīstījās gluži kā muskuļi pēc treniņa. Ieraudzījis tukšpauri, es uzreiz noteicu tā atrašanās vietu un, pareizi piestrādājis pie šīs prasmes, jau varētu paredzēt tā nākamo soli - drīzāk sajūtu un intuīcijas, nevis prāta limenī. Biju diezgan apmierināts, ka esmu uzzinājis kaut ko jaunu par paša īpatnībām un ka varu mācīties no paša pieredzes. Tomēr man nācās mācīties nebūt ne drošos un kontrolējamos apstākļos. Nebija nekādu buferu, kas pasargātu bumbiņu no ieripošanas renstelē. Katra kļūda, ko es pieļautu, izraisītu tūlītējas un nāvējošas sekas kā man pašam, tā visiem apkārtējiem. Es bažījos, ka pārējie varētu sākt noticēt manām spējām, un vēl sliktāk - ka tām sāktu noticēt es pats. Es arī apzinājos, ka mirkli, kad sākšu celt degunu gaisā, brīdī, kad pārstāšu slapināt biksēs aiz bailēm no tukšpauriem, notiks kaut kas briesmīgs.
Iespējams, man šajā ziņā bija paveicies, jo mana baiļu un pārliecības attiecība joprojām saglabājās zema. Desmit pret
vienu - vēsi. Sabāzu rokas bikšu kabatās, baidīdamies, ka citi, ejot uz priekšu, pamanīs, kā tās trīc.
- Skatieties! - Bronvīne iesaucās un apstājās takas vidū. - Māja mākoņos!
Mēs bijām nogājuši pusi ceļa līdz kores galam. Tur augšā kāda ēka tālumā gluži vai balansēja uz mākoņa malas. Kad bijām tikuši jau tuvāk virsotnei, mākoņi pašķīrās un pavērās plašs skats uz māju. Tā bija loti maza un balstījās nevis uz mākoņa, bet gan uz milzīga torņa, ko veidoja tikai stāvus saslieti dzelzceļa sliežu gultņi, bet visa konstrukcija stabili iegremdējās zāles klāta plato vidū. Tā bija viena no dīvainākajām cilvēka radītajām konstrukcijām, kādas biju redzējis. Ap māju šur tur pavīdēja pa kādai būdai, un viņā galā slējās neliela koku audze, kam gan mēs nepievērsām uzmanību, jo visu acis bija piekaltas tornim.
- Kas tas tāds? - es čukstus vaicāju.
- Varbūt skatu tornis? - Emma minēja.
- Vai lidmašīnu nolaišanās laukums? - prātoja Hjū.
Tomēr nevienu lidmašīnu nekur neredzēja, arī nolaišanās
skrejceļu ne.
-Ja nu tā ir cepelīnu nolaišanās vieta? - ieminējās Milards.
Man atmiņā atausa seni hronikas kadri par nelaimei lemtā Hindenburga nolaišanos kādas augstas konstrukcijas galā, kas atgādināja radiotorni un nemaz tik ļoti neatšķīrās no šobrīd redzamā. Jutu, kā pār muguru pārskrien ledaini baiļu drebuļi. Ja nu baloni, kas mūs vajāja pludmalē, bāzējas tieši šeit un mēs, paši to nemanot, bijām ieskrējuši tieši briesmekļu midzenī?
- Vai varbūt tā ir imbrīnes māja, - ieminējās Olīvija. - Kāpēc visi vienmēr uzreiz izdara visļaunākos secinājumus?
- Esmu pārliecināts, ka Olīvijai ir taisnība, - piebilda Hjū. - Te nav, no kā baidīties.
Viņam acumirklī atbildēja skaļš, necilvēcīgs rēciens, kas, kā šķita, nāca no ēnas apņemtā laukuma torņa pakājē.
- Kas tas tāds bija? - Emma brīnījās. - Vai vēl viens tukš-pauris?
- Nedomāju vis, - es sacīju, kaut gan sajūta joprojām nebija mani pametusi.
- Es nezinu un nemaz negribu zināt, - Horācijs atkāpdamies piebilda.
Tomēr mums nebija izvēles; lai kas tas būtu, tas gribēja mūs satikt. Rēkoņa atkārtojās, spalvas sacēlās gaisā, un jau pēc mirkļa starp diviem zemākajiem gultņiem iznira spalvains ģīmis. Tas uzrūca mums kā traks suns, kam gar ilkņiem tek siekalas.
- Seno ļaužu vārdā, kas tas tāds? - nočukstēja Emma.
- Tā bija kolosāla ideja - ielīst tieši šajā cilpā, - piezīmēja Enohs. - Tiktāl mums nudien viss ir izdevies tīri labi.
Lai-kas-tas-būtu caur gultņiem izrausās saules gaismā, notupās uz pakaļkājām un glūnēja uz mums ar nekontrolētu smaidu uz lūpām, it kā iztēlotos, kā varētu garšot mūsu smadzenes. Es nespēju noteikt, kas tas ir - cilvēks vai dzīvnieks: skrandās tērptās miesas atgādināja cilvēku, kaut gan tas pārvietojās kā pērtiķis. Ieliektais stāvs atsauca atmiņā kādu mūsu senaizmirstu senci, kurš apstājies evolūcijā pirms miljons gadiem. Radījuma acis un zobi bija netīri iedzelteni - bāli un tumšu plankumu klāti, garie mati - sapinušies kā perēklis.