- Vai kāds beidzot to piebeigs? - Horācijs ierunājās. - Vai vismaz izdariet tā, lai tas beidz uz mani blenzt!
Bronvīne nolika Klēru zemē un nostājās kaujas pozā, bet Emma pastiepa delnas uz priekšu, lai uzšķiltu uguni, tomēr laikam taču bija pārlieku apstulbusi, lai radītu ko vairāk par dūmu mākoni. Cilvēkveida radījums saspringa, ierūcās un tad skriešus kā sprinteris olimpiskajās spēlēs nevis metās pie mums, bet gan, apmetis loku, nozuda aiz akmeņu kaudzes;
pēc tam gan tas vēlreiz pabāza degunu un, atsedzis ilkņus, pasmaidīja. Viņš spēlējās ar mums, gluži kā kaķis spēlējas ar savu medījumu, pirms to nogalina.
Šķita, ka radījums atkal metīsies skriet un šoreiz pie mums, bet tad kāda balss mums aiz muguras izteica pavēli: - Sēdi un uzvedies pieklājīgi! - Un radījums paklausīja, apsēdās uz pakaļkājām un atslāba, izkāris mēli no mutes, kas atņirdzās trakā smaidā.
Pagriezušies mēs ieraudzījām suni mierīgi kātojam uz mūsu pusi. Es paraudzījos tālāk, meklējot runātāju, bet vairāk neviena nebija. Tad suns pavēra muti un sacīja: - Neturiet ļaunu prātu uz Grāntu, viņš nemaz neprot uzvesties! Tā viņš vienkārši pasaka paldies. Tas tukšpauris bija pavisam neciešams.
Šķita, ka suns runā ar mani, bet es biju pārāk pārsteigts, lai atbildētu. Tas ne tikai runāja gluži vai cilvēka balsi - turklāt ar izsmalcinātu britu akcentu -, bet ari turēja starp gaļīgajām lūpām pīpi. Uz suņa deguna atradās apaļas, iezaļganas brilles.
- Ak vai, ceru, ka nejūtaties pārāk aizskarti, - suns turpināja, pārpratis manu klusēšanu. - Grānts nemaz nav ļauns, bet jums nāksies viņam piedot. Viņš uzauga vistiešākajā nozīmē šķūni. Turpretī es guvu izglītību muižā kā septītais kucēns izcilas medību suņu dzimtas septītajā paaudzē. - Tas paklanījās, cik vien labi suns to var spēt, ar degunu skarot zemi. - Edisons Maken-rijs, padevīgi esmu jūsu ricibā.
- Cik savāds suņa vārds, - nobubināja Enohs. Tikšanās ar runājošu dzīvnieku acīmredzot nebija viņu pārsteigusi.
Edisons pavērās pāri briļļu rāmjiem uz Enohu un sacīja:
- Un, ja drīkstu vaicāt, kāds būtu jūsu goda vārds?
- Enohs O’Konors, - Enohs lepni paziņoja un viegli izrieza krūtis.
- Cik savāds vārds netīram, tuklam cilvēkbērnam, - Edisons atbildēja un negaidīti pieslējās pakaļkājās, tā sasniegdams gandrīz Enoha augumu. - Jā, es esmu suns, bet brīnumains suns. Un kāpēc gan man tādā gadījumā būtu jānēsā parasta suņa vārds? Iepriekšējais saimnieks mani sauca par Boksiju, un to es nevarēju ciest - tas aizskāra manu godu! Tāpēc es tam vīram iekodu sejā un pieņēmu viņa vārdu. Manuprāt, dzīvniekam ar manu intelektuālo bagāžu daudz labāk piestāv Edi-sons. Drīz vien pēc tam mani atrada mis Paceplīte un atveda šurp.
Dzirdot imbrīnes vārdu, mūsu sejas atmaiga, un ikviens sajuta caur kauliem izskrienam cerības dzirksti.
-Jūs atveda mis Paceplīte? - Olīvija pārvaicāja. - Bet kā tad ar to milzi Katbertu?
- Ar ko? - Edisons atbildēja ar pretjautājumu un nogrozīja galvu. - Ak jā, no pasakas. Diemžēl tā laikam ir... tikai pasaka, kas senos laikos radusies tās divainās formas klints dēļ tur lejā un mis Paceplītes brīnumainās zvērnīcas dēļ.
- Un ko es teicu? - norūca Enohs.
- Kur tagad atrodas mis Paceplīte? - Emma vaicāja. - Mums jārunā ar viņu!
Edisons pavērās uz māju torņa galā un teica: - Tā ir viņas rezidence, tikai patlaban viņas nav mājās. Pirms dažām dienām viņa aizlidoja, lai Londonā palīdzētu savām māsām imbrī-nēm. Ir karš, kā jau zināt... Es pieņemu, ka būsiet par to dzirdējuši? Tas arī izskaidro, kāpēc esat devušies ceļā nožēlojamā bēgļu statusā, vai ne?
- Mūsu cilpa tika okupēta, - Emma paskaidroja. - Un pēc tam mēs jūrā zaudējām visu savu mantību.
- Un gandrīz arī paši gājām bojā, - Milards piebilda.
Izdzirdot Milarda balsi, suns salēcās. - Neredzamais! Kāds
rets pārsteigums! Un vēl amerikānis, - Edisons piebilda, pamājis uz manu pusi. - Tā tik ir savāda kompānija pat starp īpatņiem! - Viņš atkal nostājās uz visām četrām un pagriezās pret torni. - Nāciet, iepazīstināšu jūs ar pārējiem. Viņi būs sajūsmā par iespēju jūs satikt. Un jūs, nabadziņi, noteikti esat izbadējušies pēc tālā ceļa. Uz sātīgu ēdmaņu nebūs ilgi jāgaida!
- Mums vajadzētu arī zāles, - ierunājās Bronvīne un nometās ceļos, lai paceltu Klēru. - Mūsu mazulīte ir pavisam slima.
- Darīsim viņas labā visu, ko spēsim, - suns atbildēja. - Esam jums daudz parādā par to, ka atrisinājāt mūsu tukš-paura problēmu. Pavisam neciešami, kā jau sacīju.
- Kā viņš teica - ko sātīgu? - Olivija vaicāja.
- Ēdmaņu, comestibles, rations! - suns skaidroja. - Šeit jūs pabaros kā karalisko ģimeni.
- Bet es neēdu suņu barību, - Olivija iebilda.
Edisons iesmējās pārsteidzoši cilvēcīgā tembrā. - Gluži tāpat kā es, jaunkundz.
Edisons kātoja uz priekšu uz visām četrām, sacēlis uzrauto purnu gaisā, savukārt cilvēkveida radījums, vārdā Grānts, skraidīja mums apkārt kā neprātīgs kucēns. Manīju, ka aiz zāles kušķiem un dažviet izmētātajām būdām uz mums paslepšus noraugās dažādu veidolu un izmēru sejas, lielākoties spalvām klātas. Kad bijām nonākuši plato viducī, Edisons atslējās uz pakaļkājām un iesaucās: - Draugi, nebaidieties! Nāciet iepazīties ar bērniem, kas iznicināja mūsu nelūgto viesi!
Klajumā cits pēc cita parādījās neparasti zvēri. Kamēr tie nāca tuvāk, Edisons mūs iepazīstināja. Pirmais radījums izskatījās pēc miniatūras žirafes augšdaļas, kas uztupinātā uz ēzeļa pakaļgala. Tas dīvaini pārvietojās uz pakaļkājām, citu locekļu tam nebija. - Šī ir Deirdra, - sacīja Edisons. - Viņa ir emurafe, kas nedaudz atgādina žirafes un ēzeļa krustojumu, tikai ar mazāku kāju skaitu un īdzīgu dabu. Viņa sagādā ļoti sāpīgus zaudējumus kāršu spēlē, - suns čukstus piebilda. - Nekādā gadījumā nespēlējiet ar emurafi kārtis! Sasveicinies, Deirdra!
- Uz redzēšanos! - sacīja emurafe, atņirgusi lielās zirga lūpas smaidā. - Briesmīga diena! Man nemaz nav prieka jūs satikt! - Un tad viņa iesmējās - skaņa drīzāk atgādināja griezīgu, spalgu zviedzienu - un piebilda: - Es tikai muļķojos.
- Deirdra ir pārliecināta par savu labo humora izjūtu, - Edisons paskaidroja.
-Ja esat ēzeļa un žirafes krustojums, kāpēc gan jūs nesauc par ēzeļrafi? - Olīvija painteresējās.
Deirdra sarauca pieri un atbildēja: - Tāpēc, ka tas vispār nav nekāds nosaukums. Vārds “emurafe” gluži vai pats noripo no mēles, vai jums tā nešķiet? - Viņa izbāza tuklu, sārtu, trīs pēdas garu mēli un ar tās galiņu atstūma Olivijas diadēmu uz pakauša. Olivija iespiedzās un smiedamās noslēpās Bronvlnei aiz muguras.
- Vai šeit visi dzīvnieki prot runāt? - es painteresējos.
- Tikai Deirdra un es, - Edisons atbildēja, - un tas ir labi. Vistas jau tā neapklust ne mirkli, kaut gan nespēj pateikt ne vārda! - Nākamās rindā gaidīja bars klukstošu cāļu māšu, kuras mūs sveicināja no apdeguša un nosūbējuša būra. - Nūja! -Edisons turpināja. - Lūk, ari meitenes!
- Kas noticis ar viņu būri? - Emma pajautāja.
- Ik reizi, kad esam būri salabojuši, viņas to atkal nosvilina, -suns skaidroja. - lirās nedienas. - Viņš pagriezās un pamāja citā virzienā. - Es ieteiktu mazliet pakāpties atpakaļ, jo, kad viņas satraucas...
BLADĀC! Atskanēja tāds blīkšķis, it kā tiktu uzlaists gaisā dinamīts, un mēs visi salēcāmies. Atlikušie neskartie būra dēļi aizlidoja pa gaisu sīkās šķēpelēs.