- Mis Peregrines spārns sadzis, - Edisons attrauca. - Tomēr bez palīdzības viņa pati nespēs atkal atgriezties cilvēka ādā.
- Kāda palīdzība viņai nepieciešama? - Emma jautāja. - Vai jūs varat to viņai sniegt?
- Viņai var palīdzēt tikai cita imbrine. Turklāt laika atlicis pavisam maz.
Es sastingu. Tas bija kas jauns.
- Ko tas nozīmē? - Emma neatstājās.
- Man ir smagi vēstīt sliktas ziņas, - Edisons atbildēja, - bet imbrīnei šādā stāvokli divas dienas ir ļoti ilgs laiks. Jo ilgāk viņa paliks putna ādā, jo vairāk zaudēs savu cilvēka būtību. Atmiņa, vārdi - viss, kas viņu padarīja par cilvēku, - būs zudis, līdz galu galā viņa vairs nebūs imbrine. Mis Peregrine paliks putns uz visiem laikiem.
Es iztēlojos ainu, kā mis Peregrine izplāta guļ reanimācijā uz operācijas galda un apkārt rosās dakteri; viņa pārstāj elpot, un ar katru pagājušo sekundi imbrines smadzenēm tiek nodarīts aizvien lielāks neatgriežams ļaunums.
- Cik ilgi? - Milards gribēja zināt. - Cik daudz laika viņai atlicis?
Edisons novērsa skatienu un nogrozīja galvu. - Divas dienas, ja viņai pietiks spēka.
Sekoja čuksti un elsas. Mēs visi kā viens nobālējām.
- Vai jūs to droši zināt? - Emma nelikās mierā. - Vai esat absolūti un pilnīgi pārliecināts?
- Esmu to redzējis jau agrāk. - Edisons piegāja pie mazās pūcītes, kas sēdēja uz netāla zara. - ŠI ir Olīvija, viņa bija jauna imbrine, kam nepaveicās treniņa laikā. Pie mums viņu atveda pēc piecām dienām. Mēs ar mis Paceplīti darījām visu, kas mūsu spēkos, lai viņu atgrieztu atpakaļ, bet viņai vairs nebija iespējams palīdzēt. Tas notika pirms desmit gadiem, un kopš tā laika viņa nav mainījusies.
Pūce mēmi vērās mūsos. Viņā nemanīja neko vairāk par putnu; par to liecināja tukšais skatiens.
Emma pieslējās kājās. Šķita, ka viņa grasās kaut ko teikt, - es cerēju, ka viņa mūs uzmundrinās, mudinās uz rīcību ar iedvesmojošu runu, - bet meitene nespēja dabūt vārdus pār lūpām. Izplūdusi elsas, Emma nedrošiem soļiem aizgāja.
Es saucu viņu, tomēr meitene neapstājās. Pārējie vienkārši vēroja Emmu aizejam, apstulbuši no šausmīgajām vēstīm, kā arī no Emmas rīcībā manāmā vājuma un neizlēmības. Par spīti notiekošajam, viņa bija saglabājusi spēkus tik ilgi, ka mēs jau sākām to uzskatīt par pašsaprotamu, bet mana draudzene nebija ložu necaurlaidīga. Lai gan brīnumaina, Emma tomēr bija arī cilvēks.
- Labāk ejiet un vediet viņu atpakaļ, Džeikoba kungs, -Bronvīne mani aicināja. - Mēs nedrīkstam šeit uzkavēties pārlieku ilgi.
Es panācu Emmu, kad viņa jau stāvēja kraujas malā, zem kuras pletās lauku ainava un lēzeni zaļi pakalni pārtapa tālā līdzenumā. Viņa dzirdēja mani nākam, bet neatskatījās.
Es nostājos blakus un centos izdomāt, ko tādu mierinošu varētu pateikt. - Es zinu, ka esi pārbijusies, un... trīs dienas nešķiet ilgs laiks, bet...
- Divas dienas, - Emma čukstēja. - Varbūt divas dienas. -Meitenes lūpas trīsēja. - Un tas pat vēl nav ļaunākais.
Es minstinājos. - Kas gan vēl ļaunāks varētu notikt?
Emma bija ilgi turējusies pretī asarām, bet pēkšņi viņa šajā cīņā zaudēja. Meitene noslīga zemē un šņukstēdama padevās stihijai, kas viņu pārņēma. Nometies ceļos, es abām rokām cieši Emmu apskāvu. - Man ļoti žēl, - viņa trīsreiz atkārtoja tonī, kas bija bezcerīgs kā sadilusi virve. - Tev nekādā gadījumā nevajadzēja te palikt. Es nedrīkstēju to pieļaut. Bet es biju tik liela egoiste... tik briesmīgi savtīga!
- Nesaki tā, - es viņu pārtraucu. - Es esmu te. Esmu te un nekur neiešu.
Šķita, ka šādi es tikai darīju Emmas raudas vēl spēcīgākas. Es skūpstīju viņas pieri, līdz nevaldāmais spēks sāka atkāpties un raudas pārvērtās šņukstos. - Lūdzu, runā ar mani! - es teicu. - Saki, kas par lietu!
Pēc kāda brīža Emma izslēja muguru, noslaucīja acis un centās saņemties. - Es cerēju, ka man tev tas nekad nebūs jāsaka, - viņa iesāka, - ka tas nebūs svarīgi. Vai atceries, kā todien, kad tu nolēmi doties ceļā kopā ar mums, es tev pateicu, ka, iespējams, tu nekad vairs nevarēsi atgriezties mājās?
- Protams, atceros.
- Līdz pat šim brīdim es nezināju, cik lielā mērā tas atbilst patiesībai. Man ir bail, ka esmu tevi, mans dārgais draugs Džei-kob, nolēmusi īsam mūžam gaistošā pasaulē. - Emma ievilka nedrošu elpu un turpināja: - Tu pie mums ieradies caur mis Peregrines cilpu, un tas nozīmē, ka tikai mis Peregrine vai viņas cilpa var sūtīt tevi atpakaļ. Taču viņas cilpa ir pagalam - ja vēl nav, drīz tas būs noticis, - tātad mis Peregrine ir tava vienīgā iespēja atgriezties mājās. Bet, ja viņa vairs nekad neatgūs cilvēka veidolu...
Es smagi noriju kamolu - kakls bija pagalam izkaltis. - Tātad esmu iestidzis pagātnē.
- Jā. Un vienīgā iespēja atgriezties laikā, ko tu pazini kā savējo, ir to gaidīt - dienu no dienas, gadu no gada.
Septiņdesmit gadus. Līdz tam laikam mani vecāki un visi, ko pazinu un mīlēju, būs jau miruši, un es jau sen kā būšu miris viņiem. Protams, ar noteikumu, ka mums izdosies izturēt visus pārbaudījumus, kādi mūs, iespējams, gaida, man vienmēr pastāvētu izredzes pēc dažiem desmitiem gadu doties un sameklēt savus vecākus, tiklīdz viņi būs dzimuši. Bet kāda gan tam būtu jēga? Viņi būtu bērni un man svešinieki.
Es prātoju, kad mani šībrīža vecāki tur mājās pārstās cerēt, ka sastaps mani dzīvu. Ar kādu stāstu viņi centīsies sevi mierināt, lai izskaidrotu manu pazušanu? Vai es esmu aizbēdzis? Sajucis prātā? Pats meties jūrā no klints?
Vai viņi sarīkos manas bēres? Vai iegādāsies man zārku? Vai ierakstīs manu vārdu kapakmenī?
Es biju pārvērties mistērijā, ko viņi nekad nespēs izprast. Sāpē, kas nekad nepāries.
- Lūdzu, piedod! - Emma atsāka. - Ja es būtu zinājusi, ka mis Peregrines stāvoklis ir tik šausmīgs, zvēru, nekādā gadījumā nebūtu lūgusi tevi te palikt. Mums pārējiem tagadne nenozīmē neko. Mēs iesim bojā, ja paliksim tur pārlieku ilgi! Bet tu - tev tomēr ir ģimene, dzīve...
- Nē! - es iesaucos un uzsitu ar roku pa zemi, kā atgaiņājot sevi žēlojošas domas, kas jau bija sākušas aptumšot galvu. - Tā visa vairs nav. Esmu izvēlējies šo te.
Emma uzlika plaukstu uz manas delnas un mīļi sacīja: - Ja tas, ko zvēri teica, ir patiesība un visas mūsu imbrīnes ir nolaupītas, drīz vien ari šī te visa, kas ir ap mums, vairs nebūs. -Viņa pagrāba saujā zemi un palaida pa vējam. - Ja nebūs imbrīņu, kas uzturēs cilpas, tās sabruks. Briesmoņi izmantos imbrīnes, lai atkārtotu savu nolādēto eksperimentu. Atkal būs 1908. gads, un tie vai nu izgāzīsies un pārvērtīs visu pasauli dūmojošā krāterī, vai arī briesmoņiem viss izdosies un tie padarīs sevi nemirstīgus un valdīs pār mums. Jebkurā gadījumā drīz vien mēs būsim tikpat reta parādība kā brīnumainie dzīvnieki! Un tagad es esmu ievilkusi šajā baisajā murgā ari tevi. Un kā vārdā?
- Visam notiekošajam ir savs iemesls, - es sacīju.
Es nespēju noticēt, ka šie vārdi nākuši pār manām lūpām, bet, tos pateicis, jutu, cik tie patiesi, - vārdi rezonēja manī kā dimdošas zvana skaņas.
Bija kāds iemesls, kāpēc es šeit atrados. Man bija kāda misija nevis vienkārši te būt, bet kaut ko paveikt, un tas nebūt nenozīmēja bēgt, slēpties vai atteikties no smalkajām lietiņām, kas šķita tik biedējošas un neiespējamas.
- Man šķita, ka tu netici liktenim, - Emma atzīmēja un skeptiski pavērās manī.
Es ari neticēju - vismaz ne gluži -, bet arī nepratu izskaidrot, kam es ticu. Atsaucu atmiņā to, ko vectēvs savulaik mēdza man stāstīt. Šajos stāstos valdīja brīnumi un piedzīvojumi, bet slēpās ari kāda dziļāka stīga - kā nezūdoša pateicība. Bērnībā biju pievērsis uzmanību lielākoties šķietami burvīgās salas aprakstam un brīnumainajiem bērniem, viņu fantastiskajām spējām, bet patiesībā vectēva stāsti vēstīja par mis Peregrīni un to, kā viņa lielu grūtību apstākļos bija vectēvam palīdzējusi. Velsā viņš ieradās kā vēl pavisam jauns, nobijies zēns, kurš neprata vietējo valodu un kuru vajāja divu veidu briesmoņi: tie, kas galu galā iznīcināja gandrīz visu viņa ģimeni, un otri -groteski kā karikatūras un neredzami itin visiem, izņemot viņu, - kuru izcelsme visdrīzāk meklējama viņa murgos. Un šādā situācijā mis Peregrine bija vectēvu paslēpusi, devusi viņam mājas un palīdzējusi noskaidrot, kas viņš patiesībā ir. Mis Peregrine bija glābusi vectēva dzīvību un līdz ar to darījusi iespējamu mana tēva un līdz ar to arī manu rašanos. Vecāki bija laiduši mani pasaulē, uzaudzinājuši un mīlējuši, un tāpēc es biju viņiem pateicību parādā. Tomēr pirmām kārtām un galvenokārt es nekādā gadījumā nebūtu piedzimis, ja nebūtu milzīgās un nesavtīgās laipnības, kādu mis Peregrine izrādīja manam vectēvam. Es sāku ticēt, ka esmu sūtīts šurp, lai atdotu parādu - pats savu, sava tēva un ari vectēva parādu.