Es mēģināju to paskaidrot, cik nu tas bija manos spēkos. - Nav runa par likteni, - es sacīju, - bet gan par to, ka es nudien ticu: pasaulē pastāv līdzsvars, un reizēm mums nesaprotami spēki ielaužas tajā, lai nosvērtu svaru kausus vajadzīgajā virzienā. Mis Peregrine izglāba manu vectēvu, un nu es esmu šeit, lai palīdzētu glābt viņu.
Emma piemiedza acis un lēni pamāja ar galvu. Es nesapratu, vai viņa man piekrīt vai ari meklē pieklājīgu veidu, kā pateikt, ka esmu sajucis prātā.
Un tad viņa mani apskāva.
Nekādi skaidrojumi vairs nebijā vajadzīgi. Viņa saprata.
Arī Emma bija mis Peregrinei parādā par savas dzīvības glābšanu.
- Mūsu rīcībā ir trīs dienas, - es sacīju. - Mums jādodas uz Londonu, jāatbrivo kāda no imbrīnēm un jāizārstē mis Peregrine. Cerība vēl pastāv. Emma, mēs viņu izglābsim vai ari iesim bojā, mēģinādami to darīt. - Šie vārdi izklausījās tik drosmīgi un apņēmīgi, ka īsu mirkli šaubījos, vai tos nudien esmu pateicis es.
Mani pārsteidza Emmas smiekli. Viņai manis teiktais nez kāpēc šķita smieklīgs. Bet tad meitene uz bridi novērsās. Pēc brīža Emma uz mani pavērās pavisam nopietna, viņas acis mirdzēja un tajās atgriezās senā pārliecība. - Ir brīži, kad es nespēju saprast, vai tu esi pagalam jucis vai ari tīrais brīnums. Lai gan sāku domāt, ka drīzāk otrais variants, - viņa sacīja.
Emma atkal apskāva mani, un mēs ilgi sēdējām viens otra skavās. Viņas galva atdusējās uz mana pleca, elpa sildīja man kaklu, un pēkšņi es vēlējos tikai vienu: likvidēt sīko atstatumu, kas šķīra mūsu augumus, un saplūst vienā veselā. Taču Emma acumirkli atrāvās nost, noskūpstīja mani uz pieres un devās atpakaļ pie pārējiem. Biju pārmēru apstulbis, lai uzreiz sekotu viņai, jo manī dzima kas nezināms - sirds zobratiņš, kādu nekad agrāk nebiju manījis, turklāt tas griezās tik strauji, ka man sareiba galva. Jo vairāk Emma no manis attālinājās, jo ātrāk tas griezās, it kā atritinātu kādu neredzamu trosi, kas mūs vienoja. Šķita: ja viņa aizies pārāk tālu, trose pārtrūks... un nogalinās mani.
Es nodomāju: vai šīs dīvainās, saldās sāpes ir mīlestība?
Pārējie - bērni un zvēri - bija sanākuši cieši kopā koka pavēnī. Mēs ar Emmu viņiem tuvojāmies. Manī radās kārdinājums saņemt meiteni aiz rokas, un es gandrīz tā ari izdarīju, bet tad pamanīju ko citu un pārdomāju. Piepeši es aptvēru: kad Enohs pagriezās un veltīja mums pazīstamo aizdomu pilno skatienu, ar kādu viņš vienmēr vērās uz mani un tagad jau uz mums abiem, - ka mēs ar Emmu sākam pārtapt atsevišķā vienībā, privātā aliansē ar saviem noslēpumiem un solījumiem.
Kad bijām jau pavisam tuvu, Bronvīne piecēlās kājās. - Vai jums kas noticis, Emmas jaunkundz?
- Nē, nekas, - Emma steidzīgi attrauca, - tikai kaut kas bija ieskrējis aci, nekas vairāk. Tā, visi paņemiet savas mantas!
Mums tūliņ pat jādodas uz Londonu un jāskatās, kā varētu atkal padarīt mis Peregrīni veselu!
- Esam sajūsmā, ka jūs piekrītat, - Enohs noteica, izvalbījis acis. - Pirms dažām minūtēm, kamēr jūs abi tur sačukstējāties, izlēmām rīkoties tāpat.
Emma piesarka, bet neuzķērās uz Enoha āķa. Tobrīd bija darāms kas svarīgāks par sīkiem kašķiem, un konkrēti - jāapsver neskaitāmās neordinārās briesmas, ko mums ceļā varētu nākties pārvarēt. - Esmu pārliecināta, - Emma iesāka, - ka jūs labi apzināties: pēc visiem parametriem šis plāns ir ļoti riskants un mums ir pavisam vāra cerība uz veiksmi. - Viņa izlaida dažus iemeslus. Londona atradās pārmēru tālu. Iespējams, ne jau pēc mūsdienu standartiem, kad mēs varētu ar GPS palīdzību atrast ceļu uz tuvāko dzelzceļa staciju un paspēt uz ekspresi, kas aizrautu mūs līdz pilsētas centram dažās stundās. 1940. gadā, kad Lielbritānija raustījās kara konvulsijās, Londona atradās otrā pasaules malā: autoceļi un dzelzceļi, visticamāk, bija bēgļu pilni vai bumbu izārdīti, vai ari tos bija savā pārziņā pārņēmuši bruņotie spēki. Ikviens no šiem iemesliem varētu prasīt laiku, kas mis Peregrinei vairs nebija atlicis. Pastāvēja vēl ļaunāka varbūtība: ņemot vērā, ka visas citas imbrines jau bija nolaupītas, mums, iespējams, dzīsies pakaļ, turklāt vēl sparīgāk nekā līdz šim.
- Aizmirstiet par došanos ceļā! - Edisons norūca. - Par to būtu jāuztraucas vismazāk! Es laikam neizteicos pavisam skaidri, kad runājām par to iepriekš. Varbūt jūs līdz galam neizprotat imbriņu brīvības laupīšanas apstākļus. - Viņš skaidri izrunāja katru vārdu tā, it kā mums būtu dzirdes problēmas. - Vai tad neesat savās brīnumainās vēstures grāmatās lasījuši par soda cilpām?
- Protams, esam, - Emma atbildēja.
- Tad jau zināsiet, ka mēģinājums tās pārkāpt ir pielīdzināms pašnāvībai. Ikviena no tām ir nāvējošas lamatas, kurās glabājas Londonas vēstures visasiņainākās lappuses: 1666. gada Lielais ugunsgrēks, vikingu aplenkums 842. gadā, kas nesa neskaitāmas nāves, postošais šaušalīgā mēra uzliesmojums! Saprotamu iemeslu dēļ šādu notikumu atrašanās vietas kartē netiek publiskotas. Tāpēc, ja vien kādam no jums nepiemīt praktiskas zināšanas visslepenāko brīnumainās pasaules nostūru atklāšanā...
- Es esmu nezināmo un nepatīkamo cilpu pētnieks, -ierunājās Milards. - Un aizraujos ar šo hobiju jau daudzus gadus...
- Malacis! - Edisons turpināja. - Tādā gadījumā pieļauju, ka tev ir ari zināms, kā tikt garām tukšpauru ordai, kas apsargā to ieeju!
Pēkšņi radās sajūta, ka visu acis ir piekaltas man. Es noriju smagu kamolu un atbildēju: - Jā, patiesībā mēs to varam.
- Kaut nu tā būtu, - Enohs norūca.
Un tad sāka runāt Bronvīne: - Es tev ticu, Džeikob. Es tevi nepazīstu īpaši ilgu laiku, bet labi zinu tavu sirdi. Tā ir stipra un patiesa - īpatna sirds -, un es tev uzticos. - Viņa piekļāvās man un ar vienu roku apņēma ap pleciem. Jutu, kā rīkle atkal saspringst.
- Pateicos, - es teicu, uz Bronvīnes vareno emociju fona juzdamies sīks un vārgs.
Suns noklakšķināja mēli. - Tas ir vājprāts! Jums, bērni, nemaz nav pašsaglabāšanās instinkta. Brīnums, ka kāds no jums vispār vēl ir pie dzīvības.
Emma nostājās pretī Edisonam un mēģināja to apklusināt. -Jā, tas ir apbrīnojami. Paldies, ka iepazīstināji mūs ar savu viedokli. Un tagad, atmetot pastardienas noskaņu, man jāvaicā pārējiem: vai ir kādi iebildumi pret mūsu priekšlikumu? Es nevēlos, lai kāds pieteiktos brīvprātīgi spiediena rezultātā.