Tiklīdz vārdi bija izskanējuši no meitenes lūpām, es nedaudz sašļuku un jutu, ka tāpat reaģē ari citi.
Astoņarpus kilometru - ar prāmi, kas tik viegli izraisīja nelabumu un bija nogādājis mani Kēmholmā pirms vairākām nedēļām, šo ceļu varētu pieveikt stundas laikā. Jebkurš ar motoru aprīkots kuģītis šādu attālumu nobrauktu bez grūtībām. Par pusotru kilometru mazāk, nekā mani sportisko formu zaudējušie tēvoči šad un tad nedēļas nogalē noskrien labdarības nolūkā, un tikai mazliet tālāk, nekā mana māte, kā pati reiz lielījās, spētu pievārēt uz airēšanas trenažiera savā iemīļotajā sporta zālē. Taču prāmis no salas uz cietzemi nekursēs vēl gadus trīsdesmit, un ar airu trenažieri nav iespējams pārvadāt pasažierus un bagāžu; tam arī nav nepieciešama nemitīga kursa korekcija, lai nenovirzītos no pareizā maršruta. Visam par kroni ūdens strēle, ko šķērsojām, bija bēdīgi slavena kā kuģu kapsēta: astoņarpus kilometru untumainas, mainīgas jūras, kuras dibenu klāj aļģēm apauguši vraki, kuģotāju kauli un kur rēgainajā, bezgalīgajā tumsā glūn mūsu ienaidnieki.
Tie no mums, kurus tas viss uztrauca, apzinājās, ka bries-mekļi nogaida tepat netālu, kaut kur dzelmē esošajā vācu zemūdenē. Ja viņi vēl nezināja, ka esam aizlaidušies no salas, tas noskaidrosies pavisam drīz. Briesmoņi nebija devušies tik tālā ceļā un nolaupījuši mis Peregrini, lai celtu ķepas gaisā jau pēc pirmās neveiksmes. Tālumā kā simtkāji vīdēja karakuģi un debesīs dežurēja britu lidmašīnas, tāpēc zemūdenei bija pārāk bīstami pacelties virs ūdens gaišā dienas laikā, taču līdz ar tumsas iestāšanos mēs kļūsim par vieglu laupījumu. Viņi mūs noķers, atņems mis Peregrini un pārējos noslīcinās. Tāpēc mēs uzgūlāmies airiem vienotā cerībā, ka sasniegsim krastu, pirms mūs būs sasniegusi nakts.
Mēs airējām, līdz rokas sāka sāpēt un pleci bija savilkušies kā cieši mezgli. Mēs airējām, līdz rīta brīze norima, saule mūs uzlūkoja kā caur palielināmo stiklu un sviedri straumēm lija pār mūsu kakliem. Atklājās, ka nevienam nebija ienācis prātā paķert līdzi dzeramo ūdeni, un 1940. gadā izsargāšanos no saules saprata kā uzturēšanos ēnā. Mēs īrāmies, līdz āda gar plaukstu malām nodila un kļuva pavisam skaidrs, ka vairs nespējam pacelt airus pat vienu reizi, tomēr pēc tam to atkal darījām vēl un vēl.
- Tev sviedri līst straumēm, - Emma ierunājās. - Palaid mani pie airiem, iekams neesi pavisam izkusis.
Viņas balss mani izrāva no apstulbuma. Pateicīgi pamājis ar galvu, ļāvu Emmai ieņemt vietu pie airiem, bet pēc divdesmit minūtēm jau atkal prasījos atpakaļ. Man riebās domas, kas šaudījās pa galvu, kamēr miesa atpūtās: tās bija murgainas ainas, kurās mans tēvs pamostas Kērnholmā un atklāj, ka esmu aizlaidies no mūsu istabiņām un manā vietā palikusi vien Emmas satriecošā vēstule; panika tikai pieņemas spēkā. Atmiņu uzplaiksnījumi par nesen piedzīvotajām šausmām: briesmonis, kas velk mani sev rīklē; mana agrākā psihiatra nāvējošais kritiens; kāds vīrs, kas, ledus zārkā ieslodzīts, tiek uz mirkli izrauts no viņpasaules, lai iebrēktu man ausī ar atlikušo pusi rīkles... Tāpēc es airēju par spīti pārgurumam, mugurai, kas, kā šķita, vairs nekad neatlieksies atpakaļ taisna, un plaukstām, kuras bija noberztas jēlas, un centos domāt tiešām ne par ko; tikmēr svina pielietie airi mums bija spriedums par labu dzīvībai un pati dzīvības glābšanas laiva.
Šķietami nenogurdināmā Bronvīne cilāja savas laivas airus viena pati. Olīvija sēdēja viņai pretī, bet nespēja palīdzēt; pieķērusies pie airiem, sīciņā meitene uzreiz pacēlās gaisā, un nejauša vēja pūsma viņu varēja paraut debesīs kā pūķi. Tāpēc Olīvija tikai uzmundrinoši viņai uzsauca, bet Bronvīne darīja darbu par diviem, trim vai četriem, ja ņem vērā visas tās ceļasomas un kastes, kas noslogoja viņu laivu un bija piebāztas ar drēbēm un ēdienu, kartēm un grāmatām, kā arī daudzām mazāk praktiskām lietām, kā vairākas kolbas ar marinētām rāpuļu sirdīm, kas bija droši noglabātas Enoha brezenta somā. Tur bija arī mis Peregrines mājā norautais ārdurvju kliņķis (šo
piemiņas lietu Hjū bija atradis zālē pa ceļam uz laivām un nolēmis, ka nespētu bez tā dzīvot) un milzīgs spilvens, ko Horā-cijs bija izglābis no liesmu apņemtās mājas karkasa. Tas bija viņa veiksmes spilvens - tā viņš teica - un vienīgā lieta, kas piebremzēja zēna stindzinošos nakts murgus.
Citas mantas bija tik dārgas, ka bērni nelaida tās vaļā pat airējot. Fiona turēja podu ar sliekām pilnu kompostu iespiestu cieši starp kājām. Milards bija ar bumbas radītajiem ķieģeļu putekļiem sazīmējis uz sejas svītras, un tas šķita kā savāds sēru rituāls. Lai gan viss, pie kā šie bērni turējās, šķita savāds, es viņiem zināmā mērā jutu līdzi, jo no viņu mājām nekas vairāk nebija palicis pāri. Lai gan bērni zināja, ka mājas zaudētas, tas nenozīmēja, ka viņi spēj no tām atbrīvoties.
Pēc trīs stundu ilgas airēšanas gluži kā galeru vergiem salas apveids bija sarucis līdz atvērtas plaukstas lielumam. Tā nemaz vairs nelīdzinājās priekšnojautu pārņemtam, klinšu ieskautam cietoksnim, kādu to pirmoreiz ieraudzīju pirms dažām nedēļām; tagad sala šķita trausla kā klints šķemba, ko kuru katru bridi aizskalos viļņi.
- Skatieties! - Enohs iesaucās, pieslējies kājās blakuslaivā. - Tā izzūd! - Salu apņēma rēgaina migla, aizsedzot to skatienam, un mēs metām airus mierā, lai vērotu, kā tā izgaist.
- Sakiet ardievas mūsu salai! - Emma sacīja, piecēlās kājās un noņēma lielo cepuri. - Varbūt mēs to nekad vairs neredzēsim.
- Ardievu, sala, - teica Hjū. - Tu biji tik laba pret mums.
Horācijs atlaida airi un pamāja. - Visu labu, māja! Es ilgošos pēc visām tavām istabām un dārziem, bet visvairāk man pietrūks savas gultas.
- Visu gaišu, cilpa! - Olīvija šņukstēja. - Paldies, ka turēji mūs visus šos gadus drošībā.
- Tie bija labi gadi, - novilka Bronvīne. - Labākie, kādi man bijuši.
Arī es klusībā atvadījos no vietas, kas bija uz visiem laikiem mani pārvērtusi, - no vietas, kas uz mūžu glabās atmiņas par manu vectēvu un viņa noslēpumu labāk, nekā to spētu pat kapsēta. Viņš bija nešķirami saistīts ar šo salu, un tagad, kad abi jau bija prom, es nebiju drošs, vai jebkad pa īstam izpratīšu, kas ar mani noticis: par ko jau biju kļuvis un par ko vēl tapu. Es biju ieradies šajā salā, lai atminētu vectēva noslēpumu, un, to darot, biju atklājis pats savējo. Vērojot, kā izgaist Kēmholma, šķita, ka redzu tumšajos viļņos pazūdam vienīgo šī noslēpuma atminējumu.
Un tad salas vienkārši vairs nebija, miglas blāķis bija to aprijis.
It kā salas nekad nebūtu bijis.
Pavisam drīz migla aprija arī mūs. Pamazām mēs zaudējām redzi, cietzeme izgaisa, un saule pārvērtās par bālganu ziedu; mēs metām riņķus paisumā, līdz pavisam zaudējām orientēšanos. Visbeidzot mēs apstājāmies, nolikām airus un gaidījām neciešamajā klusumā, cerot, ka tas pāries; agrāk nebija jēgas jebkur kustēt.
- Man tas nepatīk, - Bronvīne sacīja. - Ja gaidīsim pārāk ilgi, iestāsies nakts, un tad mums nāksies saskarties ar kaut ko vēl ļaunāku nekā slikti laikapstākļi.
Un pēkšņi, it kā laika vecis būtu sadzirdējis Bronvīni un nolēmis nolikt mūs pie vietas, apstākļi kļuva pa īstam neciešami. Uzpūta spēcīgs vējš, un acumirklī pasaule ap mums bija mainījusies. Jūru visapkārt šaustīja baltu viļņu putu pātagas, kas sitās pret mūsu galvām un sašķīda laivu iekšpusē, izmērcējot kājas aukstā ūdeni. Tad sākās lietus, kas asām lodēm kapāja ādu. Drīz vien mēs tikām mētāti pa viļņiem kā gumijas rotaļlietas vannā.