- Mūsu vienīgais transportlīdzeklis būtu zirgs un rati, -Edisons paskaidroja. - Tas ilgtu vairākas dienas... un izraisītu milzu sapīkumu, vismaz tā liecina mana pieredze. Diemžēl jūsu rīcībā nav tik daudz laika. - Suns pagriezās un sāka ošņāties uz torņa būdas pusi. - Nāciet, - viņš turpināja, - gribu jums parādīt vēl kaut ko.
Mēs viņam sekojām un iegājām būdā. Tā bija maza un pieticīga - kā vārga atblāzma no mis Peregrines karaliskajiem apartamentiem. Vienīgās mēbeles bija šaura gultiņa, skapis un rakstāmgalds ar atbīdāmu virsmu. Pret logu bija pavērsts uz statīva novietots teleskops - mis Paceplītes novērošanas postenis, no kura viņa sekoja, vai netuvojas briesmas, kā ari pētīja ejam un nākam spiegu baložus.
Edisons piegāja pie rakstāmgalda. - Ja jums radīsies grūtības noteikt atrašanās vietu, te būs šī meža karte.
Atbīdījusi galda virsmu, Emma ieraudzīja vecu, nodzeltējušu papīra rulli. Zem tā atradās saburzīta fotogrāfija. Tajā bija redzama sieviete melnā, vizuļiem klātā šallē ar iesirmiem matiem, kas bija sakārtoti iespaidīgā frizūrā. Viņa stāvēja blakus vistai. Pirmajā mirkli šķita, ka fotogrāfija ir misēklis - kadrs fiksēts mirkli, kad sieviete aizvērusi acis un novērsusies, - tomēr kaut kas šajā uzņēmumā šķita tīšs. Sievietes matu sakārtojums un apģērbs saskanēja ar balto plankumu vistas spalvās; viņas skatījās katra uz savu pusi, it kā norādot uz savādu saikni, uz sarunu bez vārdiem, uz sapņiem vienai par otru.
Bija skaidrs, ka fotogrāfijā redzama mis Paceplīte.
Šķita, ka Edisons, ieraudzījis fotouzņēmumu, saraujas. Es secināju, ka suns bažījas par savas imbrines likteni daudz vairāk, nekā bija ar mieru atzīt. - Lūdzu, neuztveriet to kā savu pašnāvniecisko plānu apstiprinājumu, bet, ja jūsu neprātīgie meklējumi tomēr izdosies... un ja jūs tomēr pa ceļam sastapsiet mis Paceplīti... varbūt jūs varētu... es gribu teikt, vai jūs varētu...
- Mēs viņu sūtīsim mājās, - Emma pabeidza un pakasīja Edisonam aiz auss. Attiecībā pret suni tā bija pavisam normāla rīcība, bet šķita savāda, ņemot vērā, ka šis suns prata runāt.
- Lai suns jūs svēti! - Edisons iesaucās.
Pēc tam ari es mēģināju viņu paglaudīt, bet suns atkāpās, nostājās uz pakaļkājām un teica: - Ja neiebilstat, lūdzu, pievaldiet savas rokas, kungs!
- Atvainojiet, - es nomurmināju, un sekojošais neveiklais mirklis atgādināja, ka mums laiks iet.
Mēs norāpāmies no torņa pie saviem draugiem un koka pavēni ar asarām acis atvadījāmies no Klēras un Fionas. Klēra jau bija tikusi pie spilvena un segas un gluži kā princese mūs pieņēma citu pēc cita uz zemes izveidotajā pagaidu guļvietā, izvilinot no katra solījumus, kad bijām nometušies viņas priekšā ceļos.
- Apsoli, ka tu atgriezīsies, - mazā meitenīte lūdza, kad bija pienākusi mana kārta, - un apsoli, ka izglābsi mis Peregrini.
- Darīšu, ko spēšu, - es sacīju.
- Ar to nepietiek! - Klēra bargi iebilda.
- Es atgriezīšos, - es turpināju. - Apsolu.
- Un izglābsi mis Peregrini!
- Un izglābšu mis Peregrini! - es atkārtoju, lai gan vārdiem bija tukša skaņa. Jo vairāk es centos runāt pārliecināti, jo mazāk drošs īstenībā biju.
- Labi. - Klēra pamāja ar galvu. - Man bija šausmīgi liels prieks iepazīties, Džeikob, un tas ir lieliski, ka tu paliki kopā ar mums.
- Man ari prieks, - es sacīju un uzreiz pielēcu kājās, jo meitenītes gaišajiem matiem apņemtā sejiņa šķita tik atklāta, ka vai galēja mani nost. Viņa nesatricināmi ticēja visam, ko viņai sacījām: ka viņai un Fionai klāsies labi šo īpatno zvēru sabiedrībā - cilpā, kas bija palikusi bez imbrines. Ka mēs atgriezīsimies pēc viņām. Es no visas sirds cerēju, ka tas ir kaut kas vairāk par teātra izrādi, kura iestudēta, lai padarītu mums priekšā stāvošo uzdevumu paveicamu.
Hjū bija pavedis Fionu malā; viņi stāvēja, sadevušies rokās, un, sakļāvuši pieres, klusi atvadījās, kā jau abiem bija parasts. Beigu beigās mēs visi bijām pateikuši ardievas Klērai un bijām gatavi aiziet, bet neviens nevēlējās traucēt mīlētājiem, un tā mēs stāvējām un vērojām, kā Fiona atraujas no Hjū, izpurina no nevaldāmo matu ērkuļa dažas sēklas un izaudzē sarkaniem ziediem nobērtu rožu krūmu tieši tur, kur viņi stāvēja. Hjū bites metās apputeksnēt ziedus, un, kamēr abi bija aizņemti -it kā meitene būtu darījusi visu minēto tikai tādēļ, lai varētu vēl bridi pabūt divatā ar Hjū, - viņa apskāva puisi un kaut ko čukstēja pie auss; Hjū pamāja un kaut ko pačukstēja pretī. Kad abi beidzot pagriezās un pamanīja mūs visus vērojam, Fiona pietvīka un Hjū nāca pie mums, rokas kabatās sabāzis. Bites spietoja viņam pakaļ, līdz to saimnieks norūca: - Uz priekšu, izrāde ir galā!
Mēs uzsākām lejupceļu jau biezējošā pustumsā. Zvēri mūs pavadīja līdz pat stāvajai klinšu sienai.
Olivija šiem vaicāja: - Vai nenāksiet mums līdzi?
Emurafe nosprauslojās: - Tur laukā mēs neizdzīvotu pat piecas minūtes! Jums vismaz ir ceriba izlikties normāliem. Bet paskatieties uz mani... - Deirdra nogrozija savu augumu bez priekškājām. - Mani zibenīgi nošautu, izbāztu un piekārtu pie sienas.
Tad suns piegāja pie Emmas un teica: - Vai drikstu jums vēl ko lūgt - pēdējo...
-Jūs bijāt tik laipni, - Emma atbildēja. - Jebko.
- Vai tev nebūtu nekas pretī pielaist manai pīpei uguni? Mums te nav sērkociņu. Es gadiem ilgi neesmu pa īstam uzvilcis dūmu.
Emma bija tik laipna, ka tuvināja suņa pīpei iedegtu pirksta galu. Tas apmierināts ievilka garu dūmu un sacīja: - Vēlu jums vislielāko veiksmi, brīnumainie bērni!
Mēs ieķērāmies nestabilajā tīklā kā pērtiķu bars un neveikli klamzājām lejup, trīsim _ čīkstot un virvei krakšķot. Novēlušies
vienā kaudzē, piņķerējāmies ārā no valgiem veselu mūžību; vairākkārt man šķita, ka esmu jau atbrīvojies, bet, pamēģinājis nostāties uz kājām, atkal novēlos uz sejas ar karikatūrām raksturīgu blaukš!. Beigtais tukšpauris vāļājās tikai pāris soļu attālumā; tā taustekļi pletās uz visām pusēm kā jūraszvaigznes stari zem laukakmens, kas to sašķaidījis. Biju gluži vai samulsis par notikušo: ka tik baismīgs radījums bija ļāvies krist no tādu rokas kā mēs. Nākamajā reizē - ja tāda pienāks - diez vai man vēlreiz tik ļoti paveiksies.
Mēs uz pirkstgaliem apmetām līkumu ap tukšpaura smakojošo līķi un drāzāmies lejup pa kalnu, ko kājas nes, - cik vien pieļāva bīstami šaurā taka un Bronvīnes trauslā krava. Tiklīdz bijām nonākuši līdzenumā, jau varējām iet atpakaļ pa pēdām, ko paši bijām atstājuši meža sūnu irdenajā paklājā. Ezeru atkal ieraudzījām, kad saule rietēja un sikspārņi lavījās laukā no slepenajiem mitekļiem. Šķita, ka viņi nes kādu neskaidru brīdinājumu no nakts pasaules, - kamēr mēs bridām pa seklo jūru uz akmens milža pusi, tie klaigāja un riņķoja mums virs galvas. Mēs uzrāpāmies līdz akmens mutei un nošļūcām lejā rīklē, tad izpeldējām ārā caur dibengalu, lai acumirklī atjēgtos krietni aukstākā ūdenī un 1940. gada septembra spilgtajā pusdienas saulē.
Pārējie iznira man visapkārt, spiegdami un ausis aizspieduši. Mēs visi izjutām spiedienu, kas raksturīgs straujai pārejai laikā.
- Gluži kā kad lidmašīna paceltos gaisā, - es sacīju, ar žokli tverot pēc gaisa.
- Ne reizi neesmu lidojis ar lidmašīnu, - piezīmēja Horācijs, slaukot no cepures malas ūdeni.
- Vai ari kā tad, kad brauc pa šoseju ar atvērtu logu, - es piebildu.
- Kas ir šoseja? - Olīvija gribēja zināt.