- Aizmirsti!
Emma mūs apklusināja: - Vai dzirdat?
Tālumā rēja suņi. Šķita, ka tie ir pavisam tālu prom, tomēr skaņa pa dziļo mežu izplatījās savādi, un attālumi mēdz būt mānīgi. - Mums jāņem kājas pār pleciem, - Emma ierosināja. - Iekams neesmu teikusi ko citu, neviens neizdveš ne skaņas, un tas attiecas ari uz jums, direktores kundze!
- Es metīšu ar sprāgstošu olu pirmajam sunim, kas man tuvosies! - paziņoja Hjū. - Būs viņiem mācība par īpatņu vajāšanu.
- Pat neuzdrošinies! - Bronvīne iesaucās. - Kļūdīsies tikai ar vienu olu, un uzies gaisā visas!
Izbriduši no ezera, virzījāmies atpakaļ caur mežu, un Mi-lards rādīja mums ceļu, veroties mis Paceplltes sagumzītajā kartē. Pēc pusstundas izgājām uz zemesceļa, ko Edisons bija rādījis, stāvot torņa galā. Mēs apstājāmies agrākā sliežu ceļa atstātajās gropēs, un Milards studēja karti, pētot ceļus un burtojot mikroskopiskās atzīmes. Es pasniedzos džinsu kabatā pēc mobilā tālruņa, jo ienāca prātā pašam ieskatīties kartē - vecais ieradums -, bet tad pamanīju, ka bakstu ar pirkstu pa melno plastikāta taisnstūri, kas nekādi neizgaismojās. Tas, protams, nedarbojās: izmircis, neuzlādēts un piecdesmit gadu attālumā no tuvākā mobilo sakaru operatora torņa. Telefons bija vienīgā manta, kas man bija saglabājusies pēc jūrā piedzīvotās vētras, bet šeit tas bija bezjēdzīgs, neiederīgs priekšmets. Es iemetu to krūmos. Jau pēc trīsdesmit sekundēm mani pārņēma nožēla, un es metos atpakaļ, lai to atrastu. Pašam neskaidru iemeslu dēļ vēl nebiju līdz galam gatavs no tā šķirties.
Milards salocīja karti un paziņoja, ka pilsētiņa atrodas no mums pa kreisi vismaz piecu vai sešu stundu gājiena attālumā. -Ja gribam tur nonākt vēl gaismā, labāk pieliksim soli.
Nebijām gājuši nemaz tik ilgi, kad Bronvine pamanīja, ka tālumā mums aiz muguras gaisā ceļas putekļu mākonis. - Tur kāds nāk, - viņa sacīja. - Ko iesāksim?
Milards novilka lielo mēteli un ielidināja to ceļmalas zālē, lai kļūtu neredzams, tad sacīja: - Es ieteiktu arī jums pazust, cik nu tas vispār ir jūsu spēkos...
Mēs aizmukām no ceļa un notupāmies aiz krūmāja. Putekļu mākonis pieauga, un atskanēja koka riteņu un zirgu pakavu klaboņa. Parādījās ratu karavāna. Kad tā, čikstoša un klaboša, iznira no putekļiem un jau virzījās mums garām, ieraudzīju, ka Horācijs noelšas un Olivija atplaukst smaidā. Manā priekšā neatradās pelēkie, ikdienišķie rati, kādus biju radis vērot Kērn-holmā; tie drīzāk atgādināja cirku - nokrāsoti visās varavīksnes krāsās, ar grezniem kokgriezumiem rotātiem jumtiem un durvīm. Ratus vilka zirgi ar garām krēpēm, bet pie grožiem sēdēja viri, visā augumā nokārušies ar pērļu krellēm un spilgtām šallēm. Atsaucis atmiņā Emmas stāstīto par uzstāšanos ceļojošā cirka izrādēs kopā ar mis Peregrini un pārējiem, es pieliecos viņai tuvāk un jautāju: - Vai tie ir īpatņi?
- Čigāni, - Emma atbildēja.
- Tās ir labas vai sliktas ziņas?
Mana draudzene piemiedza acis. - Vēl nezinu.
Es redzēju, ka Emma vēl izsver redzēto, bet biju diezgan pārliecināts, ka zinu iznākumu. Pilsētiņa, uz kuru mēs devāmies, vēl bija tālu, un šie rati pārvietojās daudz ātrāk, nekā mēs jebkurā gadījumā tiktu uz priekšu kājām. Ņemot vērā, ka mums pakaļ dzinās briesmoņi un suņi, lielāks ātrums varētu nozīmēt atšķirību starp aizbēgšanu un krišanu gūstā. Tomēr mēs nezinājām, kas ir šie čigāni un vai varam viņiem uzticēties.
Emma pavērās uz mani. - Kā tev šķiet, vai mums jāuzprasās par līdzbraucējiem?
Es nopētīju vezumus. Tad atkal palūkojos uz Emmu. Apdomāju, kādas būs manas kājas pēc sešu stundu ilga pārgājiena slapjos apavos, un teicu: - Obligāti!
Emma parādīja uz pēdējo kulbu un deva zīmi pārējiem, ka jāskrien tai pakaļ. Šis vezums atgādināja miniatūru mājiņu ar maziem lodziņiem katrā pusē un platformu, kas aizmugurē pletās kā lievenis. Tas šķita tik liels, ka varētu noturēt mūs visus, ja mēs saspiestos cieši kopā. Karavāna strauji kustējās uz priekšu, bet ne tik ātri, lai to skriešus nenoķertu, tāpēc, kad rati pabrauca garām un kučieris vairs nevarēja mūs redzēt, metāmies laukā no krūmiem un jozām tiem pakaļ. Emma ierausās ratos pirmā un pastiepa roku nākamajam. Mēs ievilkām cits citu kulbā un, notupušies ratu pakaļgalā, centāmies netrokšņot, lai kučieris mūs nemanītu.
Tā mēs braucām ilgi, līdz ratu rīboņa jau zvanīja ausīs un putekli bija blīvi noklājuši mūsu drēbes. Pusdienas saule jau bija šķērsojusi debesis un ienirusi aiz koku galotnēm, kas abās pusēs stiepās augšup kā milzīga zaļa kanjona sienas. Es nemitīgi vērīgi pētīju garām slīdošo mežu, baidīdamies kuru katru brīdi piedzīvot briesmekļu un to suņu uzbrukumu. Tomēr mēs stundām ilgi neredzējām nevienu - ne briesmoņus, pat ne citus ceļotājus it kā būtu nonākuši pamestā zemes nostūrī.
Šad un tad karavāna apstājās, un mēs aizturējām elpu, gatavi bēgt vai cīnīties, jo bijām pārliecināti, ka mūs tūliņ atmaskos. Reizēm sūtījām Milardu pavērot notiekošo, un viņš izlavījās laukā no kulbas, bet noskaidroja tikai to, ka čigāni pieturējuši, lai izstaipītu kājas vai nomainītu kādam zirgam pakavu. Pavisam drīz kustība atsākās. Es pamazām pārstāju bažīties, kas varētu notikt, ja tiksim atrasti. Šķita, ka čigāni ir noguruši un nekaitīgi. Mūs, iespējams, noturētu par parastiem bērniem un pažēlotu. Mēs esam tikai bāreņi, un mums nav māju, mēs teiktu. Vai jūs, lūdzu, varētu mums iedot kādu kumosu maizes? Ja paveiktos, mūs pabarotu ar pusdienām un pavadītu līdz dzelzceļa stacijai.
Nebija ilgi jāgaida, kad manu teoriju nācās pārbaudīt dzīvē. Vagoni spēji noripoja no ceļa un ar joni apstājās mazā noriņā. Putekļi bija tik tikko pagaisuši, kad uz mūsu ratu pusi jau mēroja platus soļus liela auguma vīrs. Viņam galvā bija naģene un zem deguna nokarājās ūsas, kas novilka lūpu kaktiņus lejup un darīja sejas izteiksmi drūmu.
Bronvīne paslēpa mis Peregrini azotē, bet Emma nolēca zemē un iejutās žēlastību pelnījuša bāreņa lomā. - Kungs, lūdzu, esiet žēlīgs pret mums! Redziet, mūsu māja tika izpostīta bombardēšanas laikā, vecāki gāja bojā, un mēs esam pagalam apmaldījušies...
- Aizveries! - nodimdēja vīrieša balss. - Visi mudīgi lejā! -Tā bija pavēle, nevis lūgums, un to pasvītroja dekoratīvs, tomēr draudīga paskata nazis, kas zvārojās vīra rokā.
Mēs saskatījāmies, jo nezinājām, kā rīkoties. Turēties pretī vai bēgt un pa ceļam, iespējams, izpaust savu noslēpumu? Vai ari vēl kādu bridi tēlot parastus bērnus un nogaidīt, ko čigāns darīs tālāk? Un tad melnīgsnējo cilvēku mums apkārt saradās aizvien vairāk. Tie līda laukā no kulbām un nostājās plašā ielokā, daudzi - turēdami rokās nažus. Mēs bijām ielenkti, un mūsu izredzes ievērojami saruka.
Iesirmo vīriešu acis vērīgi glūnēja, kārtu kārtām savilktās tumšās rupja adījuma drēbes apslēpa ceļā sakrātos putekļus. Sievietes bija ģērbušās košās, plīvojošās kleitās, un viņu garos matus apņēma melnas šalles. Bērni pulcējās ap mātēm un slēpās aiz tām. Centos atsaukt atmiņā mazumiņu, ko zināju par čigāniem, kuri tagad stāvēja acu priekšā. Vai viņi mūs grib noslaktēt vai arī īgnums tiem ir ierasta lieta?
Es pavēros uz Emmu, kā atbildi meklēdams. Viņa bija sakrustojusi rokas uz krūtīm, nevis izstiepusi gatavībā kuru katru bridi šķilt uguni. Ja viņa negrasās cīnīties, to nedarīšu ari es.
Izrausos no ratiem, kā lielais vīrs bija licis, un pacēlu rokas gaisā. Horācijs un Hjū darīja tāpat, viņiem sekoja visi pārējie,
г
izņemot Milardu, kurš nemanīts aizlavījās prom, lai, visticamāk, tepat tuvumā nolūkotos, vērotu notiekošo un nogaidītu.