Vīrietis ar naģeni, ko es noturēju par čigānu vecāko, sāka mūs apbērt ar jautājumiem: - Kas jūs tādi? No kurienes nākat? Kur ir jūsu vecāki?
- Mēs nākam no rietumiem, - Emma mierīgi atbildēja.
- No salas tepat netālu no krasta. Mēs esam bāreņi, kā jau tikko sacīju. Mūsu mājas tika sašķaidītas gaisa uzbrukuma laikā, un mums nācās bēgt. īrāmies uz krastu un gandrīz noslīkām. - Viņa centās izspiest kādu asaru. - Mums vairs nekā nav, - Emma šņukstēja. - Mēs jau dienām ilgi apmaldījušies klīstam pa mežu, neesam neko ēduši, un mums nav citu drēbju kā vien tās, kas mugurā. Ieraudzījām jūsu karavānu, bet bijām pārlieku nobijušies, lai jums rādītos. Mēs tikai gribējām aizbraukt līdz pilsētai...
Vīrietis nopētīja Emmu, viņa skatiens kļuva aizvien vērīgāks. - Kāpēc jums bija jābēg no salas, kad mājas tika sabum-botas? Un kāpēc iebēgāt mežā, nevis gājāt gar krastu?
- Mums nebija izvēles, - ierunājās Enohs. - Mums dzinās pakaļ.
Emma uzmeta runātājam skarbu skatienu, kā sacīdama: Atļauj man!
- Kas jums dzinās pakaļ? - vecākais jautāja.
- Ļauni cilvēki, - Emma atbildēja.
- Viņiem bija šautenes, - piebilda Horācijs. - Tie bija ģērbušies kā karavīri, lai gan patiesībā tādi nebija.
Kāda sieviete ar spilgti dzeltenu šalli panāca uz priekšu.
- Ja viņiem dzenas pakaļ zaldāti, mums tādas nepatikšanas nav vajadzīgas. Dzen viņus prom, Behir!
- Vai ari piesiesim šos pie kokiem un atstāsim! - ierosināja kāds vīrietis, no skata tipisks klaidonis.
- Nē! - iekliedzās Olīvija. - Mums jātiek līdz Londonai, kamēr nav par vēlu!
Čigānu vecākais sarauca pieri. - Kam nav par vēlu? - Mums nebija izdevies izraisīt viņā žēlumu - tikai ziņkārību. - Mēs nekustēsim no vietas, iekams nenoskaidrosim, kas jūs esat, -vīrietis teica, - un kas jums aiz ādas.
Desmit vīri ar gariem dunčiem pieveda mūs pie lēzeniem ratiem, kuros atradās liels būris. Pat pa gabalu bija redzams, ka tas paredzēts zvēriem - divdesmit reiz desmit pēdu apjomā to ieskāva resnas dzelzs restes.
- Jūs taču neslēgsiet mūs tur iekšā? - Olīvija nespēja noticēt.
- Tikai līdz brīdim, kad izlemsim, ko ar jums pasākt, - vecākais attrauca.
- Nē, tā nedrīkst! - Olīvija kliedza. - Mums jānokļūst Londonā, un ātri!
- Nez kāpēc?
- Starp mums ir slimnieks, - Emma iejaucās, uzmetusi Hjū zīmīgu skatienu. - Mums viņš jānogādā pie ārsta!
-Jums nav jābrauc līdz Londonai un nav jātiek ne pie kāda ārsta, - ierunājās kāda čigāniete. - Džebaija ir ārsts. Vai ne, Džebaija?
Vīrs ar raupjām rievām klātu seju spēra soli uz priekšu.
- Kurš no jums ir tas slimais?
- Hjū nepieciešams speciālists, - Emma zīmīgi noteica.
- Viņam ir reta slimība. Svelošs klepus.
Hjū pielika plaukstu pie kakla tā, it kā tas sāpētu, un ieklepojās. Kāda bite izlidoja no zēna mutes. Daži čigāni noelsās, viena maza meitenīte noslēpās mātes svārkos.
- Tas ir kāds triks! - sacīja tā sauktais ārsts.
- Diezgan! - paziņoja tabora vecākais. - Visi lieniet iekšā būrī!
Čigāni dzina mūs pie rampas, kas kalpoja arī kā kāpnes. Pie ratiem mēs saspiedāmies ciešā bariņā. Neviens negribēja līst būri pirmais.
- Mēs nedrīkstam to pieļaut! - čukstēja Hjū.
- Ko tu gaidi? - Enohs uzšņāca Emmai. - Pielaid tiem uguni! Emma nogrozīja galvu un čukstus atbildēja: - Viņu ir pārāk
daudz. - Meitene tuvojās ratiem un iegāja būri. Restotie būra griesti bija zemi, bet grīdu klāja baisi smirdīga siena kaudze. Kad visi bijām iekšā, čigānu vecākais aizcirta un aizslēdza durvis, tad ieslidināja atslēgu sev kabatā. - Lai neviens nelīstu tiem tuvumā! - viņš uzkliedza visiem, kas bija dzirdamības attālumā. - Ja nu viņi ir raganas vai vēl kas ļaunāks...
- Jā, tieši tādi mēs esam! - Enohs sacīja pa restu spraugu.
- Tūlīt pat laidiet mūs laukā, vai ari mēs nobursim jūsu bērnus par kārpainām mežacūkām!
Vecais čigāns iesmējās un nolēca no rampas. Tikmēr citi čigāni jau bija atkāpušies drošā attālumā un sāka ierīkot apmetni, sliet teltis un iekurt ugunskurus. Mēs sagumām sienā pavisam sašauti un nomākti.
- Uzmanīgi! - Horācijs brīdināja. - Te visur ir pilns ar dzīvnieku mēsliem!
- Kāda gan tam tagad nozīme, Horācij? - Emma atsaucās.
- Visiem ir vienalga, vai mēs sasmērēsim drēbes vai ne!
- Man nav, - Horācijs iebilda.
Emma saķēra galvu. Es sēdēju viņai blakus un meklēju mierinošus vārdus, ko pateikt draudzenei, bet nekas nenāca prātā.
Bronvīne pavēra mēteli, lai mis Peregrine ieelpotu svaigu gaisu, un Enohs notupās viņām blakus, saspicējis ausis, it kā ieklausītos. - Vai dzirdat? - zēns vaicāja.
- Ko tad? - Bronvīne nesaprata.
- Kā mis Peregrines dzīvība pamazām gaist! Emma, kāpēc tu nenosvilināji tiem čigāniem ģīmjus, kad tev vēl bija iespēja?
- Mēs bijām ielenkti no visām pusēm! - Emma paskaidroja.
- Ja izvērstos smaga cīņa, kāds no mums varētu ciest. Varbūt pat iet bojā. Es nedrīkstēju tā riskēt.
- Un tā vietā tu riskēji ar mis Peregrīni! - Enohs nespēja nomierināties.
- Enoh, liec viņu mierā! - iejaucās Bronvīne. - Nav nemaz tik viegli izlemt visu vietā. Mēs taču nevaram balsot ik reizi, kad jāpieņem kāds lēmums.
- Tad varbūt ļaujiet man izlemt visu vietā, - Enohs atcirta.
Hjū nosprauslājās. - Ja tev būtu teikšana, mēs jau pirms
mūžības būtu nogalināti.
- Beidziet, tam vairs nav nozīmes, - es neizturēju. - Mums jātiek laukā no šī būra un jānokļūst pilsētā. Pirmām kārtām patlaban mēs esam tai daudz tuvāk nekā tad, ja būtu gājuši kājām, tāpēc nav ko čikstēt par pienu, kas vēl nav izliets. Mums jādomā tikai par to, kā aizbēgt.
Un mēs ari domājām. Ideju bija daudz, tikai neviena nešķita dzīvotspējīga.
-Ja nu Emma izdedzinātu grīdā caurumu? - Bronvīne ierosināja. - Tā ir no koka.
Emma izbrīvēja siena kaudzē vietu un paklaudzināja pa grīdu. - Pārāk bieza, - viņa secināja.
- Vīne, vai tu varētu saliekt restes, lai izveidotos sprauga? -es jautāju.
- Varētu, - Bronvīne atbildēja, - tikai ne tad, ja čigāni ir mums tik tuvu. Viņi pamanīs un atkal atskries ar dunčiem.
- Mums jāizlien laukā, nevis jāizlaužas, - teica Emma.
Un tad mēs sadzirdējām kādu čukstam būra ārpusē. - Vai par mani jau esat aizmirsuši?
- Milard! - Olivija iesaucās un sajūsmā gandrīz pacēlās gaisā no smagajām kurpēm. - Kur tu biji palicis?
- Pētīju apkārtni, ja kas. Un gaidīju, līdz norims jezga.
- Kā tev šķiet, vai tu varētu nozagt atslēgu? - Emma jautāja, grabinot būra durvis. - Es redzēju, ka barvedis to ielika sev kabatā.
- Ložņāšana un sīkas zādzības ir mana specialitāte! - Mi-lards pavēstīja un uzreiz nozuda.
Laiks vilkās pavisam lēni. Pagāja pusstunda. Tad stunda. Hjū mēroja soļiem krātiņu visā tā garumā, un viņam ap galvu riņķoja satraukta bite. - Kur viņš tik ilgi paliek? - zēns kurnēja.
- Ja Milards neatgriezīsies pavisam drīz, es sākšu mest olas, - sacīja Enohs.
- Ja tu to izdarīsi, nogalināsi mūs visus, - Emma atcirta. - Mēs te sēžam kā dzīva ēsma. Tiklīdz dūmi būs izgaisuši, viņi apēdis mūs dzīvus.
Un tā mēs sēdējām un turpinājām gaidīt, vērodami čigānus, kuri mūs pieskatīja. Katra pagājusi minūte kā nagla ieurbās mis Peregrines zārkā. Pieķēru sevi pētām putnu tā, it kā tuvplānā varētu pamanīt ar viņu notiekošās pārvērtības -redzēt, kā vēl dzīvā cilvēcīgā dzirksts palēnām apdziest. Bet mis Peregrine no skata bija tāda pati kā vienmēr, tikai mazliet mierīgāka. Viņa aizmigusi gulēja sienā blakus Bronvīnei, un mazais, spalvu klātais augums elpojot viegli cilājās. Šķita, ka viņa nenojauš briesmas, kādās bijām nonākuši, ne ari to, kā laika svārsts bīstami šūpojas viņai virs galvas. Jau fakts, ka šādā bridi viņa spēja mierīgi gulēt, bija pierādījums tam, ka direktore mainās. Vecā mis Peregrine trīcētu nervu lēkmē.