Выбрать главу

Čigānu vecākais gan tuvojās mums.

- Atveriet krātiņu! - Emma lūdzās.

Viņš to ignorēja. - Paslēpieties zem siena un sēdiet klusi kā peles! - vīrietis sacīja. - Un nekādu maģisku triku, ja vien negribat nokļūt viņu rokās!

Jautājumiem vairs neatlika laika. Pēdējais, ko vēl redzējām, pirms viss satumsa, bija divi čigānu vīri, kas skrēja uz mūsu pusi ar pārsegu rokās. Viņi to pārmeta pāri būrim.

Acumirklī iestājās nakts.

Aiz krātiņa restēm dimdēja smagi soļi, it kā nebūtnes alktu sodīt zemi, pa kuru staigāja. Mēs darījām, kā likts, un ierakā-mies smirdošajā sienā.

Dzirdēju pavisam netālu kādu nebūtni sarunājamies ar čigānu barvedi. - Šorīt pa šo ceļu tika redzēti ejam bars bērnu, - briesmonis sausi izmeta. Viņš runāja ar nepazīstamu akcentu - ne īsti angļu, ne vācu. - Par viņu noķeršanu ir izsludināta atlīdzība.

- Mēs visu dienu nevienu neesam satikuši, kungs, - sacīja čigānu vecākais.

- Tikai neļaujiet tām nevainīgajām sejiņām sevi apmānīt! Tie ir kara noziedznieki. Vācu spiegi. Sods par viņu slēpšanu...

- Mēs neko neslēpjam, - vecais čigāns piesmacis turpināja.

- Pārliecinieties paši.

- Tā ari darīsim, - nebūtne attrauca. - Un, ja viņus te atradīsim, es nogriezīšu tev mēli un izbarošu savam sunim.

Briesmonis aizlāčoja prom.

- Neuzdrošinieties. Pat. Elpot, - čigāns mums uzšņāca, un tad attālinājās ari viņa soļi.

Man nebija skaidrs, kāpēc viņš mūsu dēļ meloja, īpaši, ņemot vērā postu, kādu nebūtnes varētu nodarīt viņa ļaudīm. Iespējams, viņš tā rīkojās lepnuma dēļ vai ari dziļi apslēpta nicinājuma dēļ pret varu... Vai ari - es nepārstāju prātot - čigāni tikai vēlējās paši gūt baudu, mūs nogalinot.

Bija dzirdams, kā nebūtnes izklīst pa visu nometni, apgāž mantas, atrauj vaļā vagoniņu durvis un grūsta cilvēkus. Iekliedzās kāds bērns, un vīrietis dusmīgi reaģēja, tomēr tika apklusināts, kad pret miesu atsitās koks. Bija mokoši tā gulēt un klausīties cilvēku ciešanās, lai gan šie cilvēki vēl pirms īsa brīža paši bija gatavi mūs saraut gabalos.

Ar acs kaktiņu pamanīju, kā Hjū izlien no siena un rāpjas uz Bronvīnes lādes pusi. Viņš pabāza pirkstus zem slēdža un sāka vērt vaļā vāku, kad meitene viņu apturēja. - Ko tu dari? - viņa sacīja bez skaņas.

- Mums tie briesmoņi jāpievārē, pirms viņi to izdarījuši ar mums!

Emma uz elkoņiem izlīda no siena ķīpas un pieripoja pie viņiem. Arī es pielīdu tuvāk, lai paklausītos.

- Nedari muļķības! - Emma iesāka. - Ja mēs tagad metīsim olas, viņi mūs sašaus lupatu lēveros.

- Bet ko tad? Vienkārši gulēsim un gaidīsim, lai viņi mūs atrod? - Hjū nerimās.

Mēs sapulcējāmies ap lādi un sākām sačukstēties.

- Pagaidīsim, līdz viņi atslēgs durvis, - Enohs ierosināja.

- Un tad es metīšu vienu olu pa spraugu starp aizmugures restēm. Tas novērsīs nebūtņu uzmanību pietiekami ilgi, lai Bron-vīne sašķaidītu pauri tam, kurš ienāks krātiņā pirmais. Tā viņa dos laiku mums pārējiem aizmukt. Izretojieties gar apmetnes perimetru, tad pagriezieties un metiet olas turp, kur deg lielākie ugunskuri. Un visi, kas atradīsies tuvāk par trīsdesmit metriem, būs palikuši vien atmiņās.

- Nolādēts, - Hjū atzina, - tas varētu izdoties.

- Bet tur nometnē ir bērni! - Bronvīne atgādināja.

Enohs izvalbīja acis. - Protams, mēs varam arī pārdzīvot

par abpusēji nodarītiem postījumiem un ļaut nebūtnēm un to suņiem nomedīt mūs citu pēc cita. Taču, ja mūsu plānos ir nonākt Londonā - vai vismaz šonakt izdzīvot -, es neiesaku tā rīkoties.

Hjū pabakstīja Bronvīnes delnu, kas joprojām atradās uz lādes slēdža. - Taisi vaļā un izdali pa vienai, - viņš teica.

Bronvīne vilcinājās. - Nevaru. Es nevaru nogalināt bērnus, kas mums nav nodarījuši neko ļaunu.

- Bet mums nav izvēles! - Hjū čukstēja.

- Izvēle ir vienmēr, - Bronvīne iebilda.

Un tad, izdzirdot suni rūcam pavisam tuvu krātiņa apakšējai malai, mēs apklusām. Jau mirkli vēlāk kabatas lukturīša stars no ārpuses apspīdēja pārsegu. Kāds, manuprāt, suņa saimnieks, iesaucās: - Rauj to palagu nost!

Suns ierējās, ar purnu ošņādamies un raudamies zem pārsega un aiz restēm. - Šurp! - suņa saimnieks kliedza. - Te kāds ir!

Mēs visi pavērāmies uz Bronvīni. - Lūdzu, - Hjū iesāka, - vismaz atļauj mums aizstāvēties.

- Tā ir vienīgā iespēja, - Enohs piebilda.

Bronvīne nopūtusies nocēla delnu no slēdža. Hjū pateicīgi pamāja ar galvu un atvēra lādes vāku. Mēs visi pasniedzāmies un izķeksējām no svīteriem pa olai - visi, izņemot Bronvīni. Tad piecēlāmies kājās ar seju pret krātiņa durvīm un gaidījām neizbēgamo, turēdami olas rokās.

Mums tuvojās vēl vairāki zābaku pāri. Es centos sagatavoties gaidāmajam. - Skrien! - es sacīju pats sev. - Skrien un neatskaties, un tad met!

Bet vai es varētu to izdarīt, apzinoties, ka ies bojā nevainīgi cilvēki? Vai spēšu izglābt kaut pats savu dzīvību? Un ja nu es tikai pamestu olu kaut kur zālē un mestos bēgt uz mežu?

Kāda roka sagrāba vienu pārsega stūri un parāva. Brezents sāka slīdēt lejā.

Un tad tas, kā kautrējoties atsegties, apstājās.

- Kas tev lēcies? - suņa saimnieks izmeta.

- Es jūsu vietā turētos no tā būra pa gabalu, - ierunājās cita - čigāna balss.

Caur ozolu zariem es pamanīju daļu debesu, kurās mirgoja zvaigznes.

-Ja? Un kāpēc gan? - suņa īpašnieks jautāja.

- Vecais Asinsķitelis nav dabūjis ēst vairākas dienas, - čigāns skaidroja. - Parasti viņš nav sajūsmā par cilvēka garšu, bet izsalkumā viņam ir vienalga, ko ēst!

Un tad atskanēja tāds troksnis, ka man aizrāvās elpa, -ierēcās milzu lācis. Neiespējami, bet šķita, ka skaņa nāk no mums, no būra. Dzirdēju, kā suņa saimnieks pārsteigts iekliedzas un tad metas lejā no rampas, vilkdams smilkstošo suni sev līdzi.

Es nespēju aptvert, kā lācis ticis iekšā būrī, tikai bija skaidrs, ka man jātiek no tā laukā, tāpēc es stipri piespiedos pie restēm. Pamanīju, ka Olīvija man blakus iekožas mazajā dūritē, lai nekliegtu.

Tur ārpusē citi kareivji smējās par suņa saimnieku. - Idioti! - tas taisnojās. - Tikai čigāni var turēt savas apmetnes vidū zvēru!

Beigu beigās es saņēmu drosmi, lai pagrieztos un paskatītos, kas notiek aiz muguras. Mūsu krātiņā lāča nebija. No kurienes gan nāca šī baisā skaņa?

Zaldāti turpināja pārmeklēt apmetni, bet mūsu krātiņam meta līkumu. Jau pēc dažām minūtēm dzirdējām, kā tie salec savas kravas mašīnas kastē, iedarbina dzinēju un tad visbeidzot aizbrauc.

Pārsegs noslīdēja no būra. Visi čigāni bija sanākuši ap mums. Es joprojām turēju olu trīcošā rokā un nesapratu, kā neesmu to licis lietā.

Čigānu vecākais stāvēja pašā priekšā. - Kā jūtaties? - viņš vaicāja. - Atvainojiet, ka jūs pārbiedēju.

- Dzīvi esam, - Emma attrauca, bažīgi raudzīdamās apkārt. - Bet kur tad ir tas jūsu lācis?

- Ne jau tikai jums piemīt īpaši talanti, - piezīmēja kāds jauns vīrietis bara malā un tūliņ pat pārmaiņus norēcās kā lācis un noņaudēja kā kaķis; viņš mainīja tembru, tikai pagrozot galvu. Izklausījās tā, it kā mēs tiktu apdraudēti no visām pusēm. Kad bijām atguvušies no šoka, sākām dedzīgi aplaudēt.

- Man šķiet, tu teici, ka viņi nav īpatņi, - pačukstēju Emmai.

- Tādus lētus trikus pieprot vai katrs, - viņa attrauca.