- Atvainojiet, ka nestādījos priekšā, kā nākas, - čigānu barons ierunājās. - Mani sauc Behirs Behmanatovs. Un jūs esat mūsu godājamie viesi. - Vīrietis dziļi paklanījās. - Kāpēc nepateicāt mums, ka esat sindrigasti?
Mēs blenzām uz sirmo viru. Viņš nupat bija minējis seno vārdu, kādā reiz dēvēja īpatņus, - vārdu, kuru mums savulaik bija iemācījusi mis Peregrine.
- Kā jūs zināt šo vārdu? - Emma painteresējās.
Behirs pasmaidīja. - Ja pieņemsiet mūsu viesmīlības piedāvājumu, apsolu, ka visu paskaidrošu. - Tad čigānu barvedis vēlreiz paklanījās un nāca klāt, lai atslēgtu būri.
Mēs sēdējām kopā ar čigāniem uz smalkiem, rokām darinātiem tepiķiem, runājāmies un divu ugunskuru drebelīgajā gaismā mielojāmies ar sautējumu. Es metu malā iedoto karoti un strēbu ēdienu tieši no koka bļodas, aizmirsis par manierēm, un taukainā, brinumgardā vira tecēja lejup pa zodu. Behirs pienāca pie katra un pārliecinājās, vai mums ir diezgan ēdamā un dzeramā, un lieku reizi atvainojās par to, ka mūsu drānas bija
būri pielipušo smakojošo salmu klātas. Redzējis mūsu spēju demonstrāciju, viņš bija pilnībā mainījis attieksmi pret mums; dažu minūšu laikā no ieslodzītajiem bijām pārvērtušies goda viesos.
- Man ir ļoti neērti, ka tā izturējāmies pret jums, - Behirs sacīja, apsēdies uz spilvena starp ugunskuriem. - Kad ir runa par manu cilvēku drošību, man jābūt maksimāli piesardzīgam. Mūsdienās pa ceļiem blandās tik daudz svešinieku, kuri izliekas par to, kas viņi nav. Ja vien jūs būtu man pateikuši, ka esat sindrigasti...
- Mums aizliedza jebkad to kādam teikt, - Emma sacīja.
-Jebkad, - Olivija apstiprināja.
- Lai kurš to jums teica, tas ir bijis ļoti gudrs cilvēks, - Behirs atzina.
- Kā jūs zināt par mums? - Emma vaicāja. - Jūs protat seno valodu...
- Tikai dažus vārdus, - čigānu vadonis atzina. Viņš vērās liesmās, kur cepās jau gandrīz gatavs gaļas gabals. - Starp mums - mūsu abām ciltīm - jau izsenis valdījusi sapratne. Mēs nemaz neesam tik atšķirīgi. Kā atstumtie, tā klejotāji - visas dvēseles satiekas pasaules malā. - Behirs noknieba gabalu gaļas no iesma un domīgs sāka to košļāt. - Zināmā mērā mēs esam sabiedrotie. Gadu gaitā mēs, čigāni, pat esam pieņēmuši un uzaudzinājuši dažus jūsu bērnus.
- Un par to mēs esam pateicīgi, - Emma piezīmēja. - Un ari par jūsu viesmīlību. Tomēr, lai gan riskējam kļūt nepieklājīgi, mēs nekādi nevaram palikt pie jums vēl ilgāk. Mums ir ļoti svarīgi ātrāk nonākt Londonā. Mums jāpaspēj uz vilcienu.
- Sava saslimušā drauga dēļ? - Behirs painteresējās un ar uzaci norādīja uz Hjū, kurš jau sen bija pārstājis tēlot un tagad aizgūtnēm tiesāja sautējumu, bitēm laimīgi spietojot ap viņa galvu.
- Aptuveni, - Emma apstiprināja.
Behirs zināja, ka mēs kaut ko slēpjam, bet bija gana pieklājīgs, lai ļautu paturēt noslēpumus pie sevis. - Šovakar vilcienu vairs nebūs, - viņš piebilda, - bet rit no rīta celsimies līdz ar
lēktu un nogādāsim jūs stacijā vēl pirms pirmā vilciena. Vai derēs?
- Nav jau citas izvēles, - Emma sacīja, bažīgi saraukusi pieri. Lai gan bijām ietaupījuši laiku, braucot pajūgā, nevis ejot kājām, mis Peregrine bija zaudējusi vēl vienu pilnu dienu. Viņai vēl bija atlikušas ne vairāk kā divas. Tomēr tā bija tikai nākotne; tobrīd mēs atradāmies siltumā, bijām labi paēduši un paglābti no tūlītējām nepatikšanām. Bija grūti nebaudīt dzīvi, kaut tikai īsu mirkli.
Mēs drīz vien sadraudzējāmies ar čigāniem. Visiem gribējās aizmirst to, kas bija noticis iepriekš. Bronvīne centās atvainoties zēnam par to, ka bija saņēmusi viņu gūstā, bet viņš tikai atmeta ar roku, it kā tas būtu kāds nieks. Čigāni mūs nemitīgi centās cienāt un aizvien no jauna piepildīja manu kausu līdz malām arī tad, kad es atteicos no kārtējā dzēriena. Kad mis Peregrine izrausās laukā no Bronvīnes azotes un ar ķērcienu pavēstīja, ka ir izsalkusi, čigāni pabaroja ari viņu; tie meta gaisā svaigas gaļas gabalus un aplaudēja, kad putns palēcās, lai tos noķertu. - Viņa ir badā! - Olīvija smējās un sita plaukstas, kamēr mis Peregrine ar nagiem dīrāja cūkas stilbu.
- Vai tagad tu nepriecājies, ka mēs viņus neuzlaidām gaisā? - Bronvīne pačukstēja Enoham.
- Nūjā, laikam gan, - viņš attrauca.
Čigānu ansamblis uzsāka spēlēt kārtējo dziesmu. Mēs ēdām un dejojām. Es pārliecināju Emmu uzlaist ar mani riņķi apkārt ugunskuram, un, lai gan parasti es kautrējos dejot cilvēkos, šoreiz saņēmos. Mūsu kājas kustējās un rokas plaukšķināja mūzikas ritmā, un dažus brīnišķīgus mirkļus mēs pilnībā aiz-mirsāmies. Man izdevās nedomāt par lielajām briesmām, kas mūs gaidīja, par to, kā tajā pašā dienā mūs tik tikko nebija noķēruši nebūtnes un aprijis tukšpauris, izsvaidot mūsu nolaizītos kauliņus pa visu kalna nogāzi. Tobrīd es biju ārkārtīgi pateicīgs čigāniem un pats savu smadzeņu primitīvajai, dzīvnieciskajai pusei par to, ka ar karstu ēdienu, dziesmu un man tuva cilvēka smaidu izrādījās diezgan, lai novērstu domas
no šausmām, pat ja tikai uz īsu bridi. Tad dziesma bija galā. Mēs kātojām atpakaļ uz savām vietām, un es jutu, kā nākamā melodija maina noskaņojumu. Emma uzmeta acis Behiram un teica: - Vai drīkstu ko vaicāt?
- Protams, - viņš atbildēja.
- Kāpēc jūs riskējāt ar savu dzīvību mūsu dēļ?
Čigānu vadonis atmeta ar roku. - Jūs būtu darījuši to pašu.
- Neesmu par to pārliecināta, - Emma atzinās. - Es tikai gribu saprast. Vai tāpēc, ka mēs esam īpatņi?
- Jā, - viņš vienkārši pateica. Pagāja kāds bridis. Behirs vērās sāņus uz kokiem, kas ieskāva klajumu, uguns izgaismotajiem stumbriem un tumsu aiz tiem. Un tad viņš atkal ierunājās: - Vai vēlaties iepazīties ar manu dēlu?
- Protams, - Emma teica.
Meitene piecēlās kājās, un vairāki no mums viņai sekoja.
Behirs pacēla roku. - Viņš diemžēl kautrējas. Tikai jūs viena. -Vīrietis norādīja uz Emmu. - Un jūs. - Čigāna roka pavērsās pret mani. - Un vēl tas, kurš ir dzirdams, bet nav redzams.
- Iespaidīgi, - Milards atzina. - Un es tik ļoti centos netikt pamanīts!
Enohs atkal apsēdās zemē. - Kāpēc mani vienmēr nostumj malā? Vai es smirdu?
Apmetnes aplī iznāca kāda čigāniete plīvojošā tērpā.
- Kamēr viņi būs projām, es ielūkošos jūsu plaukstās un pareģošu nākotni, - viņa piedāvāja un pievērsās Horācijam. - Kas zina, varbūt tu kādu dienu uzkāpsi Kilimandžaro! - Tad viņa uzrunāja Bronvīni: - Vai ari tu apprecēsi bagātu, izskatīgu vīrieti!
Bronvīne iespurdzās. - Mans slēptākais sapnis.
- Nākotne ir mana specialitāte, kundze, - Horācijs iebilda.
- Ļaujiet parādīt, kā tas darāms!
Mēs ar Emmu un Milardu atstājām pārējos un sekojām Behiram pa apmetnes teritoriju. Kad bijām nonākuši pie vago-niņa, kas šķita pavisam parasts, čigānu vadonis uzrāpās pa īsajām trepēm un pieklauvēja pie durvīm.
- Radi? - viņš klusi sauca. - Lūdzu, iznāc laukā! Pie tevis atnākuši ciemiņi.
Durvis pavērās spraugā, un kāda sieviete pabāza degunu laukā. - Viņam bail. Neparko nekāpj laukā no sava krēsla. -Viņa mūs vērīgi nopētīja, tad atvēra durvis plašāk un aicināja iekšā. Mēs uzkāpām pa pakāpieniem un salīkuši ielīdām piekrautā, bet mājīgā telpā, kas izrādījās vienlaikus dzīvojamā istaba, guļamistaba un virtuve. Pie šaurā lodziņa atradās gulta, galds un krēsls, no mazītiņas krāsniņas laukā pa atvērumu jumtā stiepās skurstenis; tur bija viss, kas nepieciešams paš-pietiekamai dzīvei ceļā nedēļām vai mēnešiem ilgi.
Vienīgajā krēslā sēdēja zēns. Viņš turēja klēpī tauri. Sapratu, ka esmu redzējis viņu jau iepriekš spēlējam čigānu bērnu orķestrī. Tas bija Behira dēls, un sieviete - es pieņēmu -Behira sieva.