- Radi, novelc kurpes! - sieviete sacīja.
Puika pieklājīgi nenovērsa skatienu no grīdas. - Vai man tas jādara? - viņš pajautāja.
-Jā, - Behirs apstiprināja.
Zēns vispirms novilka vienu, tad otru kurpi. Acumirkli es neticēju savām acīm: kurpēs nebija nekā. Šķita, ka mazajam nav pēdu. Un tomēr viņš bija pūlējies apavus novilkt, tātad kaut kam taču tie bija uzvilkti. Tad Behirs lūdza dēlu nostāties uz kājām, un tas negribīgi paslīdēja uz priekšu pa sēdekli un piecēlās. Šķita, ka zēns levitē, jo bikšu gali tukši karājās dažas collas virs zemes.
- Radi sāka kļūt neredzams pirms dažiem mēnešiem, - sieviete skaidroja. - Vispirms tikai kāju pirksti. Tad papēži. Visbeidzot arī abas pēdas. Nekas, ko esmu dēlam devusi, - ne tinktūras, ne tonizējoši līdzekļi - nav ne mazākajā mērā viņam palīdzējis.
Tātad pēdas zēnam tomēr bija, tikai neredzamas.
- Mēs nezinām, ko darīt, - Behirs atzina. - Es tā iedomājos, varbūt jūsu vidū ir kāds dziednieks...
- Tas nav izārstējams, - Milards teica, un viņa atbalss tukšumā lika puikam pacelt acis. - Mēs ar viņu esam līdzīgi. Ar mani pusaudža gados notika tāpat. Es nepiedzimu neredzams, tikai pamazām tāds kļuvu.
- Kas tur runā? - zēns jautāja.
Milards paņēma šalli, kas karājās gultas galā, un aptina sev ap seju, tā parādot, kur atrodas viņa deguns, piere un mute.
- Es esmu šeit, - viņš sacīja un piegāja puikam tuvāk. - Nebaidies!
Kamēr mēs pārējie vērojām, zēns pacēla roku un aizskāra Milarda vaigu, tad aptaustīja puiša pieri un matus - man ne reizi nebija ienācis prātā, kāda varētu būt to krāsa un griezums, - un pat viegli tos paraustīja, kā pārbaudot, vai cirtas ir īstas.
- Tu patiešām esi te! - zēns secināja, acīm mirdzot izbrīnā.
- Tu tiešām esi!
- Un būsi ari tu, pat ja viss pārējais vairs nebūs redzams, -Milards drošināja. - Tici man! Tas nav sāpīgi.
Zēns pasmaidīja, un viņa mātes kājas tajā pašā bridi saļodzījās, viņa pat pieturējās pie Behira. - Lai Dievs tevi svētī! -sieviete sacīja Milardam, valdot asaras. - Lai Dievs tevi svēti!
Milards apsēdās blakus Radi neredzamajām pēdām. - Tev ne no kā nav jābaidās, manu zēn. Patiesībā, tiklīdz būsi pieradis pie tā, ka esi neredzams, tu droši vien iepazīsi daudz priekšrocibu...
Un, kamēr Milards sāka tās uzskaitīt, Behirs devās pie durvīm un pamāja Emmai un man. - Ļausim viņiem pabūt vieniem, - viņš noteica. - Esmu pārliecināts, ka šiem ir, par ko parunāt.
Mēs atstājām Milardu kopā ar mazo zēnu un viņa māti. Atgriezušies pie ugunskuriem, ieraudzījām, ka visi - kā īpatņi, tā čigāni - ir sastājušies ap Horāciju. Viņš stāvēja, pakāpies uz celma pārsteigtās zilnieces priekšā, un aizvērtām acīm, uzlicis vienu roku uz sievietes galvas, stāstīja par to, ko tobrīd it kā redz sapni: - ... Un jūsu mazdēla mazdēls būs milzīga kuģa kapteinis, kas kursēs no Zemes uz Mēnesi kā omnibuss. Un
uz Mēness viņam piederēs pavisam mazītiņa mājiņa, un viņš nespēs izmaksāt ķīlas naudu, tāpēc nāksies namiņu izīrēt. Un viena no īrniecēm būs skaista sieviete, kurā viņš ļoti stipri iemīlēsies. Tās būs uz Mēness vēl neredzētas jūtas, un mīlestība tur nebūs tas pats, kas jūtas uz Zemes, jo tur valda cita gravitācija...
Mēs vērojām notiekošo no malas. - Vai viņš nemānās? - es vaicāju Emmai.
- Iespējams, - viņa atbildēja. - Vai arī tikai drusku dzen velnu ar to sievieti.
- Kāpēc gan viņš nepastāsta par mūsu nākotni?
Emma paraustīja plecus. - Horācija spējas reizēm ir neciešami bezjēdzīgas. Viņš mēdz veselu mūžību veltīt tam, lai pareģotu nākotni svešiniekiem, bet pret mums ir gandrīz pilnībā noslēdzies. Varbūt ir tā: jo vairāk Horācijs kādu mīl, jo mazāk spēj saskatīt. Emocijas aizmiglo viņam skatienu.
- Vai tad tā nav ikvienam no mums? - kāds ierunājās mums aiz muguras, un pagriezušies mēs ieraudzījām tur stāvam Enohu. - Un es ceru, ka tu, dārgā Emma, ceļā uz Londonu pārlieku nenovērsīsi amerikāņa uzmanību. Ja ausī ielavījusies jaunas dāmas mēle, ir grūti pamanīt tukšpaura klātbūtni.
- Cik tu esi neciešams! - Emma atcirta.
- Es nespētu nepamanīt sajūtu, ja tā rastos, - es iebildu, lai gan nudien vēlējos, kaut varētu neņemt vērā kņudoņu, par kuru Enohs bija uz mani greizsirdīgs.
- Tad jau pastāstiet man par savu slepeno tikšanos, - Enohs turpināja. - Vai čigāni tiešām pasargā mūs tāpēc, ka noslēguši kādu netīru savienību, par kuru neviens no mums nav dzirdējis?
- Viņu barveža un tā sievas dēls ir īpatnis, - Emma atbildēja. - Viņi cerēja, ka mēs varēsim zēnam palīdzēt.
- Neprāts, - Enohs secināja. - Viņi gandrīz ļāva, lai tie kareivji novelk viņiem dzīviem ādu pār acīm tikai viena puikas dēļ? Un jūs vēl runājat par to, ka emocijas aizmiglo skatu! Man šķita, ka mūsu spēju dēļ viņi grib mūs padarīt par vergiem vai vismaz pārdot izsolē, bet es jau parasti pārvērtēju cilvēkus.
- Tad ej un atrodi kādu beigtu dzīvnieku, ar ko paspēlēties, - Emma atcirta.
- Es laikam nekad nesapratīšu deviņdesmit piecus procentus cilvēces, - Enohs noburkšķēja un aizgāja, grozīdams galvu.
- Dažbrīd man šķiet, ka tas čalis ir kādas mašīnas detaļa, -Emma noteica. - Ar miesu no ārpuses, bet metālu iekšā.
Es iesmējos, taču paslepšus lēsu: vai Behirs rīkojās neprātīgi, riskēdams sava dēla dēļ? Ja Behirs bija traks, tad tāds nešaubīgi biju ari es. No kā tik es nebiju atteicies tikai vienas meitenes dēļ! Neņemot vērā manu ziņkārību, vectēvu un to, ka bijām parādā mis Peregrinei, galvenais iemesls, kādēļ atrados tur - un tobrīd -, bija viens vienīgs: kopš dienas, kad satiku Emmu, es zināju, ka vēlos būt kopā ar šo meiteni, lai kurā pasaulē viņa dzīvotu. Vai tas nozīmē, ka esmu neprātīgs? Vai ari manu sirdi ir pārlieku viegli iekarot?
Ja nu arī man derētu kaut nedaudz metāla sirds vietā? - es nodomāju. Kur es tobrīd atrastos, ja manu sirdi sargātu stingrākas bruņas?
Atminējums bija pavisam vienkāršs: es atrastos mājās un monotoni eksistētu ar medikamentiem. Slīcinātu bēdas video-spēlēs. Strādātu ilgas maiņas Smart Aid. Un dienu no dienas iekšēji ietu bojā no nožēlas.
Gļēvulis! Vārgs, nožēlojams puišelis! Tu palaidi garām savu izdevību!
Tomēr tā nebija. Tiecoties pēc Emmas, es riskēju ar visu, kas man piederēja, - un šo risku man nācās atkārtot katru dienu -, tomēr tādējādi es biju pats nonācis pasaulē, kuru savulaik nespēju pat iztēloties. Šajā pasaulē es dzīvoju starp cilvēkiem, kas bija dzīvāki par visiem, ko jebkad biju pazinis; šie ļaudis darīja to, par ko man pat sapņos nebija rādījies, ka es kaut ko tādu spētu. Viņi izturēja tādas mocības, kādas es pat sapņos nespētu izciest. Un tas viss tikai tāpēc, ka es biju ļāvies jūtām pret kādu brīnumainu meiteni.
Lai gan šajā pasaulē mūs gaidīja nepatikšanas un briesmas, lai gan šī jaunā savādā pasaule bija sākusi brukt jau mirklī, kad
es to iepazinu, biju absolūti laimīgs, ka tur atrodos. Par spīti visam, šāda brīnumaina dzīve bija tieši tas, par ko vienmēr biju sapņojis. Dīvaini, ka iespējams dzīvot vienlaikus sapņos un ļaunākajos murgos, es nospriedu.
- Kas tev lēcies? - Emma jautāja. - Tu tā skaties uz mani...
- Gribēju pateikt tev paldies, - es atbildēju.
Viņa sarauca degunu un saviebās tā, it kā es būtu pateicis kaut ko smieklīgu. - Pateikt paldies - par ko?
- Par to, ka devi man spēku, par kuru es pat nenojautu, ka manī tāds mīt, - es paskaidroju. - Tu dari mani labāku.