Mana draudzene piesarka. - Es pat nezinu, ko teikt.
Emma, spožā dvēsele! Man vajadzīga tava uguns - tā, kas slēpjas tavā sirdī.
- Nesaki neko, - es bildu un pēkšņi sajutu vēlmi viņu noskūpstīt. Un tā arī darīju.
Lai gan bijām nāvīgi pārguruši, čigānus pārņēma dzīvespriecīga oma. Šķita, ka viņi nolēmuši turpināt ballīti, un jau pēc dažām krūzēm karsta, ar kaut ko stiprināta dzēriena un vēl dažām dziesmām viņi pārņēma iniciatīvu. Stāstīšanas māka viņiem ir dota no dabas tāpat kā dziedāšana; šie dabiski valdzinošie ļaudis uzņēma mūs kā sen neredzētus radiniekus. Pusi nakts palikām nomodā, stāstot par aizraujošiem notikumiem. Jaunais puisis, kurš bija atdarinājis lāča rēcienus, uzstājās kā vēderrunātājs tik pārliecinoši, ka es gandrīz noticēju, ka viņa lelles atdzīvojušās. Šķita, ka viņš ir mazliet ieķēries Emmā un rāda savu priekšnesumu tikai viņai vienai. Jaunais cilvēks iedrošinoši smaidīja, bet meitene izlikās to nemanām un zīmīgi nelaida vaļā manu roku.
Vēlāk čigāni mums pastāstīja, kā Pirmā pasaules kara laikā britu armija konfiscējusi visus viņu zirgus un kādu laiku nav bijis, kas velk ratus. Viņi tikuši pamesti mežā - šajā pašā mežā -, līdz kādu dienu apmetnē ieklīdis bars kazu ar gariem
ragiem. Šķitis, ka tie ir savvaļas dzīvnieki, tomēr tik pieradināti, ka ēda no rokas, tāpēc kādam ienākusi prātā doma iejūgt vienu āzi ratos. Tā noskaidrojies, ka šis kazas ir gandrīz tikpat spēcīgas kā zaudētie zirgi. Kopš tā brīža čigāni izkustējušies no vietas, un līdz pat kara beigām ratus vilkušas šīs īpaši spēcīgās kazas. Tāpēc arī šī cilts visā Velsā ieguva palamu kazu ļaudis. Kā pierādījumu tam čigāni iedeva mums apskatīt fotogrāfiju, kurā bija redzams Behira tēvocis kazu vilktā līnijdroškā. Pat bez paskaidrojumiem mums nebija šaubu, ka tas ir zudušo brīnumaino kazu bars, par kuru stāstīja Edisons. Pēc kara armija atdevusi čigāniem zirgus un kazas, kas vairs nebija vajadzīgas, atkal nozudušas mežā.
Beigu beigās čigāni, ugunskuriem vāri gailot, izritināja mums guļammaisus un kādā pacilājošā svešā valodā nodziedāja šūpuļdziesmu. Es biju laimīgs kā bērnībā. Atnāca vēderrunātājs, lai novēlētu Emmai labu nakti. Viņa puisi atraidīja, tomēr tas negāja prom, iekams nebija atstājis savu vizītkarti. Uz tās bija rakstīta adrese Kārdifa, kur viņš reizi vairākos mēnešos, kad tabors viesojās šajā pilsētā, iegriezās pēc pasta sūtījumiem. Kartītes priekšpusē bija uzdrukāta jaunā cilvēka fotogrāfija ar marionetēm, zem tās viņš bija uzrakstījis Emmai dažus vārdus. Viņa to ķiķinādama parādīja man, un man sametās puiša žēl. Viņa vaina bija tikai tāda, ka viņš bija ieķēries Emmā tāpat kā es.
Es ieritinājos mežmalā izklātajā guļammaisā blakus Emmai. Kad jau laidāmies snaudā, izdzirdēju turpat blakus zālē soļus. Atvēris acis, nevienu neieraudzīju. Tas bija Milards, kurš atgriezās, visu vakaru pavadījis sarunās ar čigānzēnu.
- Viņš grib nākt mums līdzi, - Milards pavēstīja.
- Kas? - Emma miegaini vaicāja. - Uz kurieni?
- Tas puika. Mums līdzi.
- Un ko tu teici?
- Es norādīju, ka tā nav laba doma. Bet arī atklāti neteicu “nē”.
- Tu taču zini, ka mēs nevaram nevienu ņemt līdzi, - Emma atgādināja. - Viņš mūs tikai kavēs.
- Zinu jau zinu, - Milards attrauca. - Bet tas zēns kļūst neredzams ārkārtīgi strauji, un viņam ir bail. Drīz vien viņš pavisam izzudīs skatienam, tāpēc baidās kādu dienu atpalikt no tabora tā, ka pārējie to nepamanīs. Tad viņš paliktu uz visiem laikiem apmaldījies mežā pie vilkiem un zirnekļiem.
Emma novaidējās un pagriezās uz otriem sāniem ar seju pret Milardu, kurš bija nolēmis neļaut mums aizmigt, līdz šis jautājums tiks atrisināts. - Es saprotu, ka zēns būs vīlies, bet tas nudien nav iespējams. Man ļoti žēl, Mili, - viņa skaidroja.
- Vismaz godīgi, - Milards smagi nopūtās. - Iešu viņam to pateikt.
Mūsu neredzamais draugs piecēlās un nozuda.
Arī Emma nopūtās un vēl ilgi nemierīgi grozījās un dīdījās.
- Tu rīkojies pareizi, - es čukstēju. - Nav viegli izlemt visu pārējo vietā.
Emma neteica ne vārda, tikai ieritinājās man pie krūtīm. Pamazām mēs iemigām, vieglas brīzītes šūpotu zaru un zirgu elpas maigi ieaijāti.
Nakts pagāja tramīgā miegā un nejaukos murgos gluži tāpat kā aizvadītā diena: sapnī man dzinās pakaļ mežonīgu suņu bari. No rīta pamodos pavisam salauzts. Locekļi bija kā svina pielieti, un galva - kā piebāzta ar vati. Iespējams, es pat justos labāk, ja nebūtu gulējis nemaz.
Behirs mūs pamodināja līdz ar saullēktu. - Celieties un spīdiet, sindrigasti! - viņš sauca, dalīdams akmenscietu maizi. -Paspēsiet izgulēties viņsaulē!
Enohs piesita ar savu šķēli pie akmens, un tā nokrakšķēja kā koks. - Ar šādām brokastīm mēs nokļūsim viņsaulē pavisam drīz!
Behirs sabužināja zēna matus un pasmaidīja. - Liecies nu mierā! Kur tad šorīt dējies tavs brīnumainais noskaņojums?
- Aizskalojies, - Enohs atrūca, pārvilkdams guļammaisu pār galvu.
Behirs ļāva mums desmit minūtes sagatavoties braucienam uz pilsētu. Viņš stingri turēja solījumu un grasījās mūs nogādāt stacijā vēl pirms pirmā rīta vilciena. Es piecēlos, aizvilkos līdz ūdens spainim, kur noskaloju seju un ar pirkstu iztīrīju zobus. Ak vai, cik ļoti man pietrūka zobu birstes! Kā man pietrūka zobu diega ar piparmētru aromātu un dezodoranta stienīša ar okeāna brīzes smaržu! Ko tik es nebūtu gatavs atdot, lai tajā pašā mirklī ieraudzītu Smart Aid veikalu...
Veselu karaļvalsti par tīras apakšveļas komplektu!
Kamēr es ar pirkstiem skrubināju no matiem sienu un ie-kodos neēdamajā maizes šķēlē, lielie un mazie čigāni mūs vēroja skumju pārņemtām sejām. It kā viņi nez kā zinātu, ka aizvadītās nakts prieki bijuši pēdējie un tagad mums priekšā paveras ceļš uz karātavām. Es mēģināju kādu uzmundrināt. - Tikai mieru! - sacīju mazam puisēnam ar cietu matu vainagu ap galvu, kurš tik tikko spēja valdīt asaras. - Ar mums viss būs kārtībā!
Zēns pavērās uz mani tā, it kā es būtu runājošs spoks. Viņa skatiens bija atklāts un bažīgs.
Tika iejūgti astoņi zirgi un pasaukti astoņi jātnieki - katram no mums pa vienam. Zirgu mugurā mēs aizkļūtu līdz pilsētai daudz ātrāk nekā ar ratu karavānu. Man no zirgiem bija bail.
Nekad iepriekš nebiju jājis. Laikam biju vienīgais ļoti bagātais bērns visā Amerikā, kurš to nebija darījis. Un ne jau tāpēc, ka neuzskatītu zirgus par skaistiem, majestātiskiem radījumiem, dzīvnieku pasaules kalngalu un tā tālāk, un tā joprojām... Es tikai nebiju pārliecināts, ka kādam dzīvniekam varētu rasties kaut mazākā interese ļaut cilvēkam kāpt sev mugurā un viņu kaut kurp vest. Turklāt zirgi bija ļoti lieli, ar ņirbošiem muskuļiem un milzīgiem, apdilušiem zobiem; tie arī vērās uz mani tā, it kā zinātu, ka es baidos, un sapņotu par iespēju iespert man pa galvu. Nemaz nerunāšu par to, ka zirga
mugurā nav iespējams piesprādzēties - tur vispār nav nekādas sekundārās savaldīšanas sistēmas un tomēr šie dzīvnieki spēj attīstīt gandrīz tikpat lielu ātrumu kā mašinas, tikai ir daudz lecīgāki. Tāpēc viss šis pasākums man šķita nevēlams.
Par to es, protams, nebildu ne vārda. Tikai turēju muti, iekodu lūpā un cerēju, ka nodzīvošu vismaz tik ilgi, lai ietu bojā interesantākā veidā, nekā krītot no zirga muguras.
Līdz ar pirmo aiziet! zirgi metās aulēkšos. Acumirklī aizmirsu par jebkādu pašcieņu un kā lācis apķēros ap vidu sedlos priekšā sēdošajam vīrietim, kurš valdīja grožus. Viss notika tik strauji, ka man nebija iespējas pamāt atvadas tiem čigāniem, kas bija sanākuši mūs pavadīt. Tas nemaz nebija slikti, jo atvadas tik un tā nebija mana stiprā puse, turklāt pēdējā laikā biju tās piedzīvojis nepārtrauktā refrēnā: Ar Dievu, ar Dievu, ar Dievu...