Mēs jājām un jājām. Mani stilbi kļuva nejutīgi - tik stipri biju piespiedies zirgam. Behirs jāja pa priekšu; viņa īpašais dēlēns sēdēja seglos kopā ar viņu. Puika turējās zirga mugurā taisnu muguru, rokas nolaidis gar sāniem. Viņš bija pārliecināts par sevi un nebaidījās - kāds pretstats noskaņojumam aizvadītajā vakarā! Šeit, čigānu kompānijā, viņš jutās savā elementā. Mēs viņam nebijām vajadzīgi. Šie bija viņa tautieši.
Galu galā zirgi pārgāja riksī un es sadūšojos atraut seju no jātnieka jakas muguras un pavērot mainīgo ainavu. Tagad mēs pārvietojāmies nevis pa mežu, bet gan gar laukiem. Iejājām ielejā, kuras centrā pletās pilsētiņa, kas no šīs vietas neizskatījās lielāka par pastmarku. To no visām pusēm ieskāva zaļumi. No ziemeļu puses tai tuvojās gara baltu, gaisīgu punktu rinda -dzelzceļa tvaika lokomotīves dūmainā izelpa.
Behirs apturēja zirgus tieši ārpus pilsētas vārtiem. - Tālāk mēs nedrīkstam iet, - viņš teica. - Pilsētās mēs neesam īpaši gaidīti. Jums nav nepieciešams pievērst sev uzmanību, bet tā notiktu, ja jūs būtu kopā ar mums.
Bija grūti iztēloties, kāpēc kāds vispār varētu iebilst pret šiem jaukajiem ļaudīm. Tomēr līdzīgu aizspriedumu dēļ arī
īpatņi bija novērsušies no sabiedrības. Tāda nu ir skumjā pasaules kārtība.
Visi bērni norausās zirgiem no muguras. Es nostājos aiz citiem, cerot, ka neviens nemanīs, cik ļoti man trīc ceļi. Bijām jau gatavi iet, kad Behira dēls nolēca no tēva zirga un iesaucās: - Pagaidiet! Ņemiet mani līdzi!
- Man likās, ka tu grasījies ar viņu parunāt, - Emma neizpratnē vērsās pie Milarda.
- Es ari parunāju, - tas atbildēja.
Zēns izvilka no seglu somas mugursomu un pārmeta pār plecu. Viņš bija pavisam gatavs doties ceļā. - Es protu gatavot ēdienu, - viņš teica, - skaldīt malku, jāt ar zirgu un sasiet dažādus mezglus!
- Pasniedziet taču viņam atzinības krustu! - Enohs norūca.
- Diemžēl tas nav iespējams, - Emma saudzīgi atteica.
- Bet es esmu tāds pats kā jūs un ar katru bridi kļūstu tikai līdzīgāks! - Zēns sāka atpogāt bikses. - Vai redzat, kas ar mani notiek?!
Iekams kāds paspēja zēnu apturēt, viņš jau bija nolaidis bikses līdz potītēm. Meitenes noelsās un aizgriezās. Hjū skaļi sacīja: - Velc bikses kājās, samaitātais neprāti!
Tomēr tur nebija, ko redzēt, - zem jostasvietas čigānzēnam nekā nebija. Neveselīga ziņkāre dzina mani blenzt uz viņa joprojām redzamo daļu, tā paverot kristālskaidru skatu uz viņa iekšējo orgānu darbību.
- Vai redzat, cik daudz esmu zaudējis kopš vakardienas? -Radi jautāja, panikas pārņemts. - Drīz es vispār vairs nebūšu redzams!
Čigānu viri, stulbi blenzdami, sačukstējās. Satraukti šķita pat viņu zirgi, kas turējās pa gabalu no bērna, kurš zaudēja savu miesu.
- Lai man pieaug spārni! - Enohs izmeta. - No viņa palikusi pāri tikai puse.
- Ak, nabadziņš! - novilka Bronvlne. - Vai mēs nevaram ņemt viņu līdzi?
- Mēs neesam ceļojoša cirka trupa, kurai var pievienoties, kad vien rodas vēlme, - Enohs neatlaidās. - Mēs esam devušies bīstamā misijā, lai glābtu savu imbrīni, un nevaram atļauties atvēlēt aukli vienam jaunam, bezpalīdzīgam īpatnim!
Čigānzēna acis plati iepletās, viņš sāka raudāt, mugursoma nošļuka no pleca un novēlās zemē.
Emma paveda Enohu malā. - Tu biji pārāk skarbs, - viņa teica. - Tūlīt pat atvainojies zēnam!
- Nē. Mēs šobrīd nožēlojami zaudējam tik dārgo un gaistošo laiku.
- Tie cilvēki izglāba mums dzīvību!
- Mūsu dzīvības nebūtu jāglābj, ja viņi nebūtu mūs iebāzuši savā brīnišķajā būri!
Emma atmeta Enoham ar roku un pievērsās zēnam. - Citā situācijā mēs tevi pieņemtu ar izplestām rokām, bet patlaban visa mūsu civilizācija un dzīvesveids ir apdraudēts un var tikt iznīcināts. Tāpēc, lūdzu, saproti, nav piemērots bridis...
- Tas nav godīgi! - puisēns drūmi novilka. - Kāpēc es nevarēju kļūt neredzams jau sen? Kāpēc tam jānotiek tieši tagad?
- Katra īpatņa spējas parādās tad, kad tām jāparādās, -Milards sacīja. - Dažiem vēl agrā bērnībā, citiem - jau sirmā vecumā. Esmu dzirdējis par kādu vīrieti, kurš atskārta, ka spēj ar domām likt priekšmetiem lidināties gaisā, tikai tad, kad bija sasniedzis deviņdesmit divu gadu vecumu.
- Es jau kopš dzimšanas esmu vieglāka par gaisu, - Olīvija lepni paziņoja. - Es izlidoju laukā no mammas punča un uzreiz pacēlos pie slimnīcas griestiem! Tikai nabassaite neļāva man izskriet laukā pa logu un aizlidot mākoņos. Runā, ka ārsts esot šokā paģībis!
- Mīļā, tu joprojām esi diezgan šokējoša! - Bronvīne sacīja un mierinoši papliķēja viņai pa muguru.
Milards, kurš mēteļa un zābaku dēļ bija redzams, piegāja pie zēna un jautāja: - Ko tavs tēvs par to visu saka?
- Skaidrs, ka mēs negribam, lai viņš mūs pamet, - ierunājās Behirs, - bet kā gan mēs varēsim pienācīgi parūpēties par dēlu, ja pat neredzēsim viņu? Viņš grib aiziet, un es nezinu, vai starp sev līdzīgiem viņam neklātos labāk.
- Vai jūs mīlat Radi? - Milards tieši pavaicāja. - Vai viņš mīl jūs?
Behirs sadrūma. Viņš bija tradicionāli smalkjūtīgs cilvēks, un šāds jautājums radīja neērtības izjūtu. Tomēr, kādu brīdi minstinājies, viņš nokremšļojās un norūca: - Protams. Viņš taču ir mans bērns.
- Tad jau jūs esat viņa cilvēki, - Milards norādīja. - Šim zēnam jāpaliek kopā ar jums, nevis ar mums.
Behirs nevēlējās izrādīt emocijas, saviem cilvēkiem redzot, tomēr tobrīd es manīju viņa plakstiņus notrīsam un žokļus savelkamies. Vīrietis pamāja ar galvu, pavērās lejup uz savu dēlu un teica: - Nāc nu, puis! Ņem savu somu, un iesim. Māte jau gaida tevi ar tēju.
- Labi, tēt, - zēns atbildēja, šķiet, vienlaikus vīlies un atvieglots.
- Tev viss nokārtosies, - Milards iedrošināja mazo. - Viss būs kārtībā. Un, kad tas būs beidzies, es tevi uzmeklēšu. Tādu kā mēs ir daudz, un mēs viņus kādu dienu abi kopā atradīsim.
- Tu apsoli? - zēns vaicāja cerību pilnām acīm.
- Apsolu, - Milards sacīja.
Un tā čigānzēns atkal uzrāpās tēva zirga mugurā. Bet mēs pagriezāmies un pa vārtiem iegājām pilsētā.
Pilsētas vārds bija Ogle. Nevis Ogļupils vai Ogļuciems. Vienkārši Ogle. Tās atradās visapkārt. Sabērtas sikgraudainās nestabilās kaudzēs pie namu sētas durvīm, tās kūpēja gaisā kā eļļaini dūmi un noķēzīja uz darbu ejošo vīru drēbes. Mēs ciešā grupiņā pasteidzāmies tiem garām uz stacijas pusi.
- Kustiniet kājas! - Emma steidzināja. - Nekādu sarunu! Un neskatieties apkārt!
Pastāvēja nerakstīts likums, ka mums jāizvairās no lieka acu kontakta ar parastajiem ļaudīm, jo saskatīšanās varētu izraisīt sarunas, bet sarunas - jautājumus. Un brīnumainajiem bērniem ir grūti atbildēt uz parastu pieaugušo jautājumiem tā, lai neizraisītu vēl vairāk jautājumu. Protams, kas gan varētu izraisīt vairāk jautājumu nekā nošmulējušos bērnu bariņš, kas kara laikā pārvietojas vieni paši, turklāt uz kādas meitenes pleca vēl tupot lielam, plēsīgam putnam ar asiem nagiem, bet pilsētnieki mūs tik tikko ievēroja. Cilvēki šaudījās gar izmazgātas veļas striķiem un krodziņu durvīm Ogles līkumainajās ieliņās un, sagumuši kā novītušas puķes, uzmeta mums acis, lai uzreiz atkal novērstos. Viņiem pašiem netrūka, par ko bažīties.