Dzelzceļa stacija bija tik maza, ka radās šaubas, vai vilcieni šeit vispār mēdz piestāt. Vienīgā dzīvība bija manāma pie kases - sīkas būdeles atklāta perona vidū. Būdā uz krēsla bija aizmidzis kāds vīrietis; acenes pudeļu stikla biezumā šļuka nost no viņa deguna.
Emma sparīgi paklauvēja pie loga un pamodināja kasieri. - Astoņas biļetes līdz Londonai! - viņa teica. - Mums tur jānokļūst jau šodien pēcpusdienā.
Kasieris palūrēja uz mums caur stiklu, tad noņēma bifokālās brilles, noslaucīja un atkal uzlika, lai pārliecinātos par to, ko redz. Skats noteikti bija šokējošs: mūsu drānas bija nošķies-tas ar dubļiem, nemazgātie mati slējās uz visām pusēm. Varbūt mēs pat smirdējām.
- Skāde gan, - kasieris sacīja, - bet vietu vairs nav.
Es pavēros apkārt. Izņemot dažus ļaudis, kas snauduļoja uz soliem, stacija bija tukša.
- Kāds absurds! - Emma iesaucās. - Tūliņ pat pārdodiet mums biļetes, vai arī es par jums sūdzēšos dzelzceļa valdē -par bērnu diskriminēšanu!
Es, iespējams, būtu ticis ar šo ierēdni galā krietni maigāk, bet Emmai, saskaroties ar sīku birokrātu vīzdegunīgo varaskāri, trūka pacietības.
- Ja arī būtu kāds tamlīdzīgs noteikums, - kasieris, nievājoši saraucis degunu, atcirta, - tas nekādi neattiektos uz jums. Rit karš, vai zināt, un valstij ir svarīgāki pienākumi nekā pārvadāt pa laukiem bērnus un dzīvniekus! - Viņš skarbi pavērās uz mis Peregrīni. - Tas nu jebkurā gadījumā nav atļauts!
Stacijā šņākdams pienāca vilciens un čīkstēdams apstājās. Konduktors pabāza galvu pa logu un sauca: - Astoņos trīsdesmit uz Londonu! Lūdzu, visiem iekāpt! - Uz soliem snauduļojošie pasažieri piecēlās un sāka rosīties pa peronu.
Kāds vīrietis pelēkā uzvalkā pielīda mums priekšā pie kases lodziņa, pabīdīja kasierim naudu un, pretī saņēmis biļeti, aizsteidzās uz vilcienu.
- Jūs teicāt, ka vietu nav! - Emma stipri uzsita pa logu. -Jūs nedrīkstat tā rīkoties!
- Tas kungs iegādājās biļeti pirmajā klasē, - kasieris norādīja. - Un tagad taisieties, ka tiekat, sīkie, uzmācīgie ubagi! Ejiet un meklējiet kabatas, ko aptīrīt, kaut kur citur!
Horācijs piegāja pie kases lodziņa un sacīja: - Ubagiem jau pēc definīcijas nemēdz būt lielas naudas summas. - Viņš
iebāza roku mēteļa kabatā, izvilka biezu naudas žūksni un uzmeta uz letes. - Ja jūs tirgojat tikai pirmās klases biļetes, tad mēs pirksim tās!
Kasieris izslējās un pablenza uz naudas žūksni. Arī mēs pārējie blenzām, pārsteigti par to, kur Horācijs šis banknotes ņēmis. Pārskaitījis naudu, viņš teica: - Mjā, ar šo te pietiks, lai nopirktu visu pirmo klasi!
- Tad pārdodiet mums visu pirmo klasi! - Horācijs kļuva nepacietīgs. - Un varat būt drošs, ka mēs nevienu neaptī-risim!
Kasieris piesarka un nostostījās: - J-jā, kungs... atvainojiet, kungs... Ceru, ka uztversiet manis teikto tikai kā joku...
- Dodiet taču mums beidzot tās sasodītās biļetes, lai paspējam uz vilcienu!
- Tūliņ, kungs!
Kasieris pabīdīja uz mūsu pusi kaudzi pirmās klases biļešu un piebilda: - Lai jums jauks ceļojums! Un, lūdzu, nesakiet nevienam, ka es tā teicu! Bet, kungi un dāmas, es jūsu vietā paslēptu to putnu, lai neviens neredz. Konduktoriem tas nepatiks, ir jums biļetes pirmajā klasē vai nav.
Kad attālinājāmies no kases ar biļetēm rokā, Horācijs izrieza krūtis kā pāvs.
- Kur tu ņēmi tik daudz naudas? - Emma gribēja zināt.
- Es to paglābu no mis Peregrines skapja atvilktnes, pirms māja nodega, - Horācijs atbildēja. - Iešuvu mētelī speciālu kabatiņu, kur to noglabāt.
- Horācij, tu esi ģēnijs! - Bronvīne atzina.
- Vai īsts ģēnijs būtu šādi atdevis visu mūsu naudu līdz pēdējam centam? - Enohs iebilda. - Vai mums tiešām bija vajadzīgs viss pirmās klases vagons?
- Nē, - Horācijs piekrita. - Bet vai tad nebija patīkami padarīt to cilvēku par muļķi?
- Laikam bija gan, - Enohs atzina.
- Tāpēc, ka naudas īstais uzdevums ir manipulēt ar citiem un padarīt tos par nesvarīgākiem, nekā esi tu pats.
- Par to gan es nebūtu tik pārliecināta, - Emma nespēja piekrist.
- Tas bija tikai joks! - Horācijs skaidroja. - Protams, nauda ir paredzēta tam, lai nopirktu drēbes!
Jau grasījāmies iekāpt vilcienā, kad konduktors mūs apstādināja. - Uzrādiet biļetes! - viņš teica un pasniedzās pēc biļešu žūkšņa Horācija rokā, bet tad pamanīja, ka Bronvīne kaut ko slēpj sev azotē. - Kas jums tur ir? - konduktors jautāja, aizdomīgi nopētot meiteni.
- Kas man kur ir? - Bronvīne nevainīgi pārjautāja, cenšoties saglabāt neieinteresētu toni, bet vienlaikus turēja ciet mēteļa malas, piesedzot kustīgo putnu.
- Kas tev azotē?! - konduktors nerimās. - Meitenīt, neturi mani par muļķi!
- Man... tur... - Bronvīne centās kaut ko uz ātru roku izgudrot, bet nekas nesanāca. - Laikam putns...
Emma nodūra galvu. Enohs ar plaukstu aizsedza acis un novaidējās.
- Vilcienā nedrīkst ienest nekādus mājdzīvniekus! - konduktors norūca.
-Jūs nesapratāt, - Bronvīne iebilda. - Man tas pieder kopš bērnības... Un mums jātiek šajā vilcienā... Turklāt mēs tik daudz samaksājām par biļetēm!
- Noteikumi ir un paliek noteikumi! - konduktora pacietība bija gandrīz galā. - Neuzdrošinieties te rotaļāties ar mani kā ar spēļmantiņu!
Emma atkal pacēla skatienu, viņas seja staroja. - Spēļman-tiņa! - viņa iesaucās.
- Nesapratu? - konduktors teica.
- Tas nav īsts putns, konduktora kungs. Mums nekad pat prātā nenāktu pārkāpt noteikumus. Redziet, tā ir manas māsas mīļākā rotaļlieta, un viņai šķiet, ka jūs to varētu atņemt. -Emma salika plaukstas kā nožēlas pilnā lūgšanā. - Jūs taču neatņemsiet bērnam mīļāko mantiņu, vai ne?
Konduktors šaubu pilns nopētīja Bronvīni. - Vai jums nešķiet, ka rotaļlietām viņa ir par lielu?
Emma pieliecās tuvāk vīrietim un pačukstēja: - Redziet, viņa ir mazliet atpalikusi...
Bronvine, to dzirdot, saviebās, bet nekas cits neatlika kā piespēlēt. Konduktors nāca tuvāk. - Tad paskatīsimies uz to mantiņu.
Patiesības mirklis. Mēs aizturējām elpu. Bronvine pavēra mēteļa malas, pasniedzās un lēnītēm izvilka laukā mis Pere-grini. Kad ieraudzīju putnu, īsu un briesmīgu bridi man šķita, ka tas ir beigts. Mis Peregrine pavisam sastingusi gulēja uz Bronvīnes plaukstas aizvērtām acīm, atstiepusi sastingušās kājas. Un tad es sapratu, ka viņa tikai iejūtas lomā.
- Vai redzat? - Bronvine teica. - Tas putniņš nav īsts. Tas ir izbāznis.
- Es iepriekš redzēju, ka tas kustas! - konduktors turējās pretī.
- Tas ir... hm... uzvelkamais modelis, - Bronvine skaidroja. - Skatieties!
Meitene nometās ceļos un nolika mis Peregrini zemē uz sāniem, tad pasniedzās zem putna spārna un it kā uzvilka neredzamu atslēgu. Jau pēc mirkļa mis Peregrines acis atvērās, un viņa sāka tipināt apkārt, mehāniski grozīdama galvu un mētādama kājas, kā atsperes uzvilkta. Beigu beigās viņa ar joni apstājās un nokrita uz sāniem stinga kā dēlis. Nudien, Oskara balvas cienīga uzstāšanās.
Šķita, ka konduktors ir gandrīz - bet ne līdz galam - pārliecināts. - Labi, - viņš norūca. - Ja tā ir spēļmantiņa, lūdzu, noslēpiet to savā rotaļlietu kastē, - viņš norādīja uz lādi, ko Bronvine bija nolikusi uz perona.
Bronvine vilcinājās. - Tā nav...
- Labi, tūlīt, viss kārtībā, - Emma iejaucās un atrāva vaļā lādes slēdžus. - Māsiņ, liec to tagad nost!
- Bet ja nu tur aptrūksies gaisa? - Bronvine uzšņāca Emmai.