- Tad mēs ar dievpalīgu izurbsim sienās caurumus! - Emma atšņāca.
Bronvine pacēla mis Peregrīni un saudzīgi ielika lādē. - Es ārkārtīgi atvainojos, kundze, - viņa nočukstēja, tad aizvēra un aizslēdza lādes vāku.
Konduktors beidzot paņēma mūsu biļetes. - Pirmajā klasē! Jūsu vagons atrodas pašā sastāva priekšgalā, - viņš pārsteigts teica un norādīja uz perona galu. - Es jums ieteiktu pasteigties!
- Lai nu kurš būtu to teicis! - Emma iesaucās, un mēs metāmies skriešus pa peronu.
Izpūtis tvaika mutuli un metāliski nograbējis, vilciena sastāvs mums blakus ar rāvienu uzsāka gaitu. Pagaidām tas bija nogājis tikai dažas collas, bet ar katru riteņu apgriezienu ātrums tikai pieauga.
Mēs panācām pirmās klases vagonu. Pirmā pa atvērtajām durvīm ielēca Bronvine, nolika lādi gaitenī un pastiepa roku, lai palīdzētu iekāpt Olīvijai.
Un tad mums aiz muguras iekliedzās kāda balss: - Stāt! Nost no vilciena!
Tā nebija konduktora balss. Šī skanēja daudz zemāk un valdonīgāk.
- Es zvēru, - ierūcās Enohs, - ja vēl kaut viens cilvēks neļaus mums iekāpt vilcienā...
Atskanēja šāviens, un no pēkšņajām izbailēm man sapinās kājas. Paklupis pret kāpsli, atkritu uz perona.
- Es teicu: stāt! - balss ierēcās vēlreiz, un, pavēries pār plecu, es ieraudzīju uz perona stāvam formā tērptu kareivi, kurš, ieliecies ceļos, mērķēja ar šauteni uz mums. Līdz ar skaļiem blīkšķiem viņš izšāva mums virs galvas vēl pāris ložu, lai mēs apjēgtu viņa sacīto. - Nost no vilciena un uz ceļiem! - viņš uzkliedza, skriedams pie mums.
Man ienāca prātā bēgt, bet tad es pamanīju kareivja skatienu, un izvalbītie baltumi bez zīlītēm mani pārliecināja to nedarīt. Tas bija briesmeklis, un es zināju, ka viņš, nekavējoties ne mirkli, nogalinās kādu no mums. Labāk nesagādāšu viņam ieganstu.
Bronvīne un Olivija laikam domāja līdzīgi, jo abas izrausās no vilciena un nometās ceļos mums blakus.
Tik tuvu, es nodomāju. Mēs bijām tik tuvu.
Vilciens aizbrauca no stacijas bez mums, un mūsu pēdējā cerība glābt mis Peregrīni pazuda tālumā.
Līdz ar mis Peregrīni, es pēkšņi apjēdzu. Bronvīne bija atstājusi lādi vagonā! Mani pārņēma instinkts, un es metos pakaļ vilcienam, bet tad ložu rinda nozibēja tikai dažas collas no manas sejas, un es acumirklī jutu spēkus aizplūstam no muskuļiem.
- Vairs. Ne. Soli! - kareivis norēca.
Es atkal sagumu uz perona.
Mēs tupējām zemē uz ceļiem ar paceltām rokām, sirdīm neprātīgi dauzoties. Saspringtais kareivis meta ap mums lokus, nomērķējis ar šauteni un nenolaidis pirkstu no gaiļa. Kopš doktora Golana laikiem nebiju redzējis nebūtni tik tuvu un tik ilgi. Šis bija ģērbies britu armijas standarta formā: haki krekls bija iebāzts vilnas biksēs, kājās - melni zābaki un galvā - ķivere. Tomēr tas viss bija uzģērbts itin kā neveikli: bikses bija sagumzītas un ķivere - atgāzta pārāk tālu pakausī, it kā viņš vēl nebūtu pieradis pie kāda tērpa valkāšanas. Šķita, ka arī viņš nervozē, jo visu laiku vērās sāņus un mūs pārskaitīja. Mūsu bija krietni vairāk, un, lai gan bijām vien bariņš neapbruņotu bērnu, trīs dienu laikā bijām nogalinājuši vienu nebūtni un divus tukšpaurus. Kareivim bija bail no mums, un tieši tas vairāk par visu lika man baidīties no viņa. Bailes darīja nebūtni neparedzamu.
Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto rāciju un ar kādu sarunājās. Kādu mirkli nekas nenotika, un tad atskanēja atbilde. Saruna bija šifrēta, es nesapratu ne vārda.
Nebūtne lika celties kājās. Mēs piecēlāmies.
- Uz kurieni mēs iesim? - Olīvija bikli pajautāja.
- Pastaigāties, - kareivis atbildēja. - Mierīgi un paklausīgi pastaigāties. - Aprautā runas maniere un it kā saplacinātie patskaņi liecināja, ka viņš nāk no citas pasaules malas, bet tēlo britu akcentu, tiesa, ne īpaši veiksmīgi. Nebūtnes tika uzskatīti par maskēšanās lielmeistariem, bet šis nešaubīgi nebija no labākajiem audzēkņiem.
- Tātad - nekādas atpalikšanas no ierindas, - kareivis teica, nopētīdams mūs citu pēc cita. - Nekādas skriešanas. Man aptverē ir piecpadsmit patronas - pietiekami, lai divreiz sacaurumotu katru no jums. Un nedomā, ka nemanu tavu jaku, neredzamais puika. Tikai radi ieganstu, lai es dzītos tev pakaļ, un es par piemiņu nogriezīšu tavus neredzamos īkšķus.
-Jā, kungs, - Milards atsaucās.
- Muti ciet! - kareivis auroja. - Uz priekšu, soļos marši
Mēs soļojām garām kasei, kur kasiera vairs nebija, tad līdz
perona galam, laukā no stacijas un tālāk pa pilsētas ielām. Iepriekš Ogles iemītnieki nebija uz mums tā īsti pat paskatījušies, bet šoreiz viņu galvas, sekojot uz grauda paņemtajam bariņam, griezās gluži kā pūcēm. Kareivis turēja mūs ciešā ierindā un kliedza uz ikvienu, kurš pārāk tālu atpalika. Es gāju pašās beigās, un nebūtne - aiz manis; dzirdēju ik uz soļa grabam viņa munīciju. Mēs virzījāmies tieši turp, no kurienes bijām nākuši, - laukā no pilsētas.
Es galvā izspēlēju desmitiem bēgšanas plānu. Ja nu mēs skrietu katrs uz savu pusi? Nē, viņš nošaus vismaz dažus no mums. Ja nu kāds no mums uz ceļa izliktos ģībstam, tad nākamais pakluptu pār viņu, un apjukumā... Nē, tas briesmonis bija pārlieku disciplinēts, lai uzķertos uz šāda āķa. Vienam no mums būs jātiek pietiekami tuvu, lai atņemtu briesmonim šauteni.
Man, jo atrados vistuvāk. Varbūt mazliet jāpiebremzē, lai tas pienāk pavisam klāt, un tad jāmetas virsū... Vai tiešām es to domāju nopietni? Es nebiju nekāds spriedzes filmu varonis.
Biju tā pārbijies, ka tik tikko spēju paelpot. Šā vai tā, nebūtne soļoja vismaz desmit jardus aiz manis, nomērķējis šaujamo man tieši mugurā. Viņš mani nošaus, tiklīdz pagriezīšos, un es ceļa vidū noasiņošu. Tā bija stulba, nevis varonīga doma.
No mugurpuses tuvojās džips un mums blakus piebremzēja. Kādu brīdi mēs virzījāmies uz priekšu vienā tempā ar to. Mašīnā sēdēja vēl divi kareivji, un, lai gan abiem uz deguna bija spoguļstiklu saulesbrilles, es zināju, kas aiz tām slēpjas. Nebūtne pasažiera sēdeklī pamāja tam, kurš bija mūs sagūs-tijis, un atzinigi sveicināja: - Labs ķēriens! - Tad viņš pievērsās mums. Turpmāk briesmonis vairs ne mirkli nenovērsa no mums skatienu un viņa rādītājpirksts neatrāvās no šautenes mēlītes.
Nu jau mūs pavadīja vesels eskorts un apsargāja nevis viena bruņota nebūtne, bet gan trīs. Pagaisa jebkādas cerības bēgt.
Tā mēs gājām un gājām; kurpju zoles gurkstēja pa ceļa granti, un džipa motors rūca mums blakus kā lēts zāles pļāvējs. Pilsētiņa palika aiz muguras, un abpus alejai aiz koku rindām pletās lauku saimniecibas zemes - papuves un klaji lauki. Kareivji vairs nepārmija ne vārda. Viņiem piemita kaut kas robotiem radniecīgs - it kā smadzenes būtu izņemtas un to vietā galvā ievīti vadi. Nebūtnes tika uzskatītas par izcili gudriem radījumiem, bet šie puiši man šķita galīgie dulburi. Tad man pie auss atskanēja dūkšana un, pacēlis acis, es ieraudzīju biti apmetam loku man ap galvu un aizlidojam prom.
Hjū, man ienāca prātā. Nez kas viņam padomā? Pavēros uz priekšu, kur viņš gāja ierindā, bažīdamies, ka draugs iecerējis kaut ko tādu, kā dēļ mūs visus nošaus, bet viņu neieraudzīju.
Es ātri galvā pārskaitīju mūs visus. Viens-divi-trīs-četri-pieci-seši. Pa priekšu gāja Emma, aiz viņas - Enohs, Horācijs, Olīvija, Milards un Bronvīne.
Kur ir Hjū?
Es gluži vai palēcos gaisā. Hjū nebija! Tātad viņš netika arestēts kopā ar pārējiem. Viņš joprojām atradās brīvībā! Laikam stacijā valdošajā haosā viņam bija izdevies iesprukt spraugā
starp vilcienu un peronu vai ari, kareivim nemanot, ielēkt vagonā. Nez vai viņš mums seko? Kaut es varētu atskatīties, kas notiek uz ceļa mums aiz muguras, nepievēršot uzmanibu Hjū!