- Es viņus notvēru, kad viņi mēģināja iekāpt vilcienā, - ierunājās karavīrs, kurš bija mūs aizturējis.
- Kāpēc tu man to saki tikai tagad?
Kareivis minstinājās. - Man likās...
- Aizmirsti! - Baltais viņu pārtrauca. - Skrien un to pārtver! Tūlīt!
- Kungs?
Baltais pavērās uz biļeti, tad uz savu pulksteni. - Londonas vilciens pusdeviņos ilgi stāv Portmadogā. Ja pasteigsies, tas tevi tur sagaidīs. Pārmeklē to no sākuma līdz galam un sāc ar pirmo klasi.
Karavīrs salutēja un aizskrēja.
Baltais pievērsās pārējiem zaldātiem. - Pārmeklējiet viņus visus! Paskatīsimies, vai kādam no viņiem nav vēl kaut kas interesants! Ja kāds pretojas, nošaujiet!
Kamēr divi kareivji mērķēja uz mums ar šautenēm, trešais citu pēc citas pārmeklēja katra īpatņa kabatas. Tur lielākoties atradās vien drupačas un linu pluči, bet kareivis atrada arī Bronvīnes ziloņkaula ķemmi. - Lūdzu, atdodiet, tā piederēja manai mātei! - meitene lūdzās, bet nebūtne tikai pasmējās un atcirta: - Viņa būtu varējusi iemācīt tev to arī lietot, tu, dragūns brunčos!
Enoha kabatā atradās somiņa ar kapsētas zemi, kas bija pilna ar tārpiem. Zaldāts, to atvēris, paošņāja un riebumā nometa zemē. Manā kabatā viņš ieraudzīja izlādējušos mobilo tālruni. Redzot, kā tas nograb uz grīdas, Emma tā savādi pavērās manī, kā jautājot, kāpēc vēl neesmu to izmetis. Horācijs joprojām gulēja zemē, vai nu zaudējis samaņu, vai ari tēlodams beigtu. Bija pienākusi Emmas kārta, bet viņa to negrasījās pieļaut. Kad zaldāts pienāca viņai klāt, meitene nošņāca: - Tikai piedur man pirkstu, un es to sadedzināšu!
- Lūdzu, pievaldi savu uguni! - tas uzsauca un izplūda smieklos. - Atvaino, nespēju savaldīties.
- Es nejokoju, - Emma atbildēja un pastiepa rokas uz priekšu. Tās gailēja koši sarkanas, un pat no trīs pēdu attāluma bija jūtama pirkstu izstarotā svelme.
Zaldāts parāvās tālāk no meitenes. - Karstas rokas un tāda pati spīts! - viņš teica. - Tādas sievietes man patīk. Bet tikai pamēģini mani apsvilināt, un Klārks izšķaidīs tavas smadzenes pa visu sienu.
Piesauktais karavīrs pielika šautenes stobru Emmai pie galvas. Emma aizmiedza acis, viņas krūtis smagi cilājās. Tad meitene nolaida rokas un saņēma tās aiz muguras. Viņa acim redzami drebēja no niknuma.
Tāpat kā es.
- Uzmanies! - zaldāts brīdināja Emmu. - Nekādu strauju kustību!
Redzot, kā nebūtnes ķetnas neciešami nesteidzīgi čamdās gar Emmas kājām, tad pabāž pirkstus aiz viņas kleitas kakla izgriezuma, to visu pavadot ar ņirdzīgu smīnu, mani pirksti sažņaudzās dūrēs. Nekad mūžā nebiju juties tik bezspēcīgs, pat ne tad, kad biju iesprostots zvēru būrī.
- Viņai nekā nav! - es iekliedzos. - Lieciet viņu mierā!
Neviens manī neklausījās.
- Šī man patīk, - zaldāts sacīja Baltajam. - Manuprāt, viņu vajadzētu kādu brīdi paturēt. Zinātnes vārdā...
Baltais novaikstījās. - Jūs gan esat pretīgs tips, kaprāli. Bet esmu ar jums vienisprātis - viņa ir aizraujoša. Starp citu, esmu par tevi dzirdējis, - viņš sacīja Emmai. - Es būtu ar mieru atdot jebko, lai tikai iegūtu tavas spējas. Ja vien mēs varētu noglabāt tās tavas rociņas kolbā...
Baltais netīkami pasmaidīja, tad atkal pagriezās pret zaldātu. - Tiec reiz galā! - viņš izmeta. - Mums nav laika krāmēties visu dienu.
- Ar lielāko prieku, - zaldāts atbildēja un, nobraucis ar plaukstām pār Emmas krūtīm, piecēlās kājās.
Turpmākie notikumi attīstījās kā palēninātā filmā. Es redzēju, ka pretīgā iekāre jau gandrīz ņēma virsroku un briesmonis gatavojās Emmu noskūpstīt. Manīju arī, ka Emmas aiz muguras sadotās rokas jau liesmo. Es zināju, kas mūs sagaida: mirklī, kad nebūtnes lūpas tuvosies meitenei, viņa raus rokas uz priekšu un sadedzinās tā seju, pat ja tas nozīmētu lodi pierē. Emma bija sasniegusi lūzuma punktu.
Tāpat kā es.
Saspringu, gatavs cīņai. Biju pārliecināts, ka šie ir mūsu mūža pēdējie mirkļi. Un tie bija jāizdzīvo atbilstoši mūsu noteikumiem. Ja mums jāmirst, zvēru pie Dieva, paķersim līdzi arī kādu pārīti briesmekļu.
Zaldāts ar plaukstu apņēma Emmas vidukli. Viņai pierē ieurbās cita zaldāta šautenes stobrs. Šķita, ka mana draudzene spiežas tam pretī, kā izaicinādama uz šāvienu. Es pamanīju, ka Emmas rokas aiz muguras jau plešas, ar katra pirksta galu izstarojot balti nokaitētu liesmu.
Aiziet!
Un tad - KRAKŠ! - atskanēja ass un apdullinošs šāviens.
Uz mirkli es atslēdzos, acu priekšā satumsa.
Kad atjēdzos, Emma joprojām stāvēja turpat, viņas galva bija neskarta. Ierocis, kas nupat bija piespiests pie meitenes pieres, nu mērķēja uz zemi, un zaldāts, kurš tikko bija gatavojies viņu noskūpstīt, tagad bija atrāvies nost un pagriezies ar seju pret logu.
Šāviens bija atskanējis ārpusē.
Ikviens mana ķermeņa nervs bija kļuvis nejutīgs no pāri plūstošā adrenalīna.
- Kas tas bija? - Baltais nesaprašanā metās pie loga.
Pāri briesmoņa plecam redzēju ārā notiekošo. Zaldāts, kurš bija devies panākt vilcienu, stāvēja tur, līdz viduklim iebridis pļavas ziedos. Uzgriezis mums muguru, viņš tēmēja uz lauku.
Baltais iebāza roku starp loga restēm un pabīdīja to vaļā. - Pie velna, uz ko tu tur šāvi? - viņš kliedza. - Kāpēc tu joprojām esi tepat?
Zaldāts nekustējās un nebilda ne vārda. Lauks mudžēja no sanošiem kukaiņiem, un īsu brīdi nekas cits nebija dzirdams.
- Kaprāli Brūn! - Baltais auroja.
Zaldāts lēnītēm pagriezās uz nestabilām kājām, šautene izslīdēja tam no rokām un nozuda garajā zālē. Puisis spēra dažus nedrošus soļus uz mūsu pusi.
Baltais izrāva revolveri no maksts un nomērķēja uz Brūnu. - Saki taču kaut ko, nolādēts!
Brūns pavēra lūpas un mēģināja ko teikt, bet balss vietā no viņa kuņģa atskanēja baismīga dūkoņa, kas atdarināja visapkārt lauku pārņēmušās skaņas.
Tā bija bišu sanēšana. Simtiem, tūkstošiem bišu. Un tad parādījās ari paši kukaiņi. Iesākumā daži izlavījās zaldātam pa atvērtajām lūpām. Pēc tam viņu pārņēma kāds varens, pārdabisks spēks, kas parāva atpakaļ viņa plecus, izrieza krūtis un atvāza vaļā žokļus. Pa atvērto muti izlauzās tik blīva bišu armāda, ka tā atgādināja kādu vienotu veidojumu - garu, apjomīgu kukaiņu straumi, kas bezgalīgi plūda no briesmekļa rīkles.
Pārbiedēts un apjucis, Baltais drebošām kājām atkāpās no loga.
Tur laukā Brūns sabruka zem dzeļošu kukaiņu mākoņa. Tiklīdz viņš nokrita, aizmugurē parādījās vēl viens stāvs.
Tas bija zēns.
Hjū.
Viņš izaicinoši stāvēja laukā. Kukaiņi ap zēnu spietoja kā milzīga, rotējoša lode. Lauks mudžēja no insektiem - bitēm un sirseņiem, lapsenēm un kamenēm; es pat nezināju daudzu šo dzeloņu īpašnieku nosaukumu, un šķita, ka tie visi kā viens darbojas pēc Hjū pavēles.
Baltais pacēla revolveri un šāva, iztukšojot visu aptveri.
Hjū nokrita un pazuda zālē. Es nezināju, vai viņš tika ievainots vai ari novēlās, lai glābtos. Un tad ari pārējie trīs zaldāti pieskrēja pie loga, un, kamēr Bronvīne kliedza: - Lūdzu, nenogaliniet viņu! -, tie uzara lauku ar lodēm. Šāvienu troksnī aizkrita ausis.
Un tad bites ielauzās arī būdā. Uz zaldātiem metās kāds ducis satrakotu kukaiņu.
- Aiztaisiet logu! - Baltais iesaucās, vicinādams pa gaisu rokas.
Kāds kareivis aizcirta logu. Visi cīnījās ar telpā iekļuvušajām bitēm. Kamēr nebūtnes bija aizņemti ar kukaiņu slaktēšanu, ārā aiz loga to pulcējās aizvien vairāk - aiz rūts pulsēja gigantiska, mutuļojoša insektu sega. To bija tik daudz, ka brīdī, kad Baltais un viņa vīri jau bija gandrīz tikuši galā ar būdā esošajām bitēm, ārpusē sanākušās gandrīz aizsedza saules gaismu.