Zaldāti saspiedās kopā telpas vidū - mugura pie muguras -, ieroču stobri vērsās uz visām pusēm kā dzeloņcūkas adatas. Iekšā bija tumšs un karsts, un pārpasaulīgā maniakālā bišu miljona zumēšana atbalsojās telpā kā murgā.
- Lieciet tām atkāpties! - Baltais iekliedzās, un viņa aizlūzušajā balsī skanēja izmisums.
Varētu domāt, ka tas ir pa spēkam kādam citam, izņemot Hjū, ja vien viņš vēl bija dzīvs.
- Izteikšu jums vēl vienu piedāvājumu. - Behirs pieslējās kājās, turoties pie loga restēm. Uz tumšās rūts fona iezīmējās viņa savainotais siluets. - Nometiet ieročus, vai ari es veru vaļā logu!
Baltais metās riņķī, lai redzētu Behiru. - Pat čigāns nevarētu būt tik stulbs, lai tā darītu.
-Jūs esat pārāk augstās domās par mums, - Behirs sacīja, tuvinādams pirkstus rokturim.
Zaldāti pacēla ieročus.
- Lai notiek, šaujiet! - vecais čigāns teica.
- Nešaut, jūs sašķaidīsiet stiklu! - Baltais auroja. - Ņemiet viņu ciet!
Divi zaldāti nometa šautenes un metās pie vecā vīra, bet viņš paspēja ar dūri izsist rūti.
Logs sašķīda drumstalās. Bites iebrāzās telpā. Visapkārt valdīja haoss - kliegšana, šāvieni, sitieni lai gan tas viss bija tik tikko dzirdams. Kukaiņi sīca tik skaļi, ka atbalsojās ne tikai ausīs, bet ikvienā mana ķermeņa porā.
Ļaudis rāpās cits citam virsū, lai tiktu ārā. Pamanīju, ka Bronvīne pa labi no manis nogrūž Olīviju zemē un piesedz ar savu ķermeni. Emma kliedza: - Zemē! -, un mēs metāmies uz grīdas, meklējot patvērumu. Bites ņudzēja uz ādas un matos.
Es gaidīju, ka miršu - ka bites sadzels ikvienu atsegtās miesas centimetru, paralizējot nervu sistēmu.
Kāds atspēra vaļā durvis. Būdā ieplūda gaisma. Pa grīdas dēļiem norībēja desmitiem zoļu.
Viss apklusa. Es lēnītēm atsedzu galvu.
Bites bija prom. Tāpat kā zaldāti.
Un tad ārā atskanēja panikas pārņemtu cilvēku kliedzienu koris. Es pielēcu kājās un metos pie izsistā loga, kur jau bija sapulcējies čigānu un īpatņu bariņš. Visi vērās laukā pa logu.
Pirmajā mirklī es zaldātus nemaz neieraudzīju - pēdas piecdesmit tālāk virs taciņas gaisā nemierīgi ņudzēja vien milzīgs, blīvs un necaurredzams kukaiņu mākonis.
No tā iekšpuses atskanēja kliedzieni.
Un tad kliedzēji cits pēc cita apklusa. Kad viss bija galā, bišu mākonis sāka retināties un izklīst, paverot skatu uz Baltā un viņa kaujinieku ķermeņiem. Tie gulēja zālē, sakrituši kaudzē miruši vai tuvu nāvei.
Pēc divdesmit sekundēm to slepkavas bija prom un mežonīgā sanēšana apklususi, jo kukaiņi bija atgriezušies pļavā. Iestājās dīvains pastorāls miers, it kā šī būtu vien parasta vasaras diena un nekas ārkārtējs nebūtu noticis.
Emma uz pirkstiem saskaitīja kritušo zaldātu līķus. - Seši. Tātad visi, - viņa atzīmēja. - Viss ir beidzies.
Es apskāvu viņu, drebēdams pateicībā, un nespēju noticēt tam, kas bija noticis.
- Vai kāds ir savainots? - Bronvīne satraukti vērās uz draugiem. Beidzamajās minūtēs visapkārt bija valdījis ārprāts - neskaitāmas bites un šāvieni tumsā. Pārbaudījām, vai neesam savainoti. Horācijs bija apdullis, bet pie samaņas. Pa puiša deniņiem ritēja asins straumīte. Behira brūce bija dziļa, bet ārstējama. Pārējie bija satriekti, bet ne cietuši, un brīnumainā kārtā bites nebija iedzēlušas nevienam no mums.
- Kā jūs zinājāt, ka bites mums neuzbruks, kad izsitāt logu? - es vaicāju Behiram.
- Es nezināju, - čigāns atbildēja. - Par laimi, jūsu draugam piemīt tik milzīgas spējas.
Mūsu draugam...
Emma spēji atrāvās no manis. - Ak mans Dievs! - viņa noelsās. - Hjū!
Apkārt valdošajā haosā bijām aizmirsuši par viņu. Hjū, visticamāk, tobrīd kaut kur garajā zālē noasiņoja līdz nāvei. Bet mirklī, kad jau bijām gatavi mesties laukā un meklēt puisi, viņš nostājās pie durvīm - zālē notraipījies un nošmulējies, bet smaidīgs.
- Hjū! - Olīvija iesaucās un metās pie zēna. - Tu esi dzīvs!
- Esmu gan! - viņš priecīgs atbildēja. - Un kā jums visiem klājas?
- Pateicoties tev, visi esam dzīvi! - Bronvīne teica. - Trīsreiz urrā Hjū!
- Tu esi mūsu varonis, Hjū! - kliedza Horācijs.
- Es nekur neesmu tik bistams kā ziedu pļavā, - Hjū piezīmēja, izbaudot vispārējo uzmanību.
- Es atvainojos par visām tām reizēm, kad smējos par tavām brīnumainajām spējām, - Enohs sacīja. - Šķiet, ka tās nemaz nav tik bezjēdzīgas.
- Turklāt, - atskanēja Milarda balss, - es gribētu uzslavēt Hjū par viņa nevainojamo laika izjūtu. Nudien, būtu tu ieradies tikai dažas sekundes vēlāk...
Hjū paskaidroja, kā viņam bija izdevies izvairīties no aresta dzelzceļa stacijā, ielienot spraugā starp vilcienu un peronu, -tieši tā, kā es biju iztēlojies. Viņš bija nosūtījis mums pakaļ kādu no savām bitēm, un tā varēja sekot drošā attālumā. - Un tad jau bija vien jāizvēlas ideālais brīdis uzbrukumam, - viņš lepni atzina, it kā uzvara mums būtu bijusi garantēta jau kopš brīža, kad viņš nolēma mūs glābt.
- Un ja nu tu nebūtu nejauši nonācis bitēm pārpilnā pļavā? - Enohs tomēr šaubījās.
Hjū kaut ko izvilka no kabatas un pacēla gaisā: tā bija īpatno vistu ola. - Plāns B, - viņš piezīmēja.
Behirs piekliboja pie Hjū un paspieda viņam roku. - Jaunais cilvēk, - viņš atzinīgi teica, - mēs esam jūsu parādnieki par dzīvības glābšanu.
- Bet kur ir jūsu brīnumainais dēlēns? - Milards vaicāja.
- Paldies Dievam, viņš paguva aizbēgt kopā ar diviem maniem vīriem. Šodien mēs zaudējām trīs lieliskus dzīvniekus, bet nevienu cilvēku. - Behirs nolieca galvu Hjū priekšā, un acumirkli man šķita, ka viņš varētu pat ņemt un noskūpstīt zēnam roku. - Lūdzu, ļaujiet par to atmaksāt!
Hjū pietvīka. - Tas nav vajadzīgs, ticiet man...
- Un mums ari nav laika, - Emma piebilda, stumjot Hjū laukā pa durvīm. - Mums jāpaspēj uz vilcienu!
Tie no mums, kuri vēl nebija aptvēruši, ka mis Peregrine jau ir gabalā, nobālēja.
- Brauksim ar nebūtņu džipu! - Milards ierosināja. - Un, ja paveiksies - un ja tas briesmonis runāja taisnību -, mēs varētu pārtvert vilcienu, kamēr tas stāvēs Portmadogā.
- Es zinu kādu taisnāku ceļu, - Behirs sacīja un ar kāju uzzīmēja putekļos vienkāršu karti.
Mēs pateicāmies čigāniem. Es atzinos Behiram, ka jūtamies neērti, jo esam sagādājuši viņa cilvēkiem tik daudz nepatikšanu, un vecais čigāns izplūda sulīgos, nevaldāmos smieklos. Pamājis mums atvadas, viņš piebilda: - Mēs kādreiz vēl tiksimies, sindrigasti! Es to droši zinu!
Mēs saspiedāmies nebūtņu džipā kā sardīnes - astoņi bērni trīsvietīgā mašīnā. Tā kā es vienīgais biju agrāk vadījis mašīnu, apsēdos pie stūres. Pagāja pārlieku ilgs laiks, līdz sapratu, kā to sasodīto daiktu iedarbināt. Kā izrādījās, tam nebija nepieciešama atslēga, bet gan bija jānospiež grīdā ierīkota poga. Vēl bija jānoskaidro ātrumu pārslēgšanas princips. Mašīnai, ar kuru biju dažas reizes braucis, bija mehāniskā ātrumkārba, turklāt tētis vienmēr bija mani pieskatījis un sēdējis blakus pasažieru vietā. Par spīti visam, pēc pāris minūtēm mēs jau bijām devušies ceļā, lai gan mašīna rīstījās, raustījās un negribīgi virzījās uz priekšu.
Es piespiedu gāzes pedāli un braucu tik ātri, cik vien pārpildītais braucamrīks bija spējīgs mūs vest; tikmēr Milards izkliedza norādījumus par ceļu un visi pārējie trīcēdami turējās pie savas dārgās dzīvības. Pēc divdesmit minūtēm mēs jau bijām nonākuši Portmadogā. Kad jau traucāmies uz staciju, atskanēja vilciena sirēna. Pie stacijas mēs spēji apstājāmies un izlēcām no mašīnas. Es pat necentos izslēgt dzinēju. Metāmies cauri stacijai kā gepardi pakaļ gazelei un ielēcām vilciena pēdējā vagonā, kad tas jau atstāja stacijas teritoriju.