Elsodami un saliekušies stāvējām vagona ejā, un pārsteigtie pasažieri izlikās, ka nepievērš mums uzmanību. Sasvīduši, netīri un izspūruši mēs noteikti atgādinājām īstus ērmus.
- Paspējām, - Emma noelsās. - Neticami, bet paspējām.
- Nespēju noticēt, ka es braucu ar automātisko ātrumkārbu, - es nočukstēju.
Parādījās konduktors. - Tie atkal esat jūs, - viņš ar nepatiku nopūtās. - Ceru, ka neesat pazaudējuši biļetes.
Horācijs izvilka žūksni no kabatas.
- Nāciet uz savu vagonu, - konduktors aicināja.
- Mūsu lāde! - Bronvīne ieķērās vīrietim elkonī. - Kur ir mūsu lāde?
Konduktors izrāva roku. - Es to sasodīto blāķi mēģināju nogādāt atrasto mantu birojā, bet nespēju izkustināt no vietas.
Mēs skrējām no vagona uz vagonu, līdz nonācām pirmās klases kupejā un ieraudzījām Bronvīnes lādi tieši tur, kur bijām to atstājuši. Meitene metās pie tās un atrāva vaļā vispirms slēdžus, tad vāku.
Mis Peregrines iekšā nebija.
Mani piemeklēja mini sirdslēkme.
- Mans putns! - Bronvīne kliedza. - Kur ir mans putns?!
- Tikai mieru, tas ir tepat, - konduktors norādīja mums virs galvas. Mis Peregrine bija uztupusies uz bagāžas nodalījuma un cieši aizmigusi.
Bronvīne atslīga ar muguru pret sienu tik atvieglota, ka tik tikko nepaģība. - Kā viņa tika tur augšā?
Konduktors sarauca pieri. - Tā ir ļoti dzīva rotaļlieta! - Viņš pagriezās un devās uz durvju pusi, tad apstājās un piebilda: - Starp citu, kur tādu var dabūt? Manai meitai tāda ļoti patiktu.
- Diemžēl otras tādas nav, - Bronvīne atcirta, nocēla mis Peregrīni zemē un piekļāva sev pie krūtīm.
* * *
Pēc visa, ko bijām piedzīvojuši dažu beidzamo dienu laikā, nemaz nerunājot par pēdējām stundām, bijām šokā par pirmās klases vagona greznību. Mūsu kupejā atradās smalki ādas dīvāni, ēdamgalds un plaši logi pa visu sienu. Vagons atgādināja bagātu cilvēku dzīvojamo istabu, un tas viss atradās tikai mūsu rīcībā.
Cits pēc cita mēs nomazgājāmies ar koka sienas paneļiem klātajā vannas istabā, pēc tam iedziļinājāmies pusdienu ēdienkartē. - Pasūtiet visu, ko sirds kāro! - ierunājās Enohs un nocēla tālruņa klausuli no aparāta, kas bija piestiprināts pie atlaižamā krēsla roku balsta. - Hallo, vai jums ir zoss aknu pastēte? Es gribētu to visu. Jā, visu, cik jums ir. Un trisstūrveida grauzdiņus.
Neviens nebilda ne vārda par nesen notikušo. Tas bija pārlieku netverami un briesmīgi, un vismaz pagaidām mēs gribējām vienkārši visu aizmirst un atgūties. Bija tik daudz cita, ko darīt, tik daudz jaunu briesmu, ar ko tikt galā.
Mūsu ceļojums turpinājās. Ārā aiz loga nozuda Portmado-gas mājas un pavērās skats uz mis Paceplītes kalnu, kas pelēcīgs vīdēja virs pakalniem. Kamēr pārējie iegrima sarunās, es neatrāvu degunu no loga rūts, aiz kuras zibēja bezgalīgā 1940. gada īstenība. Līdz šim 1940. gads man bija vien kabatas formāta atmiņu druska, nebūt ne lielāka par sīku saliņu. Tā bija vieta, kuru es ik brīdi varēju pamest, kad vien vēlētos, izejot cauri Kērnholmas akmens krāvuma piramīdas tumšajam vēderam. Tomēr kopš brīža, kad pametām šo salu, tā bija pārvērtusies par veselu pasauli, kurā pletās pārpurvojušies meži, dūmos tītas pilsētas un ielejas ar spīdīgām upju lentēm, kas tās klāja krustu šķērsu. Tajā slēpās lietas un cilvēki, kas izskatījās veci, bet tādi vēl nebija, gluži kā statisti un rekvizīti kādā smalki uzvestā retrofilmā bez sižeta līnijas, - tas viss zibēja gar manu logu kā bezgalīgs sapnis.
Es iemigu un pamodos, iemigu un pamodos. Vilciena šūpošanās mani ieaijāja nemaņā, un bija tik viegli aizmirst, ka esmu kaut kas vairāk nekā tikai pasīvs vērotājs; ka mans logs ir kaut kas vairāk par kinoekrānu; ka tas tur laukā viss ir līdz pēdējam sīkumam tikpat reāls kā te iekšā. Un tad es palēnām atcerējos, kā biju kļuvis par daļiņu no tā visa, - atcerējos vectēvu, salu, bērnus. Skaisto meiteni ar piparmētru zaļajām acīm man blakus, kuras delna atdusējās uz manējās.
- Vai es tiešām esmu šeit? - es viņai jautāju.
- Guli tālāk, - Emma atbildēja.
- Kā tev šķiet, vai ar mums viss būs kārtībā?
Viņa noskūpstīja manu degungalu.
- Guli tālāk!
Sekoja jauni baisi murgi, kas sajaucās kopā un ieplūda cits citā. Šausmu druskas no nesen piedzīvotām dienām: šautenes stobra dzelzs acs, kas veras uz mani pavisam tuvu; kritušiem zirgiem nosēts ceļš; tukšpaura mēles, kas tiecas pie manis pāri bezdibenim; briesmīga, ņirdzoša nebūtne ar tukšiem acu baltumiem...
Un tad jau kaut kas cits: esmu atkal atgriezies mājās, bet kā rēgs. Es klīstu pa savu ielu un ieplūstu caur ieejas durvīm iekšā mājā. Redzu tēvu, kurš iemidzis pie virtuves galda, piespiedis pie krūtīm bezvadu telefonu.
Es neesmu miris, saku, bet mani vārdi nav dzirdami.
Redzu savu māti sēžam uz gultas malas un naktskreklā tērpušos raugāmies laukā pa logu uz bālo pēcpusdienas ainavu. Viņa ir novārgusi un asaru nomocīta. Es pastiepju roku, lai pieskartos mammas plecam, bet roka iziet tam cauri.
Pēc tam atrodos pats savās bērēs, kur no sava kapa veros pelēkajā debesu taisnstūri.
Trīs mani tēvoči lūkojas lejup, viņu resnie kakli veļas pāri iestlvinātajām baltajām apkaklītēm.
Tēvocis Less: Cik ļoti žēl, vai ne?
Tēvocis Džeks: Šobrīd tik tiešām ļoti jūtu līdzi Frenkam un Mariannai.
Tēvocis Less: Jā. Ko gan cilvēki nodomās?
Tēvocis Bobijs: Viņi domās, ka tam puikam bija kāda vaļīga skrūvīte. Kā tas arī bija.
Tēvocis Džeks: Es jau zināju, ka tā notiks. Ka kādu dienu viņš kaut ko tādu izstrādās. Viņš pēc tāda izskatījās, vai saprotat? Tāds drusku...
Tēvocis Bobijs: Ķerts.
Tēvocis Less: To viņš mantojis pa tēva līniju, nevis no mūsu puses.
Tēvocis Džeks: Un tomēr... Briesmīgi.
Tēvocis Bobijs: Jā.
Tēvocis Džeks:...
Tēvocis Less: ...
Tēvocis Bobijs: Iesim uz bufeti?
Mani onkuļi aizčāpo prom. Atnāk Rikijs, šim gadījumam īpaši iestīvinājis savus zaļos matus.
Brāli Tā kā tu esi miris, vai drīkstu paņemt tavu riteni?
Mēģinu kliegt: Es neesmu miris!
Esmu tikai tālu prom...
Piedodiet...
Mācītājs paveras lejup. Tas ir Golans ar Bībeli rokās, ģērbies talārā. Viņš smaida.
Mēs tevi gaidām, Džeikob.
Man uzber sauju zemes.
Mēs gaidām.
* * *
Pēkšņi es pamodos un kā bulta uzšāvos sēdus; mute bija izkaltusi kā papīrs. Man blakus sēdēja Emma, uzlikusi rokas man uz pleciem. - Džeikob! Paldies Dievam! Tu mūs pārbiedēji.
- Vai tiešām?
- Tu murgoji, - Milards paskaidroja. Viņš sēdēja mums pretī un izskatījās pēc tukša iestīvināta un vertikāli nostādīta virsdrēbju komplekta. - Un miegā arī runāji.
- Runāju?
Emma noslaucīja man no pieres sviedrus ar vienu no pirmās klases vagona salvetēm. (īsta auduma!) - Runāji gan, -viņa apstiprināja. - Bet tas izklausījās pēc nesakarīgas vāvuļošanas. Es nesapratu ne vārda.
Nokaunējies paskatījos visapkārt, bet šķita, ka neviens cits to nav pamanījis. Pārējie bērni bija izklīduši pa vagonu; daži snauduļoja, citi sapņaini vērās laukā pa logu vai spēlēja kārtis.