Es patiesi cerēju, ka nezaudēju prātu.
- Vai naktīs tevi bieži nomoka murgi? - Milards painteresējās. - Tev par tiem jāpastāsta Horācijam. Viņam padodas sapņu slēptās nozīmes skaidrošana.
Emma paberzēja manu roku. - Vai tu tiešām jūties labi?
- Man viss kārtībā, - es attraucu un mainīju sarunas tematu, jo neciešu, ja par mani sāk pārlieku rūpēties. Ieraudzījis Milarda klēpi atvērtas īpatņu pasakas, pajautāju: - Lasāt izklaidējošas grāmatas?
- Pētām, - Milards atbildēja. - Padomā tik - bija laiks, kad es no tām novērsos un dēvēju par bērniem sacerētiem stāstiņiem... Patiesībā tās ir ārkārtīgi sarežģītas - zināmā mērā pat viltīgas -, jo tajās iekodēta slepena informācija par īpatņu pasauli. Būs nepieciešami gadi, lai tās visas atšifrētu.
- Bet kā tās mums var noderēt šobrīd? - Emma iejaucās. - Kāda jēga no cilpām, ja tukšpauri tās var uzlauzt? Galu galā tiks atklāti pat šajā grāmatā iekodētie noslēpumi.
-Ja nu uzlauzta ir tikai viena cilpa? - es nezaudēju cerības. -Ja nu tas tukšpauris mis Paceplītes cilpā bija iekļuvis nejauši?
- Brīnumainais tukšpauris! - novilka Milards. - Smieklīgi, tomēr ne. Tas nebija nejauši. Esmu pārliecināts, ka tās uzlabotās cilpas neatņemami ietilpst plānā, kā uzbrukt mūsu cilpām.
- Bet kā? - Emma nesaprata. - Kas ir mainījies, ka tagad tukšpauri var iekļūt cilpās?
- Es daudz esmu par to domājis, - Milards atbildēja. - Par tukšpauriem mums ir zināms maz, jo nekad nav radusies iespēja kādu papētīt laboratorijas apstākļos. Bet valda uzskats, ka, līdzīgi parastiem cilvēkiem, viņiem trūkst tā, kas piemīt man un ikvienam šajā vilciena vagonā - kāda būtiska īpatnība, kura ļauj mums iedarboties uz cilpām, saista mūs ar tām un palīdz iekļūt tajās.
- Tāda kā atslēga, - es precizēju.
- Aptuveni tā, - Milards piekrita. - Daži domā, ka mūsu īpatnība ir kāda fiziska viela - kā asinis vai muguras smadzeņu šķidrums. Citi uzskata, ka īpatnība atrodas mūsos iekšā un nav materiāla. Tā ir kā otra dvēsele.
- Ak tā. - Man patika šī ideja, ka īpatnība nav vis nepilnībā, bet gan papildu bagātība, ka nevis mums trūkst kaut kā tāda, kas būtu parastiem cilvēkiem, bet gan viņiem trūkst īpatnības. Ka mums ir kas vairāk, nevis kaut kā trūkst.
- Es nevaru ciest tik nejēdzīgas muļķības, - Emma ierunājās. - Kā var ienākt prātā, ka otru dvēseli varētu iespundēt burkā? Man šermuļi skrien pār kauliem.
- Un tomēr gadu gaitā ir bijuši vairāki mēģinājumi paveikt tieši to, - Milards iebilda. - Emma, ko tas nebūtņu zaldāts tev teica? Kaut es varētu ielikt pudelē to, kas tev dots! Vai apmēram tā.
Emma nodrebēja. - Pat neatgādini!
- Tīri teorētiski, ja mums piemītošo īpatnību esenci varētu destilēt un noslēpt, kā viņš teica, - pudelē vai drīzāk Petri traukā - šo esenci tikpat labi varētu arī nodot no vienas būtnes citai. Ja tas būtu iespējams... Iedomājieties melno tirgu, kur bagātajiem un negodīgajiem pārdod īpatņu dvēseles. Tādas īpašās spējas kā tava dzirkstele vai Bronvīnes lielais spēks tiktu iztirgotas tam, kurš solītu visvairāk!
- Cik pretīgi! - es nočukstēju.
- Vairākums īpatņu tev piekristu, - Milards turpināja, - un tieši šī iemesla dēļ tamlīdzīgi pētījumi jau pirms daudziem gadiem tika aizliegti ar likumu.
- It kā briesmoņiem likums būtu šķērslis, - Emma norūca.
- Bet tā doma šķiet pavisam nereāla, - es nerimos. - Tā taču nevarētu tikt īstenota, ko?
- Man šķita, ka ne, - Milards sacīja. - Vismaz līdz vakardienai. Tagad vairs neesmu tik drošs.
- Vai tāpēc, ka tukšpauris bija iekļuvis zvērnīcas cilpā?
- Tieši tā. Līdz vakardienai es pat nebiju līdz galam pārliecināts, ka ticu otras dvēseles esamībai. Manuprāt, tās pastāvēšanai bija tikai viens pārliecinošs arguments: ja tukšpau-ris aprij pietiekami daudz mūsējo, tas pārtop par citādu radījumu - tādu, kas spēj pārvietoties pa laika cilpām.
- Tas pārvēršas nebūtnē, - es piebildu.
- Jā, - Milards piekrita. - Bet tikai tādā gadījumā, ja tas aprij īpatņus. Tas var notiesāt tik daudz parasto cilvēku, cik vien vēlas, un tomēr tā ari nepārtaps nebūtnē. Tas nozīmē, ka mums noteikti piemīt kaut kas tāds, kā parastiem ļaudīm trūkst.
- Bet tas tukšpauris no zvērnīcas tomēr nepārvērtās par nebūtni, - Emma teica. - Tas pārtapa par tukšpauri, kurš spēj pārvarēt cilpas.
- Un tāpēc es nevaru saprast, vai nebūtnes ir eksperimentējuši ar dabu, - Milards skaidroja, - un konkrēti - ar īpatņu dvēseļu pārnešanu.
- Es pat negribu par to domāt, - Emma atcirta. - Vai mēs, lūdzu, varētu parunāt par kaut ko citu?
- Bet kur tie vispār varētu tikt pie dvēselēm? - es gribēju saprast. - Un kā?
- Tā, es eju sēdēt citur! - Emma uzsauca un aizgāja meklēt citu vietu.
Kādu bridi mēs ar Milardu braucām tālāk klusējot. Es nespēju atkauties no ainām, kurās tiku piesiets pie galda un ļaunu dakteru bars izņēma manu dvēseli. Kā gan viņi to darītu? Ar adatu? Vai nazi?
Lai atbrīvotos no neciešamo domu gūzmas, vēlreiz mēģināju mainīt sarunas tematu. - Starp citu, kā mēs visi kļuvām par īpatņiem?
- Tas nav īsti skaidrs, - Milards atbildēja. - Tomēr pastāv dažas leģendas.
- Piemēram?
- Daži uzskata, ka mēs esam cēlušies no saujiņas īpatņu, kas dzīvojuši pavisam sensenos laikos, - viņš stāstīja. - Tie
bija ļoti spēcīgi un milzīgi, gluži kā tas akmens milzis, ko mēs atradām.
Es tomēr nelikos mierā. - Tad kāpēc mēs esam tik maziņi, ja reiz bijām milži?
- Kā stāsta, laika gaitā vairojoties mūsu spēki esot gājuši zudumā. Mēs kļuvām aizvien vājāki un ari sīkāki augumā.
- To visu ir ļoti grūti aptvert, - es secināju. - Es jūtos aptuveni tikpat spēcīgs kā skudra.
- Vispār jau skudras ir diezgan spēcīgas salīdzinājumā ar to izmēru.
- Tu zini, ko es gribēju teikt, - es turpināju. - Ko es nekādi nespēju aptvert - kāpēc tieši es? Es ne reizi neesmu teicis, ka gribu tāds kļūt. Kurš to izlemj?
Jautājums bija retorisks: īstenībā es nemaz negaidīju atbildi, tomēr Milards man to sniedza. - Citējot kādu slavenu īpatni: Dabas noslēpuma dzīlēs dus vēl kāds noslēpums.
- Kurš to teica?
- Mēs viņu pazīstam kā Perpleksu Anomāli. Droši vien pieņemts vārds dižam domātājam un filozofam. Perplekss bija ari kartogrāfs. Viņš uzzīmēja pirmo Dienu kartes izdevumu. Tas notika aptuveni pirms tūkstoš gadiem.
Es noklakšķināju mēli. - Dažbrīd tu runā kā skolotājs. Vai tev to kāds ir teicis?
- Man to nemitīgi kāds saka, - Milards norādīja. - Es labprāt izmēģinātu roku pedagoģijā, ja vien nebūtu piedzimis šāds.
- Tev tas lieliski padotos.
- Pateicos, - viņš atbildēja un apklusa. Klusumā jutu, kā Milards izdzīvo ainas no dzīves, kāda tā varētu būt. Pēc brīža viņš ierunājās no jauna: - Es negribu, lai tu domā, ka man nepatīk būt neredzamam. Man tas patīk. Esmu sajūsmā, ka varu būt īpatnis, Džeikob, un tāda ir mana būtība. Tomēr reizēm es vēlos, kaut varētu šo spēju izslēgt.
- Saprotu, par ko tu runā, - es sacīju. Lai gan, protams, nesapratu. Mana īpatnība sagādāja man grūtības, bet es vismaz varēju iekļauties sabiedrībā.
Mūsu kupejas durvis atvērās. Milards veikli uzmeta galvā jakas kapuci, lai noslēptu seju - precīzāk sakot, šķietamo sejas trūkumu.
Durvīs stāvēja jauna sieviete. Viņa bija ģērbusies formas tērpā un turēja rokās kasti ar precēm pārdošanai. - Cigaretes? -sieviete vaicāja. - Šokolādi?