- Paldies, nē, - es atteicos no piedāvājuma.
Viņa uzmeta man acis. - Jūs esat amerikānis.
- Laikam gan.
Pārdevēja veltīja man līdzjūtīgu smaidu. - Ceru, ka jūs gaida jauks ceļojums. Esat izvēlējies nepiemērotu laiku, lai apceļotu Lielbritāniju.
Es iesmējos. - Tā man te saka.
Sieviete aizgāja. Milards izkustējās, lai pavadītu viņu ar skatienu. - Glīta, - viņš sacīja ne īpaši ieinteresēti.
Man ienāca prātā, ka, iespējams, pagājuši ilgi gadi, kopš viņš redzējis kādu meiteni, neskaitot tās, kuras dzīvoja Kērn-holmā. Lai nu kā, kādas gan tādam kā viņš varētu būt izredzes ar parastu meiteni...
- Neskaties uz mani tā, - viņš teica.
Man nebija ienācis prātā, ka es uz Milardu kaut kā īpaši skatītos. - Kā tad?
- It kā tev būtu manis žēl.
- Tā nav, - es noliedzu.
Bet bija gan.
Tad Milards piecēlās no savas vietas, novilka mēteli un pazuda. Kādu laiku es viņu vairs neredzēju.
Stundas aizritēja cita pēc citas, un bērni tās aizvadīja, stāstot atgadījumus no dzīves. Viņi stāstīja par slaveniem īpatņiem un mis Peregrīni - aizraujošus, senus stāstus par viņas cilpu -, un galu galā viņi sāka runāt paši par sevi. Šo to biju dzirdējis jau iepriekš. Piemēram, par to, kā Enohs sava tēva bērēs uzcēlis mironi. Vai arī par Bronvlni, kura maigajā desmit gadu vecumā netīšām apgriezusi savam vardarbīgajam patēvam sprandu. Bet citi stāsti man bija kas jauns. Jo, lai cik veci viņi būtu, šie bērni nemēdza bieži grimt nostalģijā.
Horācijs bija sācis sapņot jau sešu gadu vecumā, bet to, ka spēj paredzēt nākotni, viņš aptvēra tikai pāris gadu vēlāk, kad kādu nakti nosapņoja Luizitānijas nogrimšanu un nākamajā dienā par to dzirdēja radio ziņās. Hjū jau kopš pavisam agras bērnības medus garšoja vairāk par visu, un piecu gadu vecumā viņš bija sācis ēst arī medus kāres, turklāt tik rijīgi, ka, pirmoreiz norijis ari biti, to pat nepamanīja, līdz sajuta to lidināmies sev vēderā. - Šķiet, ka bitei nebija nekādu iebildumu, - Hjū piebilda, - tāpēc es paraustīju plecus un ēdu tālāk. Pavisam drīz man vēderā jau bija izgrauzts caurums. - Kad bitēm bija pienācis laiks apputeksnēt ziedus, Hjū devās uz ziedošu pļavu un tur ari satika Fionu, kura bija atlaidusies zālē.
Hjū izstāstīja arī viņas stāstu. Fiona bija bēgle no Īrijas, kur viņa vēl 19. gadsimta 40. gadu bada epidēmijas laikā bija audzējusi pārtiku sava ciema iedzīvotājiem, līdz meiteni nodēvēja par raganu un padzina. Hjū par to uzzināja tikai pēc tam, kad vairākus gadus bija bikli sazinājies ar Fionu bez vārdiem. - Viņa nerunāja nevis tāpēc, ka nespētu runāt, - Hjū turpināja, - bet tāpēc, ka bada laikā bija piedzīvojusi tādas briesmas, ka zaudējusi balsi.
Tad pienāca Emmas kārta, bet viņa nevēlējās par sevi stāstīt.
- Kāpēc ne? - Olivija čikstēja. - Izbeidz! Pastāsti, kā tu atklāji, ka esi īpatna!
- Tā ir sena vēsture, - Emma nomurmināja, - un neko nenozīmē. Vai mēs labāk nevarētu tagad padomāt par nākotni, nevis pagātni?
- Kāds mums te ir sapūties kā pūpēdis, - Olivija secināja.
Emma piecēlās un aizgāja uz vagona galu, kur neviens viņu
netraucēs. Ļāvu paiet pāris minūtēm, lai meitenei neliktos, ka viņu vajāju, un tad gāju un apsēdos draudzenei blakus. Emma, redzēdama mani nākam, paslēpās aiz avīzes un izlikās, ka lasa.
- Man vienkārši negribas par to runāt, - viņa sacīja aiz aizsega. - Tāpēc!
- Es tev neko nejautāju.
-Jā, bet grasījies vaicāt, tāpēc pasargāju tevi no pūlēm.
- Tikai lai būtu godigi, - es iesāku. - Es vispirms pastāstīšu tev par sevi.
Emma mazliet ieintriģēta palūrēja pār avīzes augšmalu.
- Bet vai tad es par tevi jau visu nezinu?
- На! - es attraucu. - Ne gluži.
- Labs ir, tādā gadījumā izstāsti man par sevi trīs noslēpumus, ko es vēl nezinu. Tikai, lūdzu, drūmus! Un ātri!
Es parakājos atmiņās, meklējot kādus interesantus faktus par sevi, bet prātā nāca vien tādi, par kuriem metās kauns.
- Labs ir. Pirmais. Kad biju maziņš, es ļoti pārdzīvoju, redzot televīzijā vardarbību. Nesapratu, ka tas nenotiek pa īstam. Pat ja redzēju tikai multeņu peli, kas knieba multeņu kaķim, es baisi pārbijos un sāku raudāt.
Emmas avīze nošļuka nedaudz zemāk. - Lai Dievs svētī tavu trauslo dvēseli! - viņa izmeta. - Un paskaties uz sevi tagad - tu nogalini briesmīgus radījumus, durot tiem tieši miklajos acābolos!
- Otrs, - es turpināju. - Es piedzimu Helovīnā, un līdz astoņu gadu vecumam vecākiem izdevās uzturēt manī pārliecību, ka konfektes, ko ļaudis izdala tiem, kas klauvē pie durvīm, patiesībā ir dzimšanas dienas dāvanas.
- Hm, - Emma novilka un nolaida avīzi vēl zemāk. - Tas bija tikai mazliet drūmi. Tomēr turpini!
- Trešais. Kad mēs tikāmies pirmoreiz, biju pārliecināts, ka tu esi gatava pārgriezt man rīkli. Un tomēr, lai cik nobijies biju, mani nepameta sīka balstiņa, kas ik pa brīdim atkārtoja: Ja šī arī būs pēdējā seja, ko tu jebkad redzēsi, tā vismaz būs skaista.
Avīze iekrita Emmai klēpī. - Džeikob, nu gan tu... - Viņa pavērās zemē, tad laukā pa logu un atkal uz mani. - Cik jauki, ka tu to pateici!
- Tā ir patiesība, - es piebildu un pa sēdekli pabīdīju roku tuvāk draudzenei. - Labi, tagad tava kārta.
- Es neko nemēģinu slēpt, tici man! Tikai tie appelējušie stāsti liek man atkal atgriezties desmit gadu vecumā, un to es nevēlos. Es netieku no tā vaļā, lai cik daudz burvības pilnu vasaras dienu kopš tā laika būtu pagājis.
Sāpes joprojām nebija pagaisušas, pēc visiem šiem gadiem tās joprojām darīja viņai pāri.
- Vēlos tevi iepazīt, - es neatlaidos. - Kāda tu esi, no kurienes nāc. Tas arī viss.
Meitene sāka neveikli dīdīties. - Vai neesmu tev neko stāstījusi par saviem vecākiem?
- Es zinu tikai to, ko tonakt saldētavā dzirdēju no Golana. Viņš teica, ka vecāki tevi atdeva ceļojošai cirka trupai.
- Ne gluži. - Emma apsēdās dziļāk sēdekli un sāka runāt pavisam klusu. - Laikam jau būs labāk, ja uzzināsi patiesību, nevis ticēsi baumām un pieļāvumiem. Un tātad... Manas spējas sāka izpausties desmit gadu vecumā. Es miegā ik pa brīdim aizdedzināju savu gultu, līdz vecāki man atņēma visus palagus un lika gulēt uz kaila metāla režģa tukšā istabā, kurā nebija nekā degoša. Viņi mani uzskatīja par piromāni un meli, un fakts, ka es ne reizi neapdedzinājos, viņiem tikai kalpoja par pierādījumu. Bet es nevarēju apdedzināties, un to es sākumā nemaz nezināju. Man bija desmit gadu, un es vispār ne velna ne par ko nejēdzu! Tas bija ļoti biedējoši - izpausties un nesaprast, kas ar tevi notiek. Šādas izbailes gan piedzīvo gandrīz visi brīnumainie bērni, jo pavisam nedaudzi piedzimst brīnumainiem vecākiem.
- Varu iedomāties, - es piebildu.
- Kādu dienu, kā visi atceras, es biju parasta kā rīsa grauds, bet jau nākamajā sajutu plaukstās savādu kņudēšanu. Tās piesarka un pietūka, pēc tam jau sakarsa - un tik ļoti, ka es metos uz pārtikas veikalu un tās iegremdēju saldētavā pie mencām. Kad zivis sāka kust un smirdēt, veikalnieks man sadzina pēdas mājās un pieprasīja mātei samaksāt par manis nodarītajiem postījumiem. Tobrīd man plaukstas jau svila, un ledus padarīja situāciju vēl ļaunāku! Beigu beigās tās aizdegās, un es biju pārliecināta, ka esmu pavisam un neglābjami sajukusi prātā.
- Ko teica tavi vecāki? - es pavaicāju.
- Mana māte - dziļi māņticīgs cilvēks - aizbēga no mājām un tā ari neatgriezās. Viņa nosprieda, ka esmu dēmons, kas caur viņas dzemdi ieradies tieši no elles. Mans vecais uz notiekošo skatījās citādi. Viņš mani piekāva un ieslēdza istabā, un, kad es mēģināju izdedzināt durvīs caurumu, viņš mani piesēja ar azbesta loksnēm. Tēvs mani tā turēja dienām ilgi, paretam pabaroja no rokas, jo neuzticējās tik lielā mērā, lai atsaitētu. Un tā bija pareiza izvēle, jo, tiklīdz vecais to izdarītu, es būtu viņu sadedzinājusi līdz oglei.