- Kaut tu būtu tā izdarījusi! - es noteicu.
- Cik jauki, ka tu tā saki! Bet no tā nebūtu nekāda labuma. Mani vecāki bija šausmīgi cilvēki - bet, ja viņi tādi nebūtu un es būtu palikusi kopā ar viņiem vēl ilgāk, tukšpauri mani nešaubīgi būtu atraduši. Esmu dzivibu parādā diviem cilvēkiem: savai jaunākajai māsai Džūlijai, kura reiz vēlu vakarā mani atsvabināja, lai es beidzot varētu aizbēgt, un mis Peregrīnei, kura mani atrada pēc mēneša, kad es strādāju par ugunsrijēju ceļojoša cirka trupā. - Emma sapņaini pasmaidīja. - Dienu, kad es viņu satiku, saucu par savu dzimšanas dienu. Todien es sastapu savu īsto mammu.
Man kļuva silti ap sirdi. - Paldies, ka pastāstīji, - es teicu. Dzirdējis Emmas stāstu, jutos viņai tuvāks un vairs ne tik vientuļš un apjucis. Ikviens īpatnis bija piedzīvojis smagu sāpīgas neskaidrības posmu. Ikviens īpatnis bija pārcietis pārbaudījumus. Kliedzošā atšķirība starp mums slēpās tajā, ka vecāki mani joprojām mīlēja. Un, par spīti problēmām, kādas mums bija radušās, ari es vecākus mīlēju - neuzbāzīgi, kā jau pratu. Sirdsapziņas pārmetumi par to, ka tagad viņus sāpinu, mani nepameta ne mirkli.
Svaru kausi vienmēr nosveras uz pēdējā notikuma pusi. Bet ar laiku, ja izdzīvošu, man nāksies pieņemt paša izvēlēto lēmumu un tā izraisītās sāpes.
Ja-
Ja nemitīgi atgrieza domas atpakaļ tagadnē - jo ja ļoti bija atkarīgs no tā, cik labi spēšu saglabāt koncentrēšanos. Ja kāds novērsa manu uzmanību, es nespēju pilnībā sajust briesmoņus. Ja nozīmēja simtprocentīgu uzmanību un klātbūtni tagad.
Ja vienlīdz lielā mērā mani biedēja un saglabāja manu veselo saprātu.
Mēs tuvojāmies Londonai; aiz loga ciematu vietā pletās pilsētiņas, kas savukārt atkāpās lielpilsētas nomales priekšā. Nez kas mūs gaida šajā lielpilsētā, es nodomāju, kādas jaunas šausmas?
Uzmetu acis virsrakstam avīzē, kas joprojām atvērta gulēja Emmai klēpī: GAISA UZBRUKUMI SATRICINA GALVASPILSĒTU. DAUDZ UPURU.
Es aizvēru acis un centos vispār ne par ko nedomāt.
OTRĀ DAĻA
Ja pusdeviņos kāds būtu vērojis, kā vilciens šņākdams pienāk stacijā, izpūš tvaiku un apstājas, viņš nemanītu neko ārkārtēju. Tas attiecas gan uz konduktoriem un ratiņstūmējiem, kuri atvilka bultas un atvēra durvis, gan uz vīriešu un sieviešu straumi - daži militārajās formās -, kas izplūda uz perona un iejuka ņudzošajā pūlī; pat uz astoņiem pārgurušiem bērniem, kas smagi izrausās nopirmās klases kupejām un apstājās uz perona, muguras saspieduši kopā ciešā un drošā lokā, mirkšķinādami acis dūmakainajā gaismā. Bērnus mulsināja trokšņa un smaku kakofonija, kurā tie bija nonākuši.
Parastā dienā šādu apjukušu un vientuļu bērnu pulciņam pienāktu klāt kāds laipns pieaugušais un pavaicātu, kas noticis - vai mazajiem nav nepieciešama palīdzība -, vai arī painteresētos, kur atrodas viņu vecāki. Bet todien uz perona skraidīja simtiem bērnu un ikviens no viņiem šķita apmaldījies un vientuļš. Tāpēc neviens nepievērsa lielu uzmanību mazajai meitenītei ar nepaklausīgu brūnu matu ērkuli un siksniņkurpēm kājās vai ari tam, ka šīs kurpes tā īsti neturas pie zemes. Neviens nepamanīja ne zēnu ar apaļo seju un naģeni galvā, ne biti, kas izlidoja no viņa mutes, paostīja kvēpu pilno gaisu un uzreiz ienira atpakaļ, no kurienes nākusi.
Neviens skatiens nepieķērās puikam ar tumšiem riņķiem ap acīm un neievēroja māla cilvēciņu, kas lūrēja laukā no krekla kabatas un ko zēns atkal ar pirkstu pabāza dziļāk. Tāpat neviens nemanīja zēnu, kurš bija ģērbies kā uz svinīgu pieņemšanu -dubļiem klātā, bet smalki piegrieztā uzvalkā un ar daudz cietušu
cilindru galvā. Puika izskatījās samiegojies un novārdzis no miega trūkuma. Viņš nebija ļāvies tam dienām ilgi, jo ārkārtīgi baidījās no paša sapņiem.
Neviens neuzmeta ilgāku mirkli arī lielajai meitenei mētelī un vienkāršā kleitā, kuras miesasbūve atgādināja ķieģeļu kaudzi un kura bija uzsējusi sev uz muguras gandrīz tikpat lielu lādi kā viņa pati. Neviens, kurš šo meiteni redzēja, nebūtu pat iedomājies, cik šī nešļava ir pārsteidzoši smaga, kas tajā noslēpts un kāpēc vienā tās sānā izurbts sīku caurumiņu siets. Pavisam nemanīts palika jaunais puisis viņai blakus, kurš bija tik rūpīgi ievīkstījies šallēs un mētelī ar kapuci, ka nebija redzams ne centimetrs no viņa ādas, lai gan bija vēl tikai septembra sākums un valdīja silts laiks.
Bariņā atradās arī kāds amerikāņu pusaudzis ar tik neievērojamu ārieni, ka, iespējams, viņu vispār nebūtu vērts pieminēt. Viņš šķita tik parasts, ka cilvēku acis paskrēja viņam garām. Pats zēns gan tos rūpīgi nopētīja. Pacēlies uz pirkstgaliem un izstiepis kaklu, viņš noskatīja peronu kā sargkareivis. Meitene viņam blakus bija salikusi plaukstas kopā, noslēpjot nepaklausīgo liesmiņu, kas mēdza ietiepīgi vīties ap mazo pirkstiņu, kad meitene bija apjukusi. Viņa mēģināja pakratīt pirkstu tā, kā apdzēš sērkociņu, tad uzpūta tam. Kad arī pūšana nelīdzēja, meitene iebāza pirksta galu mutē un ļāva pa nāsīm izspraukties dūmu mākonītim. Taču arī to neviens nepamanīja.
Patiesībā neviens neparaudzījās bērnos, kuri pusdeviņos izkāpa no vilciena pirmās klases vagona, pietiekami ilgi, lai ievērotu viņos jelko brīnumainu. Un labi vien bija.
Emma man iebikstīja ar elkoni.
-Nu?
- Dod man vēl vienu minūti, - es atbildēju.
Bronvīne bija nolikusi lādi zemē, un tagad es stāvēju uz tās, izslējis galvu virs pūļa, un pārlaidu skatienu pār kustīgu seju jūru. Garais perons bija bērnu pārpildīts. Tie šaudījās kā amēbas zem mikroskopa stikliņa un rindām vien nozuda dūmos. Abās pusēs pienāca šņācoši, melni vilciena sastāvi, jau gatavi viņus alkatīgi aprīt.
Es jutu draugu acis urbjamies sev mugurā. Kamēr es ar skatienu skenēju pūli, viņi mani vēroja. Man bija jāpamana, ja kaut kur šajā milzīgajā, mutuļojošajā ļaužu masā slēpās briesmoņi, kuru mērķis bija mūs nogalināt. Man bija tas jānosaka tikai ar skatienu vai jāsajūt kā viegla kņudēšana pakrūtē. Parasti, ja tukšpauris atradās pavisam tuvu, mani pārņēma izteiktas sāpes, bet tik milzīgā teritorijā - starp simtiem cilvēku - brīdinājums varētu izpausties tikai kā čuksts, pavisam viegla tirpoņa, ko nebūtu grūti nepamanīt.
- Vai nebūtnes zina, ka esam klāt? - Bronvīne pavisam klusu painteresējās, baidoties, ka to varētu dzirdēt kāds parastais cilvēks vai, vēl ļaunāk, briesmonis. Viņu spiegi bija aptvēruši visu pilsētu vai vismaz mums tā lika domāt.
- Mēs nogalinājām visus, kas varētu zināt, uz kurieni dodamies, - Hjū sacīja ar lepnumu balsī. - Pareizāk sakot, es tos nogalināju.
- Tas nozīmē, ka viņi mūs meklēs vēl cītīgāk, - Milards secināja. - Un tagad vairāk medīs tieši mūs, nevis putnu, jo alkst atriebties.
- Un tāpēc mēs nedrīkstam šeit uzkavēties vēl ilgāk, - sacīja Emma un paplikšķināja man pa kāju. - Vai drīz būsi galā?
Fokuss aizpeldēja, es pazaudēju vietu, līdz kurai biju pārlūkojis pūli. Nācās sākt no jauna. - Vēl minūti, - es atbildēju.
Personiski es vairāk bažījos nevis par nebūtnēm, bet gan par tukšpauriem. Biju nogalinājis jau divus un abās mūsu tikšanās reizēs pats atrados par mata tiesu no nāves. Veiksmei vai kam citam, kas bija līdz šim saglabājis man dzīvību, agri vai vēlu bija jābeidzas. Tāpēc biju nolēmis nekādā gadījumā neļaut vēl kādam tukšpaurim sevi pārsteigt. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai sajustu tos pa gabalu un pilnībā izvairītos no acu kontakta. Protams, bēgšana no cīņas nebija tik godājama, bet slava mani neinteresēja. Es tikai gribēju palikt dzīvs.