Un tā mēs lēnītēm tuvojāmies cietzemei, miglai ne mirkli neatkāpjoties, tās pelēkajiem taustekļiem kā kādas rēgainas rokas pirkstiem nemitīgi cenšoties mūs vilkt atpakaļ.
Ari sala, šķiet, vienkārši nespēja no mums šķirties.
mūsu dvīņu laivas atdūrās pret klinšaino, seklo krastu. Mēs izrāpāmies liedagā, kad saule vēl nespodri vidēja aiz pelēko mākoņu gubām, - varbūt kādu stundu pirms pilnīgas tumsas iestāšanās. Akmeņainā pludmale bija nosēta ar bēguma atsegtām jūraszālēm, bet man tā šķita skaista - krietni skaistāka par tūristu iecienīto šampanieša balto smilšaino liedagu mājās. Tas nozīmēja, ka mums ir izdevies. Ko tas nozimēja citiem, es tik tikko spēju iztēloties; vairākums bērnu ne reizi nebija izbraukuši no Kērnholmas un tagad pārsteigti vērās visapkārt, nespējot noticēt, ka palikuši dzīvi, un nesaprotot, ko lai tagad iesāk.
Mēs izstreipuļojām no laivām kā uz gumijas kājām. Fiona iestūma mutē sauju gļotainu oļu un ar mēli apgrozīja, it kā gaidītu, lai visas piecas maņas apliecina, ka viņa nesapņo. Es jutos tieši tāpat, kā pirmoreiz iekļuvis mis Peregrines cilpā. Nekad mūžā nebiju tik lielā mērā neticējis savām acīm. Bron-vīne noelsās, saguma zemē un uzreiz tika ielenkta, apčubināta un apbērta ar pateicībām par visu, ko bija darījusi. Tomēr situācija bija neveikla, un mūsu parāds viņas priekšā bija tik milzīgs un vārds paldies - tik siks. Turklāt Bronvīne centās no mums atgaiņāties, bet bija tik pārgurusi, ka tik tikko spēja pacelt roku. Tikmēr Emma kopā ar puišiem novilka Olīviju no debesim uz zemes.
- Tu esi caur un cauri zila! - kad Olīvija iznira no miglas, iesaucās Emma un pielēca kājās, lai apskautu mazo meitenīti. Izmirkusī un pārsalusī Olīvija klabināja zobus. Mums nebija segu, pat ne mazākā sausa drēbes gabala, ko viņai iedot, tāpēc Emma nepārstāja glāstīt skuķēna augumu mūžam karstajām plaukstām, līdz lielākie drebuļi norima, un tad aizsūtīja Fionu un Horāciju salasīt viļņu izskalotos koka gabalus ugunskuram. Gaidot viņus atgriežamies, mēs sapulcējāmies pie laivām, lai noskaidrotu, cik daudz jūra mums atņēmusi. Kopsavilkums bija drūms. Gandrīz viss, ko bijām paņēmuši līdzi, nu gulēja jūras dibenā.
Mums bija atlicis vien tas, kas mugurā, mazliet pārtikas sarūsējušās skārdenēs un Bronvlnes milzīgā tvaikoņa lāde -nesalaužama un acīm redzami nenogremdējama, un tik neaptverami smaga, ka tikai pati Bronvlne varēja uzdrošināties to panest. Mēs atrāvām vaļā lādes metāla slēdžus, cerot atrast ko noderīgu vai - vēl labāk - ko ēdamu, bet tajā bija tikai trīs sējumi īpatņu pasaku ar jūras ūdeni uzbriedušām lappusēm, kā ari jokains vannas paklājiņš ar izšūtiem burtiem ALP - mis Peregrines iniciāļiem.
- Paldies Dievam! Kāds ir atcerējies paķert vannas tepiķīti, -Enohs novilka ar nesatricināmu sejas izteiksmi. - Mēs esam glābti.
Viss pārējais bija zudis, ieskaitot abas mūsu kartes: mazo, ko Emma bija lietojusi, lai pārvestu mūs pāri kanālam, un masīvo ādā iesieto cilpu atlasu jeb Dienu karti - Milarda vislolotāko īpašumu. Kad puisis uzzināja, ka atlants ir zudis, viņš sāka elsot: - Tas bija viens no tikai pieciem eksemplāriem, kas saglabājušies līdz mūsu dienām! Tā vērtība nav nosakāma! Nemaz nerunājot par to, ka atlantā atradās manas gadiem krātās piezīmes un komentāri!
- Mums vismaz vēl ir palikušas īpatņu pasakas, - Klēra ierunājās, izgriežot no gaišajām matu cirtām jūras ūdeni. - Vakarā es nespēju aizmigt, nedzirdējusi kādu no tām.
- Kāds labums no pasakām, ja mēs pat nevaram atrast ceļu? - Milards vaicāja.
Es nobrīnījos: Uz kurieni mēs nevaram atrast ceļu? Aptvēru, ka, steigā pametot salu, biju dzirdējis bērnus runājam tikai par to, kā nonākt uz cietzemes, bet nemaz nebijām apsprieduši, ko iesāksim, tur izkāpuši, it kā pati doma par reālu izdzīvošanu tajās sīkajās laiviņās būtu tik neiespējama, tik smieklīgi optimistiska, ka nākotnes plānošana ir vien lieka laika tērēšana. Kā ierasts, palūkojos uz Emmu, meklējot mierinājumu. Viņa drūmi vērās uz liedagu. Aiz akmeņainās pludmales stiepās zemas, līganiem grīšļiem apaugušas kāpas. Tālāk sākās mežs: šķietami necaurejams zaļš šķērslis, kas pletās uz abām pusēm, cik vien tālu bija redzams. Tagad pazudušajā kartē Emma bija mērķējusi uz kādu noteiktu ostas pilsētu, bet pēc vētras par mūsu mērķi bija kļuvusi tikai nonākšana uz sauszemes. Nebija iespējams noteikt, cik tālu esam novirzījušies no kursa. Neredzēja ne ceļus, ne norādes vai pat pēdu nospiedumus. Tikai neskartu dabu.
Mums, protams, nebija vajadzīga ne karte, ne norādes vai kas cits. Mums bija vajadzīga mis Peregrine - vesela un izdziedināta -, tāda mis Peregrine, kura zinātu, kurp tieši jāiet un kā tur droši nonākt. Tā, kura tagad tupēja mūsu priekšā uz laukakmens un žāvēja spalvas, bija tikpat salauzta kā tās sakropļotais spārns, kas slējās uz priekšu biedējošā leņķī. Man bija skaidrs, ka, redzot šādu mis Peregrini, bērniem sāp sirds. Viņai taču jābūt šo bērnu mātei, viņu sargātājai. Šī savulaik mazās salu pasaulītes bišu karaliene tagad nespēja ne runāt, ne savīt laiku cilpās, ne pat lidot. Ieraudzījuši savu direktori, bērni sadrūma un novērsās.
Mis Peregrine nenovērsa skatienu no jūras, kas bija pelēka kā slāneklis. Viņas melnās acis, neizsakāmu skumju pielijušas, vērās smagi.
Tās it kā sacīja: - Es jūs pievīlu.
Horācijs un Fiona brida uz mūsu pusi pa akmeņaino liedagu; vējš uzpūta Fionas nevaldāmos matus kā negaisa mākoni. Horācijs tikmēr lēkāja, ar abām rokām pieturēdams
cilindra malas, lai cepure paliktu droši uzmaukta galvā. Puisim bija nez kā izdevies to nepazaudēt vētrā, kurā mēs gandrīz bijām gājuši bojā, bet tagad galvassega bija sašļukusi uz viena sāna kā saliekta izpūtēja caurule. Un tomēr Horācijs nespēja no cilindra šķirties, jo, kā pats teica, tas bija vienīgais, kas piestāvēja pie viņa dubļu klātās, smalki šūdinātās frakas.
Fiona un Horācijs pārnāca tukšām rokām. - Te vispār nav koku! - Horācijs secināja, kad abi bija atgriezušies.
- Vai jūs meklējāt mežāl - Emma pavaicāja un norādīja uz tumšo svītru, kas stiepās aiz kāpām.
- Pārāk bailīgi, - Horācijs attrauca. - Mēs dzirdējām pūci.
- Kopš kura laika tu baidies no putniem?
Horācijs paraustīja plecus un palūkojās uz smiltīm. Tad Fiona iedunkāja zēnu, un šķita, ka viņš ir attapies, jo sacīja: - Kaut ko mēs tomēr atradām.
- Pajumti? - Emma painteresējās.
- Vai ceļu? - jautāja Milards.
- Varbūt zosi, ko uzcept vakariņās? - gribēja zināt Klēra.
- Nē, - atbildēja Horācijs. - Balonus.
Sekoja īsa, apjukuma pilna pauze.
- Kādus vēl balonus? - Emma neatlaidās.
- Lielus, debesīs, un tajos iekšā bija cilvēki.
Emma saduga. - Parādiet!
Mēs sekojām abiem pa ceļu, ko viņi jau reiz bija gājuši, apmetām loku pa liedagu un uzkāpām nelielā piekrastes kraujā. Es nespēju aptvert, kā gan mēs bijām palaiduši garām kaut ko tik viegli saskatāmu kā piepūsti gaisa baloni, līdz uzrāpāmies kādā augstākā pakalnā un tos ieraudzījām - ne jau lielos un krāsainos, lietus lāsei līdzīgos objektus, kādi redzami sienas kalendāros un motivācijas plakātos (Robeža ir tikai debesīsl), bet gan pāris miniatūru cepelīnu: ar gāzi piepūstus melnus olas formas maisus ar piekārtiem grozu skeletiem, no kuriem katrā atradās pa pilotam. Šie gaisa kuģi bija nelieli un lidoja pavisam zemu, nesteidzīgi zigzagiem mērīdami krasta līniju; viļņu čalas bija padarījušas to propelleru kluso dūkoņu nedzir-
dāmu. Emma sadzina mūs augstajā grīslājā, lai mēs nebūtu pamanāmi.