īstās briesmas draudēja nevis no cilvēkiem uz perona, bet gan no ēnām, kas gūlās starp un aiz tiem - tumsā, kas krājās pa malām. Tai ari pievērsu lielāko uzmanību. Virzot maņas tālu pūlī un iztaustot klusus nostūrus apdraudējuma apliecinājuma meklējumos, mani pārņēma svešāda sajūta. Pirms dažām dienām es neko tamlīdzīgu nebūtu varējis paveikt. Spēja virzīt sajūtu kā prožektora gaismas staru bija kas jauns.
Es prātoju, ko vēl jaunu man nāksies uzzināt pašam par sevi.
- Viss kārtībā, - es paziņoju un nokāpu no lādes. - Tukš-pauru te nav.
- Es pats tev būtu varējis to pateikt, - Enohs norūca. - Ja tie būtu šeit, tie jau sen būtu mūs aprijuši!
Emma paveda mani malā. - Ja mums radīsies nepieciešamība te cīnīties, tev jārīkojas ātrāk.
Tas bija gluži kā likt cilvēkam, kurš nupat iemācījies peldēt, sacensties olimpiskajās spēlēs. - Daru, ko varu, - es attraucu.
Emma pamāja ar galvu. - Zinu. - Viņa atgriezās pie pārējiem un uzsita knipi, pievēršot visu uzmanību. - Iesim uz to telefona būdiņu, - Emma norādīja uz augstu, sarkanu kabīni perona otrā pusē, kas ņudzošajā pūlī bija tik tikko saskatāma.
- Kam mēs zvanīsim? - painteresējās Hjū.
- īpatnais suns sacīja, ka visas Londonas cilpas ir iekarotas un to imbrines nolaupītas, - Emma atgādināja, - bet mēs taču nedrīkstam ticēt uz vārda, vai ne?
- Vai tad laika cilpai var piezvanīt? - es samulsu. - Pa tālruni?
Milards paskaidroja, ka Imbrīņu padomes rīcībā atrodas telefona centrāle, lai gan tā ir izmantojama tikai pilsētas robežās. - Visnotaļ ģeniāls izgudrojums, ņemot vērā visas laika atšķirības, - viņš piebilda. - Tas, ka mēs mītam laika cilpās, nenozīmē, ka esam iestrēguši akmens laikmetā!
Emma saņēma mani aiz rokas un lika arī pārējiem sadoties rokās. - Mums pats svarīgākais ir turēties kopā, - viņa norādīja. - Londona ir plaša, un atrasto mantu birojā brīnumainos bērnus nepieņem.
Sadevušies rokās, mēs iejukām pūlī un virzījāmies uz priekšu ķēdītē, kas pa vidu bija viegli izliekusies kā parabola. Olīvijas pēdas neskāra zemi - gluži kā astronautam, kas izkāpis uz Mēness.
- Vai tu zaudē svaru? - Bronvīne jautāja. - Tev jādabū smagākas kurpes, mazā pļāpa!
- Es kļūstu viegla kā spalviņa, ja neesmu, kā nākas, paēdusi, - Olīvija atbildēja.
- Paēdusi, kā nākas? Mēs nupat mielojāmies kā karaļi!
- Es nē, - Olīvija iebilda. - Viņiem nebija gaļas pīrāgu.
- Būdama bēgle, tu esi pārmēru izvēlīga, - piezīmēja Enohs. - Lai vai kā, Horācijs iztērēja visu mūsu naudu, un mēs varam tikt pie ēdiena, tikai to nozogot, vai arī tad, ja atradīsim kādu vēl nenolaupītu imbrini, kura mums kaut ko pagatavos.
- Mums vēl ir nauda, - Horācijs aizstāvējās un pažvadzi-nāja kabatā iebērtās monētas. - Gaļas pīrāgiem gan nepietiks, bet, iespējams, mēs varētu atļauties kartupeļus mundierī.
- Ja man būs jāapēd vēl viens kartupelis mundieri, es pati pārvērtīšos par kartupeli mundieri! - Olivija sāka čīkstēt.
- Mīļā, tas nav iespējams, - Bronvīne iebilda.
- Kāpēc ne? Mis Peregrine taču varēja pārvērsties putnā!
Uz mums pavērās kāds garāmejošs zēns. Bronvīne dusmīgi
apklusināja Olīviju. Noslēpumu atklāšana parasto cilvēku klātbūtnē mums bija stingri noliegta, pat ja tie izklausītos tik fantastiski, ka neviens nespētu noticēt.
Mēs izlauzāmies cauri pēdējam bērnu bariņam un nonācām pie telefona būdiņas. Tajā bija vieta tikai trim cilvēkiem, tāpēc Emma, Milards un Horācijs ielīda iekšā, bet pārējie drūzmējās ārā pie durvīm. Emma nocēla klausuli, Horācijs izzvejoja no kabatas mūsu pēdējās monētas, un Milards šķirstīja biezo telefona grāmatu, kas karājās, piesieta auklā.
- Vai jūs nopietni? - Es pabāzu galvu būdiņā. - Vai tad tajā grāmatā var atrast imbrīnes?
- Te minētās adreses nav īstas, - Milards norādīja, - un savienojums nerodas, ja nenosvilpo pareizo paroli. - Viņš izrāva kādu lappusi un sniedza Emmai. - Mēģini šo! Milisenta Strazda.
Horācijs ieslidināja monētu spraugā, un Emma uzgrieza numuru. Tad Milards paņēma klausuli, nosvilpoja putna dziesmu un atdeva klausuli Emmai. Kādu bridi meitene klausījās, tad novaikstījās. - Tikai zvana. Neviens neceļ.
- Tas nekas! - Milards teica. - Tā bija tikai viena no daudzām. Sameklēšu citu...
Pūlis, kas virzījās gar būdiņu, nobremzēja un apstājās. Visi bija izstiepuši kaklus un raudzījās kaut kur tālumā. Pūlis pārpildīja stacijas peronu. Mūs no visām pusēm bija ielenkuši parasti bērni. Tie sarunājās, klaigāja un grūstījās. Viens, kas atradās tieši blakus Olīvijai, rūgti raudāja. Šai meitenītei bija saraudātas acis un peļastēs sasieti mati. Vienā rokā viņa turēja segu, bet otrā - nodilušu kartona koferi. Pie mazulītes blūzes bija piesprausta zīmīte, kurā ar lieliem burtiem un cipariem bija rakstīts:
115-201
Londona —► Šefilda
Olīvija skatījās uz raudošo meitenīti, līdz pašai sāka līt asaras. Visbeidzot viņa vairs nespēja izturēt un pajautāja, kas meitenītei lēcies. Mazā aizgriezās un izlikās nedzirdam.
Olivija nesaprata mājienu. - Kas par lietu? - viņa jautāja vēlreiz. - Vai tu raudi tāpēc, ka esi kādam pārdota? - Olīvija norādīja uz zīmīti pie meitenītes blūzes. - Vai par tādu cenu?
Meitenīte centās aizmukt, bet cilvēku siena to neļāva.
- Es gan tevi nopirktu un palaistu brīvībā, - Olīvija neatstājās, - bet diemžēl mēs esam iztērējuši visu savu naudu par vilciena biļetēm un mums nepietiek pat gaļas pīrāgiem, kur nu vēl vergam. Man briesmīgi žēl.
Meitenīte apmetās riņķī tieši pret Olīviju. - Mani nepārdod! - viņa iesaucās un piecirta kāju.
- Vai tu esi pārliecināta?
-Jā! - mazā kliedza un, gluži kā cerībām izirstot, norāva un aizmeta piesprausto zirnīti. - Es tikai negribu braukt un palikt tajos stulbajos laukos, tas ari viss.
- Ari es negribēju pamest mājas, bet mums nācās to darīt, -Olīvija skaidroja. - Kāda bumba tās iznīcināja.
Meitenītes sejiņa atmaiga. - Manējās ari. - Viņa nolika zemē savu koferi un pasniedza plaukstu. - Atvaino, ka biju tik skarba. Mani sauc Džesika.
- Es esmu Olīvija.
Abas mazās meitenes sarokojās kā džentlmeņi.
- Tev smuka blūze, - Olīvija sacīja.
- Paldies, - Džesika atbildēja. - Un man patīk tas... tas... tas, kas tev galvā.
- Mana diadēma! - Olivija pastiepa roku un pataustija galvasrotu. - Tā gan nav no īsta sudraba.
-Tas nekas. Vienalga skaista.
Olīvija atplauka tik platā smaidā, kādu vēl nebiju viņas sejā redzējis. Tad atskanēja skaļa svilpe un skaļrunī ieaurojās piesmakuši balss: - Visiem bērniem jāiekāpj vilcienos! Ievērojiet kārtību un klusumu!
Pūlis ap mums atkal sakustējās. Šur tur pieaugušie vedināja uz priekšu bērnu pulciņus, un es dzirdēju kādu sakām: - Neuztraucieties, drīz vien jūs atkal satiksiet savas mammītes un tētus!
Tobrīd es aptvēru, kāpēc uz perona atrodas tik daudz bērnu. Viņi tika evakuēti. No daudziem simtiem bērnu, kas torit drūzmējās stacijā, es un mani draugi bijām vienīgie, kuri bija atbraukuši. Pārējie grasījās aizbraukt. Tie tika izvesti no pilsētas viņu pašu drošības dēļ un, spriežot pēc ziemas mēteļiem un pārbāztajām ceļasomām, kas dažiem bija rokās, visticamāk, uz ilgu laiku.