Horācijs iznesīgi papleta rokas un sacīja: - Esiet sveicināti skaistajā Londonā! Tā ir vēl daudz milzīgāka, nekā tu mums stāstīji, Enoh. Bet, ak, kā tu to aprakstīji! Septiņdesmit piecus gadus tas vien bija jādzird: Londona, Londona un Londona! Dižākā pilsēta visā pasaulē!
Milards pacēla atkritumu urnas vāku. - Londona! Vissmalkākie atkritumi ik uz soļa!
Horācijs noņēma cepuri: - Londona! Tur pat žurkas nēsā cilindrus!
- Beidziet, es nemaz tik ļoti ar to neaizrāvos! - Enohs atvairījās.
- Aizrāvies gan! - Olīvija iebilda. - Tu mēdzi teikt: - Londonā gan nav pieņemts tā darīt. Vai arī: Londonā ēd daudz smalkāk!
- Patlaban mēs gan neesam devušies lielajā ekskursijā pa pilsētu, - Enohs aizstāvējās. - Vai jūs labāk gribētu ložņāt pa šaurām ieliņām vai arī ieskriet rīklē briesmoņiem?
Horācijs izlikās nedzirdam. - Londona, kur katra diena ir brīvdiena... atkritumu izvedējam!
Viņš sāka smieties, un šie smiekli izrādījās lipīgi. Drīz vien ķiķinājām gandrīz visi, pat Enohs. - Laikam tomēr būšu mazliet pārspīlējis, - viņš atzina.
- Nesaprotu, kas Londonā ir tik smieklīgs, - Olīvija no-vaikstījās. - Tā ir netīra, smirdīga un pilna ar nejaukiem cilvēkiem, kas liek bērniem raudāt. Es to ienīstu! - Meitene drūmi saviebās un piebilda: - Un esmu diezgan izbadējusies! - Par to mums visiem bija jāsmejas vēl skaļāk.
- Tie stacijā tiešām bija nejauki ļaudis, - Milards piekrita, - bet viņi dabūja, ko pelnījuši! Nekad neaizmirsīšu tā vīrieša seju, kad Bronvīne viņu iestūķēja telefona būdiņā.
- Vai ari to briesmīgo sievišķi, kad bite viņai iedzēla dibenā! - Enohs papildināja. - Es būtu ar mieru maksāt naudu, lai vēlreiz to redzētu.
Es pavēros uz Hjū, gaidot, ka arī viņš kaut ko teiks, bet zēns bija uzgriezis mums muguru, un viņa pleci drebēja.
- Hjū? Vai ar tevi viss kārtībā? - es jautāju.
Viņš izvairījās no atbildes. - Visiem jau par to nospļauties. Neliecieties traucēties un nemaz neprasiet, kā jūtas vecais Hjū, par kuru atceras tikai tad, kad jāglābj citu sēžamvietas, un kurš nekad nesagaida ne no viena pateicību!
Mēs nokaunējušies pateicāmies un atvainojāmies savam glābējam.
- Piedod, Hjū!
- Vēlreiz paldies, Hjū!
- Grūtā brīdī tu esi mūsu glābiņš, Hjū.
Viņš pagriezās ar seju pret mums. - Starp citu, tie bija mani draugi.
-Joprojām esam! - Olīvija iesaucās.
- Ne jau jūs, bet manas bites! Tās var iedzelt tikai vienreiz, un pēc tam - gals klāt. Un tagad man ir palicis tikai Henrijs, kurš nevar palidot, jo viņam trūkst viena spārna. - Zēns pastiepa roku un lēnītēm atlieca pirkstus. Uz plaukstas sēdēja Henrijs un māja mums ar vienīgo spārnu.
- Nāc nu, draugs, - Hjū pačukstēja. - Laiks doties mājās. -Viņš izbāza mēli, uzlika uz tās biti un aizvēra muti.
Enohs mierinoši uzsita draugam pa plecu. - Tevis dēļ es labprāt atdotu viņiem dzīvību, tikai neesmu drošs, vai ar tik sīkām radībām man tas izdosies.
- Tik un tā paldies, - Hjū teica, nokremšļojās un neveikli apslaucīja sev vaigus, it kā nožēlotu, ka asaras atklāj viņa tā brīža izjūtas.
- Mēs atradīsim tev jaunas bites, tiklīdz izārstēsim mis R, -Bronvīne apsolīja.
- Runājot par glābšanu, - Enohs vērsās pie Emmas, - vai tev izdevās sazvanīt kādu imbrini?
- Nevienu, - Emma attrauca un apsēdās uz apgāztas atkritumu tvertnes. Viņas pleci saguma. - Es patiesi cerēju, ka mums kaut reizi uzspīdēs laime. Bet - nekā.
- Tad jau izrādās, ka tam sunim bijusi taisnība, - secināja Horācijs. - Londonas lielās cilpas ir kritušas mūsu ienaidnieku rokās. - Viņš skumji nolieca galvu. - Ir piepildījies vissliktākais. Visas imbrines ir tikušas sagūstītas.
Mēs visi nokārām degunu, priecīgais noskaņojums bija pagaisis.
- Tādā gadījumā, Milard, pastāsti mums visu, ko zini par soda cilpām, - aicināja Enohs. - Ja imbrines atrodas tur, mums būs jāizdomā, kā viņas glābt.
- Nē, - atbildēja Milards. - Nē, nē un nē.
- Ko nozīmē tavs nē? - Emma vaicāja.
Milards izdvesa apslāpētu troksni un sāka dīvaini gārgt. - Es domāju... mēs nevaram...
Šķita, ka viņš nespēj dabūt vārdus pār lūpām.
- Kas viņam lēcies? - Bronvīne satraucās. - Mili, kas tev sāp?
- Es tev ieteiktu tūlīt pat paskaidrot, ko tu domāji ar nē, -Emma draudīgi iesāka.
- To, ka mēs mirsim, to es gribēju teikt! - Milarda balss aizlūza.
- Bet tur, zvērnīcā, tu liki mums domāt, ka viss būs gluži vienkārši! - es iesaucos. - Ka mēs gandrīz vai dejas soli varēsim ievalsēt soda cilpā...
Milards izmisīgi un histēriski kampa pēc gaisa, un man sametās bail. Bronvīne sameklēja sagumzītu papīra turzu un lika zēnam elpot tajā. Nedaudz atguvies, Milards atbildēja.
Г
- Iekļūt tādā cilpā var pavisam viegli, - viņš sāka lēni skaidrot, ar piepūli kontrolējot pats savu ieelpu un izelpu. - Pēc tam izkļūt ir daudz grūtāk. Izkļūt dzīviem, es gribētu teikt. Soda cilpas ir tieši tādas, kā stāstīja tas suns, tikai vēl ļaunākas. Liesmojošas upes... asinskāri vikingi... tik nežēlīga sērga, ka nav iespējams paelpot... Un tam visam par kroni kā tādā nelabā zivju zupā, putns vien zin’, cik daudz nebūtņu un tukšpauru!
- Tas gan ir fantastiski! - Horācijs neslēpa sašutumu. - Kāpēc tu mums to nepateici agrāk - kaut vai tad, kad vēl atradāmies zvērnīcā un kalām plānus?!
- Un ko tas būtu mainījis, Horācij? - Milards vēl dažas reizes ievilka elpu no maisiņa. - Ja es teiktu, ka ir daudz briesmīgāk, vai jūs būtu izlēmuši ļaut mis Peregrines cilvēciskajai dabai vienkārši pagaist?
- Protams, ne, - Horācijs atsaucās. - Bet tev bija jāpasaka mums taisnība.
Milards ļāva maisiņam nokrist zemē. Zēna spēki atgriezās, un līdz ar to arī viņa pārliecība. - Zināmā mērā es atzīstu, ka pilnībā nebrīdināju par soda cilpu draudīgo raksturu. Bet man pat prātā nenāca, ka mums tik tiešām būs tajās jālien! Par spīti pastardienas ainai, kādu tas neciešamais suns mums atklāja, stāstot par šībrīža situāciju Londonā, es biju pārliecināts, ka atradīsim šeit vismaz vienu neieņemtu cilpu ar tajā esošu un joprojām darboties spējīgu imbrīni. Un, lai ko mēs zinātu, tas joprojām ir iespējams! Kā gan mēs varam būt pārliecināti, ka visas imbrines ir nolaupītas? Vai esam skatījuši iekarotās cilpas paši savām acīm? Un ja nu imbriņu tālruņa līnijas bija vienkārši... atslēgtas?
- Visas? - Enohs nievājoši nosprauslojās.
Pat Olīvija, mūžam optimistiski noskaņotā Olīvija, to dzirdot, nogrozīja galvu.
- Bet ko tu ierosini, Milard? - Emma vaicāja. - Apbraukāt visas Londonas cilpas, cerot atrast kādu vēl mājās? Un vai tiešām tu domā, ka tie samaitātie, uzpirktie briesmoņi, kas mūs vajā, būs atstājuši visas tās cilpas bez uzraudzības?
- Es uzskatu, ka mums būtu lielākas izredzes pārdzīvot šo nakti, spēlējot krievu ruleti, - Enohs piebilda.
- Es tikai gribu teikt, - Milards iesāka, - ka mums nav pierādījumu...
- Kādi vēl pierādījumi tev būtu vajadzīgi? - Emma nelikās mierā. - Vai asins peļķes? Varbūt kaudze imbrlnēm izplūktu spalvu? Mis Eivoseta mums teica, ka briesmeklu iebrukums Londonā notika pirms vairākām nedēļām. Mis Pacepllte bija pilnīgi pārliecināta, ka visas Londonas imbrines ir tikušas sagūstītas. Vai tu zini kaut ko par imbrlnēm labāk nekā mis Pacepllte, kas pati ir imbrlne? Un tagad mēs esam šeit un nevienas imbrines numurs neatbild. Tāpēc, lūdzu, pasaki man, kāpēc gan staigāšana no cilpas uz cilpu būtu kas cits kā vien pašnāvnieciska laika tērēšana?