- Paga! Rokā ir! - Milards iesaucās. - Un kā tad mis Pacepllte?
- Kas ir ar viņu? - Emma nesaprata.
- Vai neatceries, ko suns mums teica? Mis Pacepllte devās uz Londonu pirms dažām dienām - pēc tam kad uzzināja, ka viņas māsas imbrines ir saņemtas gūstā.
-Un?
-Ja nu viņa joprojām ir pilsētā?
- Tādā gadījumā līdz šim brīdim viņa noteikti jau būs sagūstīta! - Enohs novilka.
- Un ja nu tā nav? - Milarda balsi iegailējās cerība. - Viņa varētu palīdzēt mis Peregrinei, un tādā gadījumā mums nemaz nebūtu jāiet tuvumā soda cilpām!
- Un kā tu ieteiktu mums viņu sameklēt? - Enohs spalgi atcirta. - Varbūt skaļi saukt viņas vārdu no māju jumtiem? ŠI nav Kērnholma, šajā pilsētā dzīvo miljoni!
- Baloži, - Milards sacīja.
- Vēlreiz, lūdzu!
- Tie bija mis Paceplītes brīnumainie baloži, kas viņai pavēstīja, uz kurieni imbrines tikušas aizvestas. Ja tie zināja, kurp nogādātas visas pārējās imbrines, tādā gadījumā tiem ari jāzina, kur atrodas mis Pacepllte. Galu galā tie taču ir viņas baloži.
- Kā tad! - iesaucās Enohs. - Ja šajā pilsētā ir kas vēl parastāks par vienkārša izskata pusmūža kundzēm, tad tie ir baložu bari. Un tu gribi pārmeklēt visu Londonu, lai atrastu vienu konkrētu baru?
- Tas nedaudz izklausās pēc neprāta, - Emma secināja. - Piedod, Mili, bet es nesaprotu, kā tas varētu izdoties.
- Tad jau tev paveicies, ka es, braucot vilcienā, veltīju laiku pētījumiem, nevis tukšām pļāpām. Padodiet man Pasakas!
Bronvīne izmakšķerēja grāmatu no savas lādes un pasniedza Milardam, kurš uzreiz sāka to šķirstīt. - Šeit var atrast atbildes uz tik daudziem jautājumiem, - viņš noteica. - Tikai jāzina, ko meklēt. - Milards apstājās pie kādas lappuses un sāka bakstīt tajā ar pirkstu. - Re, kur ir! - Viņš pagrieza grāmatu tā, lai arī mēs redzētu, ko viņš ir atradis.
Pasakas virsraksts bija: Sv. Pāvila baloži.
- Lai Dievs mani svētī! - Bronvīne iesaucās. - Vai tie būtu tie paši baloži, par ko mēs runājām?
- Ja par tiem rakstīts Pasakās, tie gandrīz nešaubīgi ir brīnumaini baloži, - Milards sacīja. - Un cik daudz brīnumainu baložu baru gan vispār varētu būt?
Olīvija sasita plaukstas un iesaucās: - Milard, tu esi ģēnijs!
- Paldies, jā, es to jau zināju.
- Pagaidiet, es kaut ko nesaprotu, - es iebildu. - Kas ir Sv. Pāvils?
- Pat es to zinu, - Olīvija novilka. - Tā ir katedrāle! - Meitene aizskrēja līdz ieliņas galam un ar pirkstu parādīja uz milzīga jumta kupola pusi, kurš vīdēja tālumā.
- Tā ir lielākā un majestātiskākā katedrāle Londonā, - Milards paskaidroja, - un, ja nojauta mani neviļ, arī mis Paceplī-tes baložu ligzdošanas vieta.
- Kaut nu viņi būtu mājās! - Emma iesaucās. - Un kaut viņiem būtu labas ziņas, ko pavēstīt! Beidzamajā laikā esam pagalam izslāpuši pēc tām.
Kamēr caur šauro ieliņu labirintu meklējām ceļu uz katedrāli, mūs pārņēma gaidpilns klusums. Ilgu laiku neviens nebilda ne vārda, ļaujot vien kurpju zolēm klaudzēt pa ietvi un skanēt pašai pilsētai: visapkārt traucās lidmašīnas, dunēja mūžam aktīvā ielu satiksme, trallināja un gaudoja sirēnas.
Jo vairāk attālinājāmies no dzelzceļa stacijas, jo vairāk pierādījumu ieraudzījām tam, ka Londona pārcietusi bombardēšanu. Ēku fasādes bija šrapneļu caururbtas. Logi - izsisti. Stikla putekļi klāja ielas kā pūderis. Debesīs zibsnīja sudrabainas dzirksteles, tās gar gariem vadu rituļiem laidās lejā līdz pat zemei. - Aerostati, - Emma sacīja, ieraudzījusi, ka staipu kaklu uz viena pusi. - Naktī vācu bumbvedēji sapinas to vados un avarē.
Un tad mēs ieraudzījām tik dīvainu postījumu ainu, ka es nevarēju neapstāties un neblenzt uz to. Ne jau tādēļ, ka es būtu slimīgs lūriķis, bet gan tāpēc, ka manas smadzenes nespēja darboties bez rūpīgākas tās izpētes. Bumbas atstātais krāteris pletās visā ielas platumā kā briesmoņa mute ar salauzītu ietves segumu zobu vietā. Vienā pusē sprādziens bija uzrāvis gaisā ēkas fasādes sienu, atstājot visu tās saturu praktiski neskartu. Ēka atgādināja leļļu namiņu, viss istabu iekārtojums bija labi pārskatāms: ēdamistaba ar galdu, kas joprojām bija uzklāts maltītei; sašķiebušās ģimenes fotogrāfijas aizvien vēl karājās priekšnamā pie sienas; atritinājies tualetes papīra rullis plīvoja vējā kā garš, balts karogs.
- Vai viņi aizmirsuši to uzcelt līdz galam? - Olīvija painteresējās.
- Nē, muļķīt, tai ir trāpījusi bumba, - Enohs paskaidroja.
Kādu brīdi šķita, ka Olīvija izplūdīs asarās, bet tad viņas
seja saspringa, gaisā izšāvās dūre un meitenīte iekliedzās: - Sasodītais Hitler! Izbeidz šo briesmīgo karu un pats ej ratā!
Bronvīne noglaudīja Olīvijas plecu. - Kuš, kuš! Viņš tevi nedzird, mīļā.
- Tas nav godīgi, - Olīvija turpināja. - Tās lidmašīnas, bumbas un karš - tas vairs nav izturams!
- Mums visiem liekas tāpat, - Enohs atzina. - Pat man.
Nākamajā mirklī es izdzirdēju Horācija kliedzienu, metos
apkārt un ieraudzīju, ka viņš rāda uz kaut ko, kas mētājās zemē. Es pieskrēju tuvāk, lai paskatitos, kas tas ir, tad ieraudzīju un apstājos kā zemē iemiets. Smadzenes man kliedza: Bēdz prom! Bet kājas atteicās paklausīt.
Tā bija galvu kaudze. Apdegušas un sakropļotas, atvērtām mutēm, izdurtām acīm, dedzinātas un sakusušas kopā, tās mētājās renstelē kā baisa daudzgalvaina hidra. Tad Emma atnāca paskatīties, iekliedzās un aizgriezās; pienāca Bronvīne un sāka kaukt; Hjū pieskrēja un aizsedza acis. Un tad visbeidzot atnāca ari Enohs, kurš nemaz nešķita satriekts. Viņš mierīgi paspārdīja vienu galvu, un mums kļuva skaidrs, ka tie ir tikai no vaska izgatavoti manekeni, kas izvēlušies pa sabombardēta parūku veikala skatlogu. Mēs visi sajutāmies pagalam muļķīgi, bet bailes nez kāpēc nemazinājās, jo, lai gan galvas nebija īstas, tās it kā atainoja to, kas visapkārt bija aprakts zem drupām.
- Ejam, - Emma ierosināja. - Mēs vienkārši esam nonākuši kapos.
Mēs gājām tālāk. Es centos neatraut skatienu no zemes, bet nebija iespējams nemanīt visapkārt valdošās šausmas. No sadragātām drupām gaisā cēlās dūmi; vientuļš ugunsdzēsējs, kas bija nosūtīts tos pievārēt, savainots, netīrs un sakumpis sēdēja zemē, jo nespēja palīdzēt - šļūtenē bija aptrūcies ūdens. Un tomēr vīrietis negāja projām, it kā bez ūdens viņa pienākums būtu palikt par aculiecinieku.
Uz ielas pamests viens ratiņos brēca kāds mazulis.
Bronvīne aizkustināta apstājās. - Vai mēs varam viņiem kaut kā palīdzēt?
- Tas neko nemainītu, - Milards sacīja. - Šie cilvēki pieder pie pagātnes, un pagātni nav iespējams mainīt.
Bronvīne skumji pamāja ar galvu. Viņa pati zināja, ka tā ir, tikai gaidīja, lai kāds to apstiprinātu. Mēs neiedarbīgi kā rēgi tik tikko bijām klātesoši.
Gaisā uzvirmoja pelnu mākonis, aizsedzot skatu uz ugunsdzēsēju un mazuli. Mēs gājām uz priekšu, kāsējot no kodīgajiem vēja atpūstajiem gruvešu putekļiem. Šis betona pūderis iesūcās mūsu drēbēs un noklāja sejas kaulu baltas.
* * *
Mēs pasteidzāmies garām izpostītajiem kvartāliem, cik ātri vien spējām, un tad jau sākām apbrīnot apkārtējās ielas, kurās atgriezās dzīvība. Tikai dažu soļu attālumā no elles ļaudis devās savās ikdienas darīšanās, pastaigājās pa ietvēm, dzīvoja ēkās, kur joprojām bija elektrība, logi un sienas. Tad mēs kādā krustojumā nogriezāmies, un acu priekšā pavērās katedrāles kupols - lepns un impozants par spīti uguns atstātajiem melnajiem sodrēju traipiem un dažām apdrupušām arkām. Būtu nepieciešams daudz vairāk nekā dažas bumbas, lai iznīcinātu Svētā Pāvila katedrāli - gluži kā pašu pilsētas garu.