Medības sākās kādā skvērā netālu no katedrāles, kur veci vīri sēdēja uz soliem un baroja baložus. Vispirms mēs izraisījām jezgu: iebrāzāmies laukumā un sākām mežonīgi tvarstīt putnus, bet tie pacēlās gaisā. Vecie vīri sāka kurnēt, un mēs palikām gaidot, līdz baloži atgriezīsies. Nedaudz vēlāk tā ari notika, jo baloži nav gudrākās šīs zemes radības, un mēs cits pēc cita metāmies barā, cenzdamies kādu pārsteigt un pieliecoties saķert. Man šķita, ka paveikties varētu mazajai un ātrajai Olīvijai vai ari Hjū, kuram bija izveidojušās brīnumainas attiecības ar citādām spārnotām būtnēm, tomēr abi piedzīvoja izgāšanos. Labāk neveicās ari Milardam, lai gan baloži viņu pat neredzēja. Kad pienāca mana kārta, mēs noteikti bijām putniem apnikuši, jo brīdī, kad es parādījos laukumā, tie visi pacēlās spārnos un uzgāza man vienu lielu, sinhronu mēslu kravu, liekot mesties pie strūklakas, lai nomazgātu galvu.
Beigu beigās Horācijam izdevās vienu noķert. Viņš apsēdās blakus vecajiem vīriem un meta zemē sēklas, līdz baloži sāka pulcēties ap viņu. Tad zēns paliecās uz priekšu, pastiepa roku un itin mierīgi saķēra vienu putnu aiz kājas.
- Rokā esi! - viņš iesaucās.
Balodis sasita spārnus un centās izrauties, bet Horācija tvēriens izrādījās ciešs.
Viņš atnesa putnu mums. - Kā mēs varēsim pateikt, vai tas ir īpatnis? - Horācijs apgāza dūju ar kājām gaisā, lai izpētītu tās dibengalu, it kā cerētu tur ieraudzīt etiķeti.
- Parādi to mis Peregrinei, - Emma ierosināja. - Viņa zinās.
Un tā mēs atvērām Bronvines lādi, iebāzām balodi iekšā pie
mis Peregrines un aizcirtām vāku. Balodis kliedza tā, it kā tiktu raustīts gabalos.
Es piemiedzu acis un iesaucos: - Mierīgāk, mis R!
Kad Bronvīne atkal pavēra lādi, gaisā uzlidoja baloža dūnas, bet pats putns nebija redzams.
- Nē, nevar būt! Viņa to ir apēdusi! - Bronvīne iekliedzās.
- Nav vis, - Emma attrauca. - Paskatieties zemāk!
Mis Peregrine pacēlās gaisā un piezemējās nostāk, un tur apakšā bija balodis - dzīvs, bet apdullis.
- Nu? - Enohs sacīja. - Tas ir vai nav kāds no mis Paceplītes baložiem?
Mis Peregrine iebakstīja putnam ar knābi, un tas aizlidoja. Pēc tam arī viņa pati izrāpās laukā no lādes, aizkliboja līdz laukumam un ar vienu skaļu brēcienu aizbaidīja visus atlikušos baložus. Viņas sakāmais bija skaidrs: Horācija notvertais balodis nebija brīnumains un neviens no pārējiem ari ne. Būs vien jāturpina meklēt.
Mis Peregrine lēca uz katedrāles pusi, nepacietīgi vicinādama spārnu. Mēs panācām putnu pie katedrāles kāpnēm. Ēka slējās virs mums, un gaisīgi zvanu torņi kā rāmis ieskāva milzīgo kupolu. Neskaitāmi nokvēpuši eņģeļi raudzījās uz mums no marmora reljefiem.
- Kā gan mēs vispār jebkad varēsim pārmeklēt tik milzīgu vietu? - es skaļi brīnījos.
- Telpu pēc telpas, - Emma atbildēja.
Pie durvīm mūs apturēja savāds troksnis. Izklausījās pēc tālumā kaucošas automašīnas sirēnas, tikai skaņa pieņēmās spēkā un pieklusa garās, lēnās frāzēs. Tomēr 1940. gadā, protams, mašīnām sirēnu nebija. Šis skaņu signāls vēstīja par gaisa uzbrukumu.
Horācijs novērsās. - Vācieši nāk! - viņš iesaucās. - Nāve no debesīm!
- Mēs nezinām, ko tas nozīmē, - Emma piebilda. - Tā varētu būt viltus trauksme vai arī tikai pārbaude.
Tomēr ielas un laukums strauji tukšojās, arī vecie vīri salocīja avīzes un pameta solus.
- Neizskatās, ka viņi to būtu noturējuši par pārbaudi, - Horācijs piezīmēja.
- Kopš kura laika mūs var nobiedēt ar pāris bumbām? -Enohs iejaucās. - Beidz runāt kā Nensija Parastā!
- Būs vien tev jāatgādina, - Milards turpināja, - ka šīs nav tādas bumbas, pie kādām mēs esam raduši. Atšķirībā no tām, kas tika nomestas uz Kērnholmas, mēs nezinām, kur šīs piezemēsies!
- Tad mums vēl jo vairāk ir iemesls dabūt to, pēc kā esam nākuši, un žigli! - Emma paziņoja un ieveda mūs iekšā.
Katedrāles interjers bija masīvs - pavisam neiespējami, bet šķita, ka tas ir pat plašāks nekā ēkas fasāde, - un, par spīti postījumiem, daži nesalaužami ticīgie šur un tur, nometušies uz ceļiem, bija iegrimuši klusās lūgšanās. Altāris bija aprakts zem gruvešu kaudzes. Uz apgāzta pīlāra sēdēja vientuļš kareivis un pa griestos izlauztu caurumu vērās debesīs.
Mēs blenzām visapkārt, staipīdami kaklus; zem kājām kraukšķēja betona druskas un flīžu lauskas.
- Es neko neredzu, - Horācijs žēlojās. - Te pietiktu vietas, kur paslēpties, desmit tūkstošiem baložu!
- Neskaties, - Hjū ieteica. - Klausies!
Mēs apstājāmies, cenšoties saklausīt baložu čalojošo dūdo-šanu. Bet dzirdējām vien nebeidzamas sirēnas, kas brīdināja
par gaisa uzbrukumiem, un tālumā ari dobjus dārdus, kuri atgādināja pērkona spērienus. Es centos saglabāt mieru, tomēr sirds dauzījās kā elektroniskās bungas.
Krita bumbas.
- Mums jātiek prom, - es, panikas smacēts, izdvesu. - Kaut kur tuvumā jābūt kādai patvertnei. Tur mēs varētu droši paslēpties.
- Bet mēs esam tikuši tik tuvu! - Bronvine iebilda. - Mēs nevaram tagad atkāpties!
Atskanēja vēl viens dārds - šoreiz jau tuvāk -, un nervozitāte sāka pārņemt ari pārējos.
- Ja nu Džeikobam ir taisnība? - ierunājās Horācijs. - Sameklēsim kādu drošu patvērumu, kur paslēpties, līdz uzlidojums būs beidzies.
- Pavisam drošas vietas nemaz nav, - Enohs norūca. - Tās bumbas var trāpīt pat dziļām patvertnēm.
- Cilpai tās nevar piekļūt, - Emma piebilda. - Ja reiz par šo katedrāli ir radīta leģenda, varbūt šeit atrodas arī ieeja cilpā.
- Varbūt, - Milards atbalsoja, - varbūt, varbūt... Padodiet man grāmatu, un es papētīšu.
Bronvīne atvēra savas lādes vāku un pasniedza Milardam prasīto grāmatu.
- Tā, tā, tā, - viņš murmināja, šķirstīdams lappuses, līdz nonāca pie Sv. Pāvila baložiem.
Krīt bumbas, bet mēs lasām pasakas, es pie sevis nodomāju. Esmu nonācis neprāta valstībā.
- Klausieties uzmanīgi! - Milards teica. - Ja ieeja cilpā ir kaut kur tuvumā, šī pasaka, iespējams, dos mums norādi, kā to atrast. Par laimi, tā nav gara.
Bumba nokrita blakus katedrālei. Grīda nodrebēja, un no griestiem nobira apmetums. Es sakodu zobus un centos koncentrēties uz savu elpu.
Nesatricināmais Milards nokremšļojās. - Svētā Pāvila baloži, - viņš iesāka lasīt skaļā, dimdošā balsī.
- To virsrakstu taču mēs jau zinām! - Enohs iejaucās.
- Lūdzu, lasi ātrāk! - Bronvīne viņu pārtrauca.
- Ja nebeigsiet mani pārtraukt, mēs te pavadīsim visu nakti, - Milards pārmeta un tad turpināja: - Sensenos, brīnumainos laikos, krietnu laiku pirms tam, kad Londonā parādījās torņi, smailes un vispār jebkādas augstas celtnes, tur mita baložu bars. Tie bija ieņēmuši galvā, ka tiem nepieciešama kāda jauka, augsta vieta, kur vīt ligzdas, - krietni virs cilvēku sabiedrības radītās burzmas un trokšņa. Tie ari zināja, kā šādu ēku uzbūvēt, jo baloži ir dzimuši celtnieki, turklāt daudz gudrāki, nekā mēs esam raduši to atzīt. Taču senās Londonas iedzīvotāji nebija ieinteresēti būvēt augstas ēkas, tāpēc kādu nakti baloži ielavījās visstrādīgākā cilvēka guļamistabā, kādu vien izdevās atrast, un iečukstēja tam ausi savus plānus radīt iespaidīgu torni.
No rīta šis virs pamodās manāmi satraukts. Viņš bija sapņojis - vismaz tā vīrietim šķita - par majestātisku baznīcu ar augstu torni, kas tiektos debesis un paceltos uz pilsētas augstākā pakalna. Pēc dažiem gadiem katedrāle, prasot milzīgus cilvēku pasaules līdzekļus, tika uzbūvēta. Tās tornis bija ārkārtīgi augsts, tajā atradās visdažādākie nostūri un nišas, kur baložiem vīt ligzdas, un putni bija ļoti apmierināti ar sevi.