Tad kādu dienu pilsētā ielauzās vikingi un nodedzināja torni līdz zemei, tāpēc baložiem bija jāsameklē cits arhitekts, jāiečukst ideja viņam ausi un pacietīgi jāgaida, līdz tika uzcelts jauns tornis - šoreiz pat vēl varenāks un augstāks. Bet tad nodega ari tas.
Tā tas turpinājās simtiem gadu: torņi tika nodedzināti, un baloži čukstēja plānus par aizvien dižāku un augstāku torņu būvēšanu aizvien jaunām nakts iedvesmotu arhitektu paaudzēm. Lai gan šie arhitekti tā ari neapjauta, kādā mērā ir parādā putniem, viņi tik un tā izjuta pret tiem maigumu un atļāva uzturēties visur, kur tikai tie vēlējās, - arkās un zvanu torņos - gluži kā šis vietas talismaniem un sargeņģeļiem, kādi tie patiesībā ari bija.
- Tas mums nekādi nepalīdzēs, - Enohs burkšķēja. - Pārej pie vietas, kur rakstīts par ieeju cilpā!
- Es pāriešu pie tā, pie kā pāriešu, - Milards atcirta. - Galu galā, kad daudzu baznīcu torņi bija uzcelti un sagrauti, baložu plāni kļuva tik ambiciozi, ka pagāja aizvien ilgāks laiks, lai atrastu gana gudru cilvēku, kurš spētu tos īstenot. Kad tāds beidzot tika sameklēts, arhitekts atteicās, jo uzskatīja, ka pakalns ir nolādēts, ja reiz šeit tikušas nopostītas tik daudzas baznīcas. Lai gan vīrietis centās izmest torņa ideju no galvas, baloži joprojām atgriezās nakti pēc nakts, lai čukstētu viņam pie auss. Tomēr arhitekts nekādi nereaģēja. Un tad putni sāka apmeklēt vīrieti dienas laikā, ko nekad agrāk nebija darījuši, un savā savādajā smejošajā valodā pavēstīja vīrietim, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kurš spētu radīt viņu iecerēto torni un ka viņam tas jāuzbūvē. Tomēr arhitekts nebija ar mieru un padzina baložus no savas mājas, kliegdams: “Tiš, taisieties, ka tiekat, dubļainie radījumi!”
Aizvainotie un atriebties alkstošie putni sāka vajāt arhitektu, līdz tas gandrīz zaudēja prātu. Tie sekoja viņam, lai kur tas ietu, knābāja vīrieša drēbes, raustīja aiz matiem, ar spalvām piemēsloja viņa ēdienu un naktī grabinājās pie vīra loga tā, ka tas nespēja gulēt. Līdz kādu dienu arhitekts metās ceļos un kliedza: - Baloži! Es uzbūvēšu visu, ko teiksiet, tikai jums būs par celtni jāgādā un jāsargā tā no uguns!
Baloži bija nesaprašanā par šādu nosacījumu. Apspriedušies tie nolēma, ka, iespējams, iepriekš būtu varējuši daudz labāk pasargāt vecos torņus, ja nebūtu tik lielā sajūsmā par uzcelto būvi. Tāpēc putni nozvērējās darīt visu, kas to spēkos, lai pasargātu torni nākotnē. Un tā cilvēks to uzbūvēja - gaisīgu katedrāli ar diviem torņiem un kupolu. Tā bija tik varena, bet baloži un arhitekts - tik apmierināti ar paveikto, ka visi kļuva par labiem draugiem. Arhitekts vairs nespēra ne soli, ja tuvumā nebija kāds balodis, kas varēja dot padomu. Pat pēc tam, kad vīrietis cienījamos gados laimīgs nomira, putni joprojām apmeklēja viņa kapavietu un ik pa laikam nolaidās tur lejā. Un
tā līdz pat šai dienai viņu uzbūvētā katedrāle slejas uz augstākā Londonas pakalna un baloži gādā par tās drošību.
Milards aizvēra grāmatu. - Beigas.
Emma aizkaitināta noelsās. - Jā. tikai no kurienes tie nolūkojās?
- Mūsu pašreizējā situācijā šī pasaka nav noderīgāka par stāstu, kā kaķi nonāca uz mēness, - Enohs skeptiski teica.
- Es no tā neko nesapratu, - Bronvine piebilda. - Un jūs?
Es gandrīz jau aptvēru pasakas jēgu. Šķita, ka atbilde ir
pavisam tuvu - te apakšā tomēr netiku tālāk par pieļāvumu: Vdi baloži gadījumā neatrodas ellē?
Tad nokrita vēl viena bumba, satricinot visu celtni, un pēkšņi kaut kur virs galvas sadzirdējām spārnu švīkoņu. Pavēru-šies augšup, mēs ieraudzījām trīs nobiedētus baložus izlidojam laukā no kādas slēptuves pie spārēm. Mis Peregrine satraukti ieķērcās, it kā sacīdama: Tie ir viņi! Bronvine paķēra imbrini uz rokām, un mēs visi metāmies skriešus pakaļ putniem. Aizlidojuši līdz spāru galam, tie spēji pagriezās un pazuda atvērtajās durvīs.
Jau pēc dažām sekundēm nonācām līdz tām. Mums par lielu atvieglojumu, durvis neveda vis laukā, kur nevienam nebūtu ne mazāko cerību putnus noķert, bet gan uz kāpņu telpu, kur lejup tiecās spirālveida pakāpieni.
- Nu re! - Enohs iesaucās un sasita tuklās roķeles. - Nu tie mums ir rokā - paši sevi iesprostojuši pagrabā!
Mēs steidzāmies lejup pa kāpnēm. Apakšā pletās liela, vāji apgaismota telpa ar akmeni kaltām sienām un grīdu. Tur valdīja aukstums un mitrums, gandrīz pilnīga tumsa, jo elektrības nebija, tāpēc Emma uzšķīla plaukstā liesmiņu un izgaismoja telpu, līdz varējām apjaust tās veidolu. Mums zem kājām no vienas sienas līdz otrai stiepās ar iekaltiem uzrakstiem klātas marmora plāksnes. Uz vistuvākās izlasīju:
BĪSKAPS ELDRIDŽS TORNBRUŠS, MIRIS ANNO 1721.
- Tas nav nekāds pagrabs, bet gan kapenes, - Emma secināja.
Man pārskrēja aukstas tirpas, un es spēru soli tuvāk gaismai un Emmas uzšķiltās liesmas siltumam.
- Vai tas nozimē, ka te zem grīdas ir apglabāti cilvēki? -Olīvija noprasīja drebošā balsī.
- Nu un? - Enohs īdēja. - Mums jānoķer kāds no tiem nolādētajiem baložiem, iekams kārtējā bumba nav aprakusi zem grīdas mūs pašus.
Emma apgriezās, izgaismojot telpas sienas. - Tiem jābūt kaut kur tepat lejā. No šejienes var izkļūt tikai pa kāpnēm.
Un tad mēs sadzirdējām spārnu vēzienu. Es saspringu. Emma uzšķīla lielāku liesmu un pavērsa to pret skaņas avotu. Drebelīgā gaismiņa atklāja lēzenu apbedījumu, kas pacēlās dažas pēdas virs grīdas. Starp sarkofāgu un sienu atradās sprauga, ko nebijām pamanījuši no vietas, kur stāvējām. Tā bija ideāla slēptuve putnam.
Emma pielika pirkstu pie lūpām un ar žestu rādīja, lai sekojam viņai. Mēs lavījāmies pāri telpai. Pienākuši tuvāk apbedījumam, sadalījāmies, aptverot to no trim pusēm.
Gatavi? - Emma nedzirdami vaicāja.
Pārējie pamāja ar galvu. Es pacēlu gaisā īkšķi. Emma uz pirkstgaliem devās uz priekšu, lai palūkotos aiz sarkofāga, un viņas sejā atspoguļojās vilšanās. - Nekā! - meitene sacīja, dusmīgi cirzdama kāju pret zemi.
- Es nesaprotu! - Enohs piezīmēja. - Tie bija tieši šeitl
Mēs visi pienācām tuvāk, lai paskatītos. Un tad Milards sacīja: - Emma! Lūdzu, parādi gaismu tieši virs kapa plāksnes!
Viņa tā arī izdarīja, un Milards skaļi nolasīja uzrakstu:
ŠEIT ATDUSAS SERS KRISTOFERS RĒNS,
ŠĪS KATEDRĀLES RADĪTĀJS
- Rēns*! - Emma iesaucās. - Cik savāda sakritība!
* Sir Christopher Wren (1632-1723) - viens no dižākajiem angļu arhitektiem. Wren - paceplītis (angļu vai.).
- Nedomāju vis, ka tā būtu sakritība, - secināja Milards.
- Viņš noteikti ir mis Paceplītes radinieks. Varbūt pat viņas tēvs!
- Izklausās ļoti interesanti, - Enohs neatstājās, - tikai kā tas mums palīdzēs atrast viņas baložus?
- Tieši to es mēģinu noskaidrot, - Milards pie sevis nodūca, tad paspēra dažus soļus un atgādināja fragmentu no pasakas:
- “Putni joprojām apmeklēja tā kapavietu un ik pa laikam nolaidās tur lejā.”
Un tad man šķita, ka dzirdu baložu ūjināšanu. - Kuš! - Visi ieklausījās. Jau pēc dažām sekundēm ūjināšana atkārtojās no sarkofāga tālākā stūra. Es apmetu ap to loku, nometos ceļos un tad ari pamanīju grīdā pie sarkofāga pamatnes nelielu dūres lieluma caurumu - gana platu, lai putns varētu pa to izspraukties.