Выбрать главу

- Tie ir zemūdeņu meklētāji, - Enohs secināja, vēl pirms kāds bija kaut ko jautājis. Ciktāl bija runa par kartēm un grāmatām, Milards, iespējams, bija lielākā autoritāte, bet Enohu uzskatīja par ekspertu visos militāras dabas jautājumos. - Ienaidnieku zemūdenes vislabāk pamanāmas no gaisa, - viņš skaidroja.

- Kāpēc tad viņi lido tik tuvu zemei? - es pavaicāju. - Un kāpēc nedodas dziļāk jūrā?

- Tas man nav zināms.

- Kā tev šķiet, vai viņi varētu meklēt... mūs? - Horācijs uzdrošinājās pajautāt.

-Ja tu domā, ka tie varētu būt briesmekļi, nemuldi niekus, -Hjū atcirta. - Nebūtnes sadarbojas ar vāciešiem. Tās slēpjas tajā friču zemūdenē.

- Briesmoņi ir uz vienu roku ar ikvienu, ja vien tas ir izdevīgi un atbilst viņu interesēm, - Milards iebilda. - Nav nekāda iemesla domāt, ka viņi nav iefiltrējušies organizācijās abās karojošajās pusēs.

Es nespēju atraut acis no savādajiem lidojošajiem rīkiem. Tie šķita nedabiski, gluži kā mehāniski insekti, uzpūsti kā augoņa pārņemtas olas.

- Man nepatīk, kā tie lido, - Enohs sacīja, asi un vērtējoši veroties tālumā. - Viņi pārmeklē krasta līniju, nevis jūru.

- Ko tad viņi meklē? - Bronvīne jautāja, bet atbilde bija acīm redzama un biedējoša, tikai nevienam negribējās to izteikt skaļi.

Viņi meklēja mūs.

Mēs visi saspiedāmies kopā garajā zālē, un es jutu, kā Emmas augums man cieši blakus saspringst. - Skrieniet, kad es teikšu! - meitene nošņāca. - Vispirms paslēpsim laivas, tad slēpsimies paši.

Nogaidījuši, līdz baloni zigzagiem attālinās, mēs izrāpāmies no grīšļiem un lūdzām Dievu, cerot, ka esam pietiekami

tālu, lai netiktu pamanīti. Kamēr skrējām, pieķēru sevi pie domas: kaut atkal atgrieztos un mūs paslēptu migla, kas tik neganti vajāja jūrā! Es nojautu, ka reiz migla jau bija mūs izglābusi - bez tās mēs no baloniem būtu ieraudzīti jau pirms vairākām stundām, un tobrīd, laivās sēdošiem, mums nebūtu, kur sprukt. Tādējādi migla bija pats pēdējais, ko sala bija devusi, lai paglābtu savus brīnumainos bērnus.

* * *

Mēs vilkām laivas pa liedagu uz klinšu alas pusi, kuras mute kā melna plaisa vīdēja akmens kalnā. Bronvīne bija iztērējusi pilnīgi visus spēkus un tik tikko spēja pavilkt kājas, kur nu vēl laivas, tāpēc mēs pārējie pūlējāmies noturēt tauvu, kas čīkstot vilka laivas atpakaļ, lai ieraktu to priekšgalus slapjajās smiltīs. Bijām šķērsojuši jau pusi liedaga, kad mis Peregrine brīdinoši ieķērcās un no kāpām iznira divi cepelīni, nonākot mūsu redzeslokā. Mēs metāmies adrenalīna dzītā sprinta skrējienā un ierāvām laivas alā tā, it kā tās atrastos uz riteņiem. Mis Peregrine tikmēr kliba lēkāja turpat blakus, vilkdama salauzto spārnu pa smiltīm.

Beidzot tikuši prom no lidotāju acīm, mēs pametām laivas un atkritām pār to apgāztajiem ķīļiem, sēcošajai elpai atbalsojoties mitrajā, lipīgajā tumsā. - Lūdzu, kaut viņi mūs nebūtu pamanījuši, lūdzu! - Emma skaļi atkārtoja.

- Svētie putni! Mūsu pēdas! - Milards iesmilkstējās, norāva mēteli un rāpās atpakaļ pa liedagu, lai aizslaucītu kurpju atstātos nospiedumus; no debesīm tie izskatītos kā bultas, kas skaidri norāda uz mūsu slēptuvi. Mums atlika vien noraudzīties viņa atstātajās pēdās. Ja ārā izietu kāds cits, nevis Milards, viņi noteikti mūs pamanītu.

Pēc mirkļa Milards drebēdams atgriezās, viscaur novārtījies ar smiltīm, ar sarkanu svītru pāri krūtīm. - Viņi jau ir pavisam tuvu, - zēns elsa. - Es izdarīju visu, kas bija manos spēkos.

- Tev atkal tek asinis! - Bronvīne raizējās. Iepriekšējā vakarā tuvcīņā pie bākas Milardam bija trāpījusi kāda lode, un, lai gan viņš jau bija apbrīnojami atlabis, līdz pilnīgai veselībai vēl bija tālu. - Kur tu liki pārsēju?

- Aizmetu prom. Tas bija apsiets tik sarežģīti, ka nevarēju to ātri noraut. Neredzamajiem vienmēr jāizģērbjas acumirklī, vai arī no viņu spējām nav nekādas jēgas!

- No miruša neredzamā ir vēl mazāk jēgas, tu, spītīgais āzi, - piebilda Emma. - Tagad sēdi mierīgs un neiekod mēlē. Būs sāpīgi. - Meitene saspieda divus pirkstus otras rokas plaukstā, kādu brīdi koncentrējās, un, kad atkal atrāva pirkstus, tie jau gailēja pavisam karsti.

Milards minstinājās. - Bet, Emma, es tomēr negribētu, lai tu...

Emma piespieda pirkstus pie puiša savainotā pleca. Milards iekaucās. Atskanēja gruzdošas gaļas čurkstoņa, un no zēna ādas pacēlās dūmu mutulis. Asiņošana acumirklī apstājās.

- Man paliks rēta! - Milards kauca.

-Ja? Un kurš to redzēs?

Puisis iekoda mēlē un neatbildēja.

Balonu motori iedūcās skaļāk un vēl skaļāk, troksnim atbalsojoties pret klints sienām. Es iztēlojos, kā ienaidnieki planē virs ieejas alā, pēta mūsu pēdu nospiedumus un gatavojas uzbrukumam. Emma piekļāvās pie mana pleca. Mazākie bērni metās pie Bronvīnes un noslēpa seju viņas klēpī; stiprā meitene viņus apskāva. Par spīti savām brīnumainajām spējām, mēs jutāmies pavisam bezspēcīgi: mums atlika vien sēdēt sakumpušām mugurām un pilošiem deguniem blenzt citam uz citu bālajā pustumsā, cerot, ka ienaidnieki mūs nepamanīs.

Beigu beigās motoru dūkoņa sāka pieklust, un, tiklīdz mēs atkal varējām sadzirdēt paši savas balsis, Klēra, joprojām piekļāvusies Bronvīnes klēpim, nomurmināja: - Pastāsti mums kādu pasaku, Vīn! Esmu nobijusies, man tas pagalam nepatīk, un es labāk gribētu paklausīties kādu stāstu.

-Jā, lūdzu, pastāsti! - Olīvija uzstāja. - Kādu no Pasakām. No manām mīļākajām...

Bronvīne - vismātišķākā no īpatņiem - bija mazākajiem bērniem mātes vietā pat lielākā mērā nekā mis Peregrine. Tieši Bronvīne sakārtoja mazuļu sedziņas vakarā pirms gulētiešanas. Bronvīne lasīja viņiem priekšā pasakas un noskūpstīja pirms aizmigšanas. Viņas spēcīgās rokas šķita kā radītas, lai mazos silti apskautu, viņas platie pleci - lai tos pārnēsātu. Taču šis nebija pasakām piemērots bridis, un Bronvīne tā arī pateica.

- Kāpēc? Tas noteikti ir īstais bridis! - Enohs uzsvērti sarkastiski iebilda. - Tikai vienreiz aizmirsti par Pasakām un pastāsti mums par to, kā mis Peregrines aizbilstamie atrada ceļu un nonāca drošībā bez kartes un jebkā ēdama, kā tukšpauri viņus pa ceļam neaprija! Es vairāk par visu šobrīd vēlos uzzināt, kā beigsies šis stāsts.

- Kaut jel mis Peregrine varētu mums to pastāstīt! - Klēra šņaukājās. Viņa izrausās no Bronvīnes skavām un devās pie putna, kas mūs vēroja, sēdot uz apgāztās laivas ķīļa kā uz laktas. - Ko lai mēs iesākam, direktores kundze? - Klēra turpināja.

- Lūdzu, pārvērtieties atpakaļ par cilvēku! Lūdzu, mostieties!

Mis Peregrine ieķērcās un ar spārnu noglāstīja Klērai galvu. Tad ierunājās Olīvija, un pār meitenītes seju šļācās asaras.

- Jūs esat mums vajadzīga, mis Peregrine! Mēs esam apmaldījušies, mums draud briesmas, un aizvien vairāk māc izsalkums. Un mums vairs nav māju un neviena drauga, izņemot citam citu. Jūs mums esat vajadzīgai

Mis Peregrines melnās acis iemirdzējās. Viņa aizgriezās. Nepieejama.

Bronvīne nometās ceļos blakus meitenēm. - Viņa nevar tūlīt atgriezties pie mums, mīļumiņ. Bet mēs viņu atkal sadak-terēsim, es tev apsolu.

- Tikai kā? - Olīvija nerimās. Viņas jautājums atbalsojās pret akmens sienām, ar katru atbalsi jautājot vēl un vēl.

Emma piecēlās kājās un sacīja: - Es tev pateikšu. - Visu acis pievērsās viņai. - Mēs dosimies ceļā. - Meitene to paziņoja ar tik lielu pārliecību, ka man pārskrēja vēsas tirpas. - Mēs iesim un iesim, līdz nonāksim kādā pilsētā.

- Un ja nu piecdesmit kilometrus nebūs nevienas pilsētas? - Enohs jautāja.