- Tad mēs iesim piecdesmit vienu kilometru. Tomēr es, protams, esmu pārliecināta, ka tik tālu mēs neesam nomaldījušies.
- Un ja nu briesmoņi mūs pamana no gaisa? - Hjū vaicāja.
- Nepamanīs. Mēs būsim piesardzīgi.
- Un ja nu viņi jau gaida mūs pilsētā? - Horācijs neatstājās.
- Mēs izliksimies par parastiem bērniem. Mums tas izdosies.
- Tas man nekad tā īsti nav padevies, - Milards piebilda un iesmējās.
- Tevi vispār neredzēs, Mili. Tu būsi mūsu izlūks un slepenais vajadzīgo lietu sagādnieks.
- Es nudien esmu talantīgs zaglis, - zēns atzina ar zināmu lepnumu. - īsts piecu pirkstu mākslas meistars.
- Un ko pēc tam? - Enohs skumji novilka. - Varbūt mums būs pilni vēderi un silta pajumte, kur pārlaist nakti, bet mēs tik un tā būsim visiem redzami, atklāti, trausli un bez cilpas... Un mis Peregrine... joprojām...
- Gan jau mēs atradīsim kādu cilpu, - Emma sacīja. - Tiem, kas zina, ko meklē, ir izliktas norādes un ceļa zīmes. Un, ja tādu nebūs, mēs atradīsim kādu līdzīgu mums, kurš varēs parādīt, kur ir tuvākā cilpa. Un tajā cilpā būs imbrīne, kas spēs sniegt mis Peregrīnei nepieciešamo palīdzību.
Nekad agrāk nebiju saticis nevienu, kam būtu tik braša pārliecība kā Emmai. Manā draudzenē to izstaroja viss: viņas izturēšanās, stalti izslietie pleci, cieši sakostie zobi, pieņemot lēmumus, paradums katru teikumu pabeigt ar apgalvojumu, kam nebija iespējams iebilst. Tas bija lipīgi, un man tas patika. Nācās pat saņemt sevi rokās, lai pārvarētu pēkšņu tieksmi Emmu tūlīt pat noskūpstīt visu acu priekšā.
Hjū iekāsējās, un bites izlidoja no viņa mutes, izveidojot gaisā jautājuma zīmi. - Kā gan tu vari būt tik sasodīti pārliecināta? - viņš vaicāja.
- Vienkārši esmu, un viss. - Un Emma saberzēja plaukstas tā, it kā tiešām būtu pateikts viss.
- Tev izdevās jauka, iedvesmojoša runa, un man negribas to sabojāt, - Milards iejaucās, - bet, cik mums zināms, mis Peregrine ir vienīgā imbrine, kas vēl nav sagūstīta. Atceries, ko mums sacīja mis Eivoseta: briesmekļi uzbrūk cilpām un nolaupa imbrines jau nedēļām ilgi. Tas nozīmē, ka pat tad, ja mums izdosies atrast cilpu, mēs nekādi nevarēsim noskaidrot, vai tās imbrine vēl ir brīvībā vai ari mūsu ienaidnieki šo cilpu jau ir okupējuši. Mēs nevaram vienkārši iet un klauvēt pie cilpu durvīm, cerot, ka aiz tām nav pilns ar nebūtnēm.
- Vai ari ka to nav ielenkuši pusizbadējušies tukšpauri, -Enohs domāja līdzīgi.
- Mums nebūs jācer, - Emma sacīja un uzsmaidīja man.
- Džeikobs mums to pateiks.
Viss mans ķermenis sastinga ledū. - Es?
- Tu taču vari sajust tukšpaurus no attāluma, vai ne? -Emma skaidroja. - Ne tikai viņus redzēt?
- To tuvumā man rodas sajūta, it kā gribētos korķēt, - es atzinu.
- Cik tuvu tiem jābūt? - Milards gribēja zināt. - Ja tikai dažu metru attālumā, mums vienalga draud aprīšana. Būtu labi, ja tu spētu tos sajust no daudz lielāka attāluma.
- To es vēl īsti neesmu pārbaudījis, - es sacīju. - Man tas viss vēl ir pavisam svešs.
Līdz šim biju saticis tikai vienu tukšpauri - doktora Golana Maltusu, radījumu, kurš nogalināja manu vecotēvu un pēc tam Kērnholmas muklājā gandrīz noslīcināja mani pašu. Nez cik tālu tas atradās, kad es pirmoreiz sajutu, ka mani kāds vajā un uzglūn pie mūsu mājas Englvudā? To vairs nebija iespējams noteikt.
- Lai vai kā, tavas spējas var attīstīt, - Milards piebilda.
- Talants nedaudz atgādina muskuļus - jo vairāk tos trenē, jo stiprāki tie izaug.
- Tas ir vājprāts! - Enohs iebilda. - Vai tiešām jūs esat tik izmisuši, lai liktu visas kārtis uz viņu? Bet viņš taču ir tikai zēns - parasts mīkstais, kurš gandrīz neko nezina par mūsu pasauli!
- Džeiks nav parasts, - Emma sacīja un savilka tādu grimasi, it kā būtu atklāti aizskarta. - Viņš ir viens no mums!
- Stulbums un muļķības! - Enohs brēca. - Tikai tāpēc, ka viņam vēnās rit malks īpatņu asiņu, viņš nekļūst par manu brāli. Un tas nu nekādi nepadara viņu par manu glābēju! Mēs nezinām, uz ko viņš ir spējīgs. Ja nu viņš nemaz nevar piecdesmit metru attālumā atšķirt tukšpauri no parastām gāzēm vēderā?!
- Vai tad Džeiks nenogalināja vienu no tiem? - Bronvīne iejaucās. - Viņš tam iedūra aitu dzirkles tieši acis! Kad tu pēdējo reizi dzirdēji par kādu gados tik jaunu īpatni, kurš būtu ko tādu paveicis?
- Kopš Abes laikiem - ne reizi, - Hjū atzina, un Džeika vectēva vārda pieminēšana lika bērniem pieklust.
- Esmu dzirdējusi, ka reiz viņš kādu nožmiedza ar plikām rokām, - Bronvīne turpināja.
- Es dzirdēju, ka Abe vienu piebeidzis ar adāmadatu un auklas gabalu, - ierunājās Horācijs. - Patiesībā es to nosapņoju, tāpēc esmu pārliecināts, ka tā arī bija.
- Puse no tiem stāstiem ir tikai izgudrotas pasakas, kas aug augumā līdz ar katru aizgājušo gadu, - Enohs neatstājās. - Tas Ābrahams Portmens, kuru es pazinu, ne pirkstu nepacēla, lai mums palīdzētu.
- Abe bija izcils īpatnis! - Bronvīne noskaldīja. - Viņš drosmīgi cīnījās un mūsu dēļ nogalināja kaudzēm tukšpauru!
- Un pēc tam aizlaidās un pameta mūs slēpjamies tajā mājā kā bēgļus, bet pats skrēja pakaļ brunčiem pa visu Ameriku, tēlodams varoni!
- Tu nesajēdz, ko runā, - Emma viņu pārtrauca, pietvīkusi no dusmām. - Viņa stāsts bija daudz sarežģītāks.
Enohs paraustīja plecus. - Lai nu kā, man ir taisnība. Lai ko tu domātu par Abi, šis te puika nav viņš.
Tobrīd es ienīdu Enohu un tomēr nespēju viņu vainot par to, ka viņš nav pārliecināts par mani. Kā gan pārējie, tik nosvērti un pārliecināti par pašu spējām, varēja likt tik lielas cerības uz mani - uz to, ko es vēl tikai nupat biju sācis izprast un par ko tikai pirms dažām dienām biju uzzinājis, ka to spēju? Nešķita svarīgi, kā mazdēls esmu. Es vienkārši nesapratu, ko daru.
- Tev taisnība, es neesmu mans vectēvs, - es sacīju. - Esmu vienkāršs puika no Floridas. Varbūt man tikai paveicās, kad nogalināju to tukšpauri.
- Muļķības, - Emma iebilda, - kādu dienu tu būsi uz mata tāds pats tukšpauru slaktētājs kā Abe.
- Ceru, ka tā diena pienāks drīz, - piebilda Hjū.
- Tāds nu ir mūsu liktenis, - Horācijs ierunājās un pateica to tā, ka es nospriedu - viņš zina ko vairāk.
- Un, pat ja tā nebūtu, - Hjū turpināja, uzsizdams ar roku man pa muguru, - mums neviena cita nav, draugs.
-Ja tas tiesa, lai putns mums visiem palīdz! - Enohs nobeidza.
Man sareiba galva. Bērnu cerību smagums draudēja mani sagraut. Es piecēlos un nedrošām kājām tenterēju uz alas izeju. - Man trūkst gaisa, - es sacīju un paspraucos garām Enoham.
- Džeikob, pagaidi! - Emma iekliedzās. - Baloni!
Taču tie jau sen bija pazuduši.
- Lai viņš iet, - Enohs norūca. - Ja mums paveiksies, viņš aizlaidīsies atpakaļ uz Ameriku.
* * *
Kātodams lejup uz ūdensmalu, es centos iztēloties sevi tādu, kādu mani redzēja vai gribēja redzēt mani jaunie draugi: nevis kā Džeikobu - jaunu puisi, kurš reiz salauza potīti, skrienot pakaļ saldējuma vedējam, vai kurš negribīgi un pēc tēta vēlmes trīsreiz mēģināja iekļūt skolas nebūt ne spēcīgajā vieglatlētikas komandā un izgāzās, bet gan kā Džeikobu - ēnu pārvaldnieku, brīnumainu intuīcijas skaidrotāju, īstu un reālu briesmoņu saskatītāju un galētāju. Un tas viss, iespējams, šķirtu mūsu jautro īpatņu kompāniju no nāves.
Kā gan man varētu jebkad izdoties izpildīt vectēva novēlējumu?
Ūdensmalā es uzrāpos uz akmens krāvuma un stāvēju, cerot, ka stiprās vēja pūsmas izžāvēs manas mitrās drēbes. Gaistošajā dienasgaismā vēroju jūru - nemierīgu pelēku toņu audeklu, kas saplūda ar tumsu. Ik pa brīdim tālumā iegailējās uguntiņa. Tā bija Kērnholmas bāka, kura mums sūtīja pēdējos sveicienus un atvadas.