- Tādā gadījumā viņiem nepavisam nav izdevies to noslēpt, - Enohs piezīmēja.
- Kā jau teicu, parasti tā nav ledus klāta.
- Kā tev šķiet, kas te varētu būt noticis? - es pavaicāju.
- Nekas labs, - Milards norūca. - Katrā ziņā nekas labs.
Protams, mums vajadzētu pieiet tuvāk un nopētīt māju, bet
tas jau nenozīmēja, ka mums kā muļķiem uzreiz jāmetas tajā iekšā. Palikām nostāk un vērojām pa gabalu. Ļaudis nāca un gāja. Kāds paraustīja durvis, bet tās bija aizsalušas. Ziņkārīgo bariņš maķenīt saruka.
-Tik-tak, tik-tak, - Enohs atgādināja. - Mēs zaudējam laiku.
Izspraukušies cauri dažiem palikušajiem skatītājiem, nostājāmies uz apledojušās ietves. Ēka izstaroja saltumu, un nodrebinājušies mēs sabāzām rokas dziļāk kabatās. Bronvīne mēģināja atvērt durvis ar spēku, un tās acumirklī atsprāga vaļā, eņģēm aizejot pa gaisu, bet vestibils, kas pavērās mūsu acu priekšā, bija pilnībā ledus pārņemts. Ledus pletās no sienas līdz sienai, no grīdas līdz griestiem un dziļāk namā, veidojot zilganu un miglainu kontūru. Tas pats bija sakāms par logiem. Es noskrubināju sasalušo kārtu no vienas, pēc tam no otras rūts, un caur tām bija redzams tikai ledus. Gluži it kā kaut kur šīs mājas dziļumos būtu dzimis kāds ledājs, kura sastingušās mēles spraucas laukā pa katru pieejamo spraudziņu.
Izmēģinājām visus veidus, kā iekļūt iekšā, kādi vien ienāca prātā. Apgājām apkārt visai mājai, meklējot kādas nenoblo-ķētas durvis vai logu, bet visas iespējamās ieejas bija ledus pilnas. Paņēmām akmeņus un ķieģeļus, kas mētājās apkārt,
un mēģinājām sašķaidīt ledu, bet tas bija gluži vai pārdabiski ciets - pat Bronvīnei izdevās ieurbties ne dziļāk par dažām collām. Milards atsauca atmiņā Pasakas, cenšoties atcerēties kādu minējumu par šo ēku, bet prātā nenāca nekas - neviens noslēpuma atminējums.
Visbeidzot nolēmām izšķirties par apzinātu risku. Nostājāmies puslokā ap Emmu, lai noslēptu viņu citu skatieniem; meitene uzkarsēja plaukstas un pielika pie ledus sienas, kas piepildīja vestibilu. Pēc minūtes plaukstas sāka iegrimt ledū un izkusušais ūdens peļķītē krājās mums pie kājām. Tomēr process bija neciešami lēns, un pēc piecām minūtēm Emma bija tikusi tikai līdz elkoņiem.
- Šādā tempā paies visa nedēļa, lai mēs iekļūtu tikai vestibilā, - viņa secināja un atrāva rokas no ledus.
- Vai tu domā, ka mis Paceplīte tiešām varētu būt tur iekšā? - Bronvīne pajautāja.
- Viņai tur jābūt, - Emma stingri noteica.
- Man šāda optimisma epidēmija šķiet aizvien mulsinošāka. - Enoha skepse nemazinājās. - Ja ari mis Paceplīte ir tur iekšā, viņa ir sasalusi ragā.
Emma viņu pārtrauca: - Sēras un žēlabas! Postaža un bēdas! Man tā šķiet, ka tu būtu laimīgs, ja pasaule rīt vienkārši pārstātu eksistēt un tu varētu atzīmēt: - Es taču jums teicu!
Enohs pārsteigts pavērās uz Emmu un nesatricināmi atbildēja: -Ja vēlies, dzīvo fantāziju pasaulē, mīļā, bet es esmu reālists.
-Ja tu kaut reizi piedāvātu ko citu, ne tikai kritiku, - Emma pārmeta, - ja tu kaut reizi ierosinātu ko tādu, ko varētu likt lietā krīzes apstākļos, nevis tikai raustītu plecus neveiksmes un nāves gaidās, es, iespējams, ari varētu paciest tavu nemitīgi drūmo noskaņojumu! Bet tā, kā ir patlaban...
- Mēs taču esam izmēģinājuši visu ko! - Enohs spēra pretī. - Ko gan vēl es varētu likt priekšā?
- Ir kaut kas tāds, ko mēs neesam izmēģinājuši, - Olīvija iebilda, noraugoties uz mums no augšas.
- Un kas tas būtu? - Emma gribēja zināt.
Olivija izlēma labāk parādīt, nevis stāstīt. Pametusi šķērs-ieliņu, viņa tuvojās cilvēku pulciņam, pavērsās ar seju pret ēku un sāka kliegt, cik vien bija viņas spēkos: - Sveika, mis Paceplīte! Ja esat tur iekšā, lūdzu, iznāciet laukā! Mums nepieciešama jūsu...
Pirms Olīvija paspēja pabeigt teikumu, Bronvīne jau bija sagrābusi viņu, un pēdējie vārdi izskanēja spēcīgās meitenes padusē. - Vai tu esi zaudējusi prātu? - Bronvīne nesa Olīviju pie mums, pasitusi padusē. - Tevis dēļ mūs visus atradīs!
Nolikusi mazo meiteni zemē, viņa jau grasījās turpināt rāties, kad pār Olīvijas seju sāka plūst asaras. - Kāda vairs nozīme tam, ka mūs atradīs? - viņa sacīja. - Ja nevaram sameklēt mis Paceplīti un izglābt mis Peregrīni... kāda starpība, vai mums tūlīt uzbruks vesela nebūtņu armija vai ne?
Kāda kundze atrāvās no cilvēku bariņa un tuvojās mums. Viņa bija paveca, ar gadu saliektu muguru. Kundzes seju daļēji noslēpa apmetņa kapuce. - Vai mazajai nevajag palīdzēt? -sieviete vaicāja.
- Ar viņu viss ir kārtībā, paldies, - Emma noraidoši attrauca.
- Tā nav taisnība! - Olīvija iebilda. - Nekas nav kārtībā! Mēs tikai gribējām dzīvot mierā uz savas salas, un tad atnāca ļaunie un nodarīja pāri mūsu direktorei. Tagad mēs tikai vēlamies viņai palīdzēt, bet nespējam izdarīt pat to!
Olīvija nokāra galvu un sāka rūgti raudāt.
- Tādā gadījumā, - sieviete turpināja, - jums ir traki paveicies, ka atnācāt tieši pie manis.
Olīvija pavērās augšup, nošņaukājās un pavaicāja: - Kāpēc?
Un tad sieviete izgaisa.
Tā vienkārši.
Viņa izzuda no savām drēbēm, un tukšais virsvalks pēkšņi sašļuka uz ietves, gaisam noplaukšķot. Bijām pārlieku satriekti, lai kaut ko teiktu, bet tad pēkšņi no pamestā apģērba gabala krokām izlēca sīks putniņš.
Es stāvēju kā sastindzis, nebūdams pārliecināts, vai apjēdzu notiekošo.
- Vai kāds zina, kas tas par putnu? - Horācijs painteresējās.
- Manuprāt, tas ir paceplītis, - Milards pavēstīja.
Putniņš sasita spārnus, palēcās gaisā un aizlidoja, nozūdot
aiz mājas stūra.
- Viņu nedrīkst pazaudēt! - Emma iesaucās, un mēs visi metāmies apkārt mājai pakaļ putnam, klūpot un slīdot uz ledus, un nonācām sniega pieputinātā šķērsieliņā, kas stiepās starp apledojušo un nākamo ēku.
Putnu nekur neredzēja.
- Sasodīts! - Emma norūca. - Kur tas palika?
Un tad mums zem kājām atskanēja savādi trokšņi: metāliska klabēšana, balsis, tāda kā ūdens tecēšana. Paspēruši sniegu malā, ieraudzījām ķieģeļu sienā koka durvis - iespējams, ieeju ogļu pagrabā.
Durvis nebija aizslēgtas. Mēs atrāvām tās vaļā. Iekšā bija redzami pakāpieni, kas veda lejup tumsā. Tos klāja ātri kūstošs ledus, un izkusušā ūdens straume skaļi ietecēja neredzamā renstelē.
Emma pieplaka pie zemes un sauca tumsā: - Hallo? Vai tur kāds ir?
- Ja jūs nākat, tad dariet to ātri! - atbildēja balss no tālienes.
Emma pārsteigumā pielēca kājās, tad iekliedzās: - Kas jūs esat?
Mēs gaidījām atbildi. Tās nebija.
- Kāpēc mēs kavējamies? - Olīvija nepacietīgi ierunājās. - Tā ir mis Paceplīte!
- To mēs nevaram zināt. - Milards bija skeptisks. - Mēs nezinām, kas šeit noticis.
- Lai notiek, es noskaidrošu, - Olīvija paziņoja un, pirms kāds paspēja viņu apturēt, bija jau nozudusi aiz pagraba durvīm, nolēkusi lejā un viegli piezemējusies uz grīdas. - Es vēl esmu dzīva! - no tumsas kā ķircinoties atskanēja viņas balss.
Un tā mēs nokaunējušies sekojām Olīvijai un rausāmies lejā pa kāpnēm, kur atradām biezajā ledū izcirstu gaiteni. No griestiem pilēja ledains ūdens un nebeidzamā straumē tecēja lejā pa sienām. Tur nebija pavisam tumšs; no ejas aiz priekšā vīdošā pagrieziena mirgoja vāra gaisma.
Dzirdējām tuvojamies soļus. Mūsu acu priekšā sienu noklāja ēna. Tad no gaiteņa līkuma iznira apmetni tērpta figūra un gaismā iezīmējās tās siluets.