- Sveiki, bērni, - figūra sacīja. - Es esmu Balensiaga Pacep-līte un ļoti priecājos jūs šeit redzēt.
Es esmu Balensiaga Pacephte.
Šо vārdu skaņa ausim šķita kaut kas līdzīgs korķa izsprāgšanai no pudeles spiediena rezultātā. Vispirms bija dzirdama sākotnējā noplūde - elsas, apjukuma pilni smiekli tam sekoja prieka eksplozija. Mēs ar Emmu lēkājām un apskāvāmies; Horācijs metās ceļos un cēla rokas pret debesim mēmās urravās. Olivija bija tik satraukta, ka pacēlās gaisā ar visām smagajām kurpēm kājās un stostīdamās murmināja: - Mēs-mēs-mēs... mēs domājām, ka nekad vairs... nekad vairs neredzēsim nevienu imbrlni!
Beidzot apjēdzām, ka vēl pavisam nesen mis Paceplīte mums bija vien abstrakta imbrine no maz zināmas cilpas, bet nu viņa bija pārtapusi mitoloģiskā simbolā: pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, viņa bija vienīgā brīvā un pilnasinlgā im-brlne - dzīvs cerības simbols, pēc kā mēs visi bijām tik ļoti izslāpuši. Un te nu tā atradās - mūsu acu priekšā, tik cilvēcīga un trausla. Es viņu pazinu pēc Edisona rādītās fotogrāfijas, tikai nu kundzes sirmajos matos vairs nebija tumšu pavedienu. Viņas pieri izvagoja dziļas rūpju rievas un kā garas iekavas stiepās lejup no mutes kaktiņiem; imbrines pleci bija sagumuši tā, it kā viņa būtu nevis vienkārši veca, bet gan sabrukusi zem nepanesamas nastas - viņu spieda pie zemes viss mūsu izmisīgo cerību smagums.
Imbrīne novilka kapuci no galvas un sacīja: - Ari es ļoti priecājos jūs satikt, dārgie, bet jums tūliņ pat jānāk iekšā, jo tur ārā nav droši.
Viņa pagriezās un aizkliboja tālāk pa eju. Mēs izkārtojāmies rindā cits aiz cita un sekojām kundzei pa apledojušo tuneli, kā pīlēnu rinda seko savai mātei, velkot kājas pa zemi un smieklīgi balansējot ar rokām, lai nepaslīdētu. Tāda bija imbrīnes vara pār brīnumainajiem bērniem: jau tikai viņas klātbūtne -kaut ari mēs tikai nupat bijām satikušies - acumirklī atstāja uz mums nomierinošu iespaidu.
Grīda tiecās augšup, un, pagājuši garām klusām, ar ledus bārdām apaugušām kurtuvēm, nonācām lielā telpā, kas bija piekrauta ar ledu no grīdas līdz griestiem un no sienas līdz sienai, izņemot eju, kurā mēs stāvējām un kura bija izcirsta tieši istabai pa vidu. Ledus bija biezs, bet dzidrs, un dažviet bija redzams pat divdesmit līdz trīsdesmit pēdu dziļumā ar pavisam nelieliem traucējumiem. Šķita, ka šī telpa savulaik bijusi apmeklētāju pieņemšanas zāle: krēslu rindas taisnām atzveltnēm bija pavērstas pret masīvu galdu un dažiem kartotēkas skapīšiem - visu klāja tonnām ledus. No neaizsniedzamu logu rindas, aiz kuriem kā neizteiksmīgi pelēka svītra aizstiepās iela, spīdēja zilgana, filtrēta gaisma.
Simtiem tukšpauru varētu nedēļu skaldīt šo ledus blāķi un netikt mums klāt. Ja nebūtu ieejas tuneļa, šo vietu varētu uzskatīt par ideālu cietoksni. Vai arī par ideālu cietumu.
Pie sienām karājās desmitiem pulksteņu, to sastingušie rādītāji ziņoja par dažādu laiku. (Varbūt, lai sekotu laikam dažādās cilpās?) Virs tiem uzraksti ar bultām norādīja uz noteiktu kabinetu atrašanās vietu:
4- ĪSLAICĪGO LIETU APAKŠSEKRETARIĀTS i GRAFISKO IERAKSTU GLABĀTAVA NEKONKRĒTI STEIDZAMI JAUTĀJUMI -+
LIETU SAREŽĢĪŠANAS UN NOVILCINĀŠANAS NODAĻA -»
Caur pavērtajām Īslaicīgo lietu apakšsekretariāta durvīm es ieraudzīju kādu ledū kaltu cilvēku. Tas bija sasalis saliektā pozā, it kā ledus būtu sastindzinājis tā ķermeni mirklī, kad vīrietis centās atraut pēdas no zemes. Viņš bija tur atradies jau labu laiku. Noskurinājies novērsu skatienu.
Tunelis noslēdzās ar izsmalcinātu, balustrādēm rotātu kāpņu telpu, kur nebija ledus, bet gan netverami daudz papīra lapu. Uz kāda no zemākajiem pakāpieniem stāvēja meitene un vēroja, kā mēs nobremzējam un bez ipaša entuziasma slidināmies uz viņas pusi. Viņas garie mati bija nopietni pāršķirti celiņā tieši pa vidu un brīvi krita līdz pat gurniem, apaļās bril-lītes nemitīgi nācās bīdīt atpakaļ uz deguna, un plānās lūpas radīja iespaidu, ka to īpašniece ne reizi mūžā nav pasmaidījusi.
- Alteja! - mis Paceplīte skarbi uzsauca. - Šeit nedrīkst klaiņot apkārt, kamēr ieeja ir atvērta. Kas tik te nevar ieklīst!
- Jā, kundze, - meitene atsaucās un viegli palieca galvu sānis. - Kas tie tādi, direktores kundze?
- Tie ir mis Peregrines aizbilstamie. Es tev stāstīju par viņiem.
- Vai tie atnesa ko ēdamu? Vai zāles? Vai vispār kaut ko noderīgu? - Meitene runāja mokoši nesteidzīgi, viņas balss bija tikpat kokaina kā sejas izteiksme.
- Vairs nekādu jautājumu, iekams nebūsi aizvērusi durvis! - mis Paceplīte noskaldīja. - Ātri!
-Jā, kundze. - Meitene uzsvērti nesteidzīgi aizvilkās prom pa tuneli, velkot rokas gar sienām.
- Es atvainojos, - mis Paceplīte piebilda. - Alteja negrib būt spītīga, viņa tikai pēc dabas ir ietiepīga. Bet viņa neļauj nākt tuvumā vilkiem un ir mums ārkārtīgi vajadzīga. Pagaidīsim šeit, līdz Alteja atgriežas.
Mis Paceplīte apsēdās uz zemākā pakāpiena, un, kad viņa kustējās, es gluži vai dzirdēju vecos kaulus krakšķam. Es nesapratu, ko viņa domāja ar vārdiem neļauj vilkiem nākt tuvumā, bet man bija pārlieku daudz citu jautājumu, ko uzdot, tāpēc šo varēja atlikt uz vēlāku laiku.
- Mis Paceplīte, kā jūs zinājāt, kas mēs esam? - Emma pavaicāja. - Mēs taču neko neteicām.
- Imbrinei tas ir jāzina, - viņa attrauca. - Mani vērotāji sēž kokos no šejienes līdz pat īru jūrai. Turklāt jūs jau esat slaveni! Tikai vienas imbrines aizbilstamajiem ir izdevies pilnībā un visiem izbēgt no nebūtņu nagiem, un tā ir mis Peregrine. Bet man nav ne jausmas, kā jūs veicāt tik tālu ceļu un netikāt sagūstīti un kā, pie visiem īpatņiem, jūs atradāt mani!
- Kāds zēns no karnevāla norādīja mums ceļu šurp, - Enohs paskaidroja un līmeniski pacēla plaukstu līdz zodam. - Aptuveni tik garš. Ar muļķīgu cepuri galvā...
- Viens no mūsu novērotājiem, - mis Paceplīte pamāja ar galvu. - Bet kā jūs atradāt viņu?
- Mēs noķērām vienu no jūsu spiegu baložiem, - Emma lepni atbildēja, - un tas atveda mūs līdz šai cilpai. - (Par to, ka mis Peregrine šo putnu nožmiedza, viņa neko neminēja.)
- Mani baloži! - mis Paceplīte iesaucās. - Bet kā jūs uzzinājāt par viņiem? Un vienu pat noķērāt...?
Tad Milards spēra soli uz priekšu. Lai nenosaltu, viņš bija aizņēmies Horācija apmetni no maskēšanās istabas, un, lai gan mis Paceplīte nešķita izbrīnīta, redzot mēteli karājamies gaisā, neredzamais zēns viņu pārsteidza, sākdams runāt: - Es izskaitļoju jūsu putnu atrašanās vietu pēc īpatņu pasakām, bet pirmoreiz mēs par viņiem dzirdējām jūsu zvērnīcā kalna galā no kāda pretencioza suņa.
- Bet manas zvērnīcas atrašanās vieta nevienam nav zināma!
Tobrīd mis Paceplīte jau bija tik šokēta, ka gandrīz nespēja parunāt, un, tā kā ikviena mūsu atbilde izraisīja tikai jaunus jautājumus, izklāstījām imbrinei visu notikušo tik ātri, cik varējām, sākot ar mūsu izglābšanos no salas sīkajās laiviņās.
- Mēs tik tikko nenoslīkām! - Olīvija iesaucās.
- Un tukšpauri mūs gandrīz nošāva, uzspridzināja un aprija, - Bronvīne piebilda.
- Un mēs tik tikko negājām bojā zem metrovilciena, - papildināja Enohs.
- Un mūs gandrīz nosita kāds galdiņš, - Horācijs uzmeta telekinēzes pārzinātājai nešpetnu skatienu.
- Mēs esam veikuši tālu ceļu caur bīstamu teritoriju, -Emma turpināja, - tikai lai sameklētu kādu, kas varētu palīdzēt mis Peregrlnei. Mēs stipri ticējām, ka šis cilvēks varētu būt jūs, mis Paceplīte.