- Patiesībā mēs uz to paļāvāmies, - Milards rezumēja.
Pagāja daži mirkļi, līdz mis Paceplīte atguva spēju runāt
un, piesmakuši no aizkustinājuma, sacīja: - Brīnišķīgie, drosmīgie bērni! Jūs esat brīnums, ikviens no jums, un iespēju saukt jūs par saviem aizbilstamiem ikviena imbrlne uzskatītu par veiksmi. - Viņa notrausa asaru ar apmetņa piedurkni. - Esmu ļoti noskumusi par to, kas notika ar jums un mis Pe-regrlni. Es viņu labi nepazinu, jo esmu jau pavisam veca, bet vienu gan jums apsolu: mēs viņu atgūsim! Viņu un visas mūsu māsas!
Atgūsim?
Un tobrīd es aptvēru, ka mis Peregrine joprojām ir noslēpta Horācija maisā. Mis Paceplīte vēl nebija viņu redzējusi!
Ari Horācijs atcerējās: - Bet viņa taču ir tepat! - Viņš nolika maisu zemē un atsēja.
Jau nākamajā mirkli mis Peregrine izstreipuļoja laukā, apdullusi pēc tik ilga tumsā pavadītā laika.
- Seno ļaužu vārdā! - mis Paceplīte iesaucās. - Bet... es dzirdēju, ka nebūtnes viņu sagūstījuši!
- Mis Peregrine bija sagūstīta, - Emma apstiprināja, - bet pēc tam mēs viņu atbrīvojām!
Mis Paceplīte bija tik satraukta, ka pielēca kājās bez spieķa un man nācās pieturēt viņu aiz elkoņa, lai imbrlne nenoveltos uz sāniem. - Alma, vai tā tiešām esi tu? - mis Paceplīte noelsa un, atkal atguvusi līdzsvaru, metās uz priekšu, lai apskautu mis Peregrini. - Sveika, Alma! Vai tā tiešām esi tu?
- Tā ir viņa! - Emma sacīja. - Tā ir mis Peregrine!
Mis Pacepllte turēja putnu izstieptas rokas attālumā un grozīja uz visām pusēm, bet mis Peregrine nepārstāja knosīties.
- Tā, tā, tā, - mis Pacepllte murmināja zem deguna, piemiegusi acis un cieši sakniebusi lūpas. - Jūsu direktorei kaut kas ir lēcies.
- Viņa tika savainota, - Olivija izstāstīja. - Un ir smagi cietusi.
- Viņa vairs nespēj atgriezties cilvēka veidolā, - Emma piebilda.
Mis Pacepllte skumji pamāja ar galvu, it kā pati jau būtu to sapratusi. - Cik sen?
- Trīs dienas, - Emma paskaidroja. - Kopš brīža, kad mēs viņu atbrīvojām no nebūtnēm.
Un es turpināju: - Jūsu suns mūs brīdināja: ja neatgriezīsim viņu cilvēka ādā pavisam drīz, tas vairs nenotiks nekad.
- Tā ir, - mis Paceplīte apstiprināja. - Edisonam šajā ziņā ir pilnīga taisnība.
- Viņš ari teica, ka palīdzēt varot tikai imbrine, - atcerējās Emma.
- Arī tas ir tiesa.
- Viņa ir pārvērtusies, - sacīja Bronvīne. - Un vairs nav savā ādā. Mums jāatgūst vecā labā mis P.l
- Mēs nedrīkstam pieļaut, lai tas nenotiktu! - piebilda Ho-rācijs.
- Nu? - Olīvija uzstāja. - Lūdzu, esiet tik laipna un pārvērtiet viņu atkal par cilvēku!
Mēs bijām ielenkuši mis Paceplīti un izdarījām gluži vai taustāmu spiedienu.
Viņa salika plaukstas kopā, kā lūdzot, lai mēs apklustam.
- Kaut tas būtu tik vienkārši un tik ātri izdarāms! Paliekot putna veidolā pārlieku ilgi, imbrīnes sastingst kā tādi sasaluši muskuļi. Ja mēģināsim mis Peregrīni pārvērst atpakaļ pārāk strauji, viņa salūzis. Viņa jāatgriež vecajā veidolā ar masāžas palīdzību un jāstrādā ļoti maigi, gluži kā ar mālu. Ja veltīšu šim darbam visu nakti, iespējams, līdz rītam būšu tikusi galā.
-Ja viņa tik ilgi izvilks, - Emma nočukstēja.
- Lūgsim Dievu, lai izturētu, - sacīja mis Pacepllte.
Pie mums nesteidzīgi atgriezās garmatainā meitene, velkot plaukstas gar ejas sienām. Visur, kur viņa pieskārās, slāni pēc slāņa veidojās jauns ledus. Tunelis viņai aiz muguras jau bija sašaurinājies līdz pēdas platumam, pavisam drīz tas sakļausies ciet un iemūrēs mūs visus.
Mis Paceplīte pamāja meitenei. - Alteja, tūliņ uzskrien augšā pa kāpnēm un liec medmāsai sagatavot operāciju zāli! Un man vajadzēs visus manus ārstnieciskos līdzekļus.
- Vai ar medicīnas līdzekļiem jūs domājāt uzlējumus, izvilkumus vai suspensijas?
- Visu! - mis Paceplīte atkliedza. - Un ātri, mums ir neatliekams gadījums!
Tad es redzēju, kā meitene pamana mis Peregrīni un viņas acis mazliet ieplešas - tā bija līdz šim redzamākā Altejas reakcija -, un viņa nozuda kāpnēs.
Šoreiz jau skriešus.
Kamēr kāpām augšā pa kāpnēm, es pieturēju mis Paceplīti aiz rokas. Ēkai bija četri stāvi, un mēs virzījāmies uz pašu augšējo. Ja neskaita kāpņu telpu - vienīgo, kas mājā bija atstāta brīva, - visi citi stāvi bija aizsaluši, istabas un gaiteņus piepildīja ledus. Mēs faktiski kāpām augšup pa gigantiska ledus kuba izdobto serdeni.
Es ielūkojos dažās aizsalušajās istabās, kurām steidzāmies garām. Piebriedušas ledus mēles bija izrāvušas durvis no eņģēm, un gar ieplaisājušajām aplodām manīju kratīšanas pēdas: apgāztas mēbeles, vaļā atrautas atvilktnes, ar papīriem piebārstītas grīdas. Pret kādu rakstāmgaldu bija atsliets automāts, tā saimnieks bija sastindzis kustībā. Kāds īpatnis bija pakritis kaktā; siena viņam virs galvas bija ložu kārtas sacaurumota. Šie cilvēki bija sastinguši kā Pompeju upuri, tikai ledū, nevis pelnos.
Bija grūti noticēt, ka par visu redzēto bija atbildīga viena vienīga meitene. Ja neskaita imbrines, Alteja bija viena no spēcīgākajiem īpatņiem, kādu jebkad biju redzējis. Pacēlis skatienu, pēdējā brīdī pamanīju, kā viņa nozūd augšējā kāpņu laukumiņā, bezgalīgajām krēpēm plīvojot aiz muguras kā neskaidram pēctēlam.
Es nolauzu no sienas lāsteku. - Vai tiešām viņa to visu panāca? - es jautāju, grozot ledus gabalu rokā.
- Tā tiešām bija, - mis Paceplīte apstiprināja, man blakus elsodama. - Viņa ir - pareizāk gan jāsaka, bija - sarežģīša-nas un novilcināšanas lietu ministra mācekle, un dienā, kad nebūtnes ielauzās ēkā, šeit dežurēja. Tobrīd viņa vēl pilnībā neapzinājās savas spējas un bija pieradusi tikai pie tā, ka rokas izstaro pārdabisku aukstumu. Ja ticētu pašas Altejas teiktajam, viņas spējas esot noderīgas karstās vasaras dienās, bet meitene nekad tās nebija iztēlojusies kā aizsardzības ieroci - līdz brīdim, kad divi tukšpauri viņas acu priekšā sāka aprīt viņas ministru. Nāvīgi pārbijusies, Alteja pamodināja sevī līdz šim neapzinātus spēka krājumus un sasaldēja telpu - un tukšpau-rus - un pēc tam ari visu namu, turklāt tas viss notika tikai dažu minūšu laikā.
- Minūšu! - Emma iesaucās. - Neticami!
- Es gan būtu gribējusi būt klāt un pati to redzēt, - mis Paceplīte piebilda, - tomēr tādā gadījumā viņi, visticamāk, būtu mani sagūstījuši tāpat kā visas citas imbrines, kas šeit atradās: mis Naitdžāru, mis Žubīti un mis Vārnu.
- Vai tad ledus neapturēja briesmoņus? - es painteresējos.
- Tas apturēja daudzus, - mis Paceplīte atbildēja. - Es pieļauju, ka daži joprojām ir tepat - sasaluši dažādos ēkas nostūros. Tomēr, par spīti zaudējumiem, nebūtnes galu galā panāca to, pēc kā bija ieradušies. Pirms sasala visa ēka, viņi paguva izdabūt imbrines laukā pa jumtu. - Mis Paceplīte nožēlā nopurināja galvu. - Zvēru pie savas dzīvības, kādu dienu es personiski pavadīšu līdz ellei ikvienu, kas nodarījis pāri manām māsām!
- Tad jau sanāk, ka no Altejas spēka nav bijis nekādas jēgas, - Enohs secināja.
- Alteja nespēja izglābt imbrines, bet viņa radīja šo paslēptuvi, un ari tas ir gana svētīgi, - mis Paceplīte paskaidroja. - Ja tās nebūtu, mums nebūtu, kur patverties. Dažas pēdējās dienas es to izmantoju kā operāciju bāzi un nogādāju šurp tos, kas izdzīvojuši uzbrukumos cilpām, ja tādus izdodas atrast. Šis ir mūsu cietoksnis - vienīgā īpatņiem drošā vieta visā Londonā.
- Un kā jums, kundze, veicies jūsu centienos? - Milards painteresējās. - Tas suns teica, ka jūs nācāt šurp, lai palīdzētu savām māsām. Vai esat guvusi kādus panākumus?