- Nē, - mis Paceplīte nočukstēja. - Mani centieni nav guvuši panākumus.
- Mis Paceplīte, varbūt Džeikobs var jums palīdzēt, - ierosināja Olīvija. - Viņš ir ļoti īpašs.
Mis Paceplīte iesānis pavērās uz mani. - Vai tiešām? Un kādas ir jūsu īpašās spējas, jaunais cilvēk?
- Es redzu tukšpaurus, - mazliet apjucis sacīju. - Un jūtu tos.
- Un reizēm viņš tos nogalina, - Bronvīne piebilda. - Ja mēs nebūtu atraduši jūs, mis Paceplīte, Džeikobs bija gatavs palīdzēt mums palavīties garām tiem tukšpauriem, kas apsargā soda cilpas, lai mēs varētu izglābt kādu no sagūstītajām imbri-nēm. Patiesībā varbūt viņš varētu jums palīdzēt...
- Cik jauki! - mis Paceplīte sacīja. - Bet manas māsas netiek turētas soda cilpās vai vispār kaut kur Londonā, par to es esmu pārliecināta.
- Vai tiešām viņu tur nav? - es pārjautāju.
- Nē, nav un nekad nav bijušas. Visas tās runas par soda cilpām bija vien safabricētas blēņas, lai ievilinātu slazdos tās imbrines, kuras briesmoņiem neizdevās sagūstīt iebrukumu laikā. Konkrētāk - mani. Un tā gandrīz ari notika. Es kā muļķe ieskrēju viņu lamatās. Galu galā soda cilpas ir cietumi! Man paveicās, ka tiku brīvībā un par to liecina vien dažas rētas.
- Kur tad imbrines tika sagūstītas? - Emma pajautāja.
- Pat ja zinātu, es to neteiktu, jo jums tas nav jāzina, - mis Paceplīte atbildēja. - Brīnumaino bērnu pienākums nav bažīties par imbrīņu labklājību, gluži pretēji - mums ir jāgādā par jums.
- Bet, mis Paceplīte, tas gan nav īsti godīgi, - Milards iesāka, tomēr imbrīne viņu asi pārtrauca: - Es negribu par to vairs dzirdēt ne vārda! - Un ar to arī saruna beidzās.
Es biju šokā par šādu pēkšņu izvairīšanos, īpaši, ņemot vērā faktu, ka mis Peregrīnei būtu jāpaliek līdz mūža nogalei iesprostotai putna ādā, ja mēs nebūtu satraukušies par viņas labklājību un riskējuši ar savu dzīvību, lai nogādātu viņu šeit. Tāpēc šādas rūpes patiesi šķita mūsu pienākums, ja reiz bija skaidrs, ka imbrines nav paveikušas visu, lai viņu cilpas netiktu iekarotas. Man nepatika uzklausīt šādu noraidošu attieksmi, un, spriežot pēc Emmas sarauktās pieres, arī viņa nebija sajūsmā. Tomēr mēs uzvestos neiedomājami nepieklājīgi, ja atklāti to pateiktu, tāpēc atlikušo ceļu augšup veicām neveiklā klusumā.
Nonācām augšējā kāpņu laukumiņā, kur ledus klāja tikai dažas durvis. Mis Paceplīte izņēma mis Peregrīni Hovardam no rokām un sacīja: - Nāc, Alma, paskatīsimies, kā varam tev palīdzēt.
Kādās atvērtās durvīs piesarkušu seju, krūtīm smagi cilājoties, parādījās Alteja. - Jūsu kabinets ir pilnībā sagatavots, kundze. Viss ir tā, kā jūs lūdzāt.
- Labi, labi, - mis Paceplīte atteica.
-Ja varam jums kā palīdzēt, - Bronvīne iesāka, - jebkādi...
- Man nepieciešams vien laiks un klusums, - mis Paceplīte atbildēja. - Jaunie cilvēki, es izglābšu jūsu imbrini. Pat ja man pašai būtu jāzaudē dzīvība. - Viņa aizgriezās un ienesa mis Peregrīni telpā, kur jau gaidīja Alteja.
īsti nezinot, ko lai iesāk, mēs sapulcējāmies aiz durvīm, kas nebija līdz galam aizvērtas. Pa kārtai ielūkojāmies iekšā pa spraugu. Omulīgi iekārtotajā istabā, ko neskaidri izgaismoja
eļļas lampas, mis Paceplīte sēdēja šūpuļkrēslā un turēja mis Peregrīni klēpī. Alteja stāvēja kājās un pie laboratorijas galda jauca kopā šķidrumus no dažādām pudelītēm. Ik pa brīdim meitene paņēma jaunu pudelīti un to saskaloja, tad piegāja pie mis Peregrines un pabāza to viņai zem knābja tā, kā paģībušajiem mēdz tuvināt ožamo sāli. Tikmēr mis Paceplīte nepārstāja šūpoties, glāstīt mis Peregrines spalvu un klusi dziedāt ritmisku šūpuļdziesmu:
- Eft kaa vangan soorken, eft ka vangan soorken, malaaya...
- Tā ir seno īpatņu valoda, - Milards čukstēja. - Nāc mājās, nāc mājās... Atceries, kas esi patiesībā... vai kaut kā tamlīdzīgi.
Mis Paceplīte to sadzirdēja, pavērās uz mums un pamāja, lai ejam prom. Alteja pienāca un aizvēra durvis.
- Tad jau skaidrs, ka mēs šeit neesam gaidīti, - Enohs norūca.
Pēc trim dienām, kuru laikā direktore bija bijusi pilnībā atkarīga no mums, mēs pēkšņi bijām kļuvuši lieki. Lai gan bijām pateicīgi mis Paceplītei, viņa mums lika mazliet justies kā bērniem, kas aizdzīti gulēt.
- Mis Paceplīte zināt, ko darīt, - mums aiz muguras kāds ierunājās ar krievu akcentu. - Labāk atstāt visu viņas ziņā.
Pagriezušies mēs ieraudzījām bezgala kārno vīrieti no karnevāla, kas tur stāvēja, sakrustojis kaulainās rokas.
-Jūs! - iesaucās Emma.
- Te nu mēs atkal tiekamies, - salokāmais cilvēks sacīja balsī, kas bija zema kā okeāna dzelme. - Mani saukt Sergejs Andropovs, un es esmu īpatņu pretošanās armijas komandieris. Nāciet, parādīt jums māju.
- Es zināju, ka viņš ir īpatnis! - Olīvija iesaucās.
- Nē, nezināji vis, - Enohs iebilda. - Tu tikai domāji, ka viņš tāds ir.
- Es zināt, ka jūs īpatņi, jau tobrīd, kad pirmoreiz jūs ieraudzīt, - paziņoja salokāmais cilvēks. - Kā jums izdevās tik ilgi palikt nenoķertiem?
- Tāpēc, ka mēs esam viltīgi, - Hjū atbildēja.
- Viņš gribēja teikt, ka mums ir paveicies, - es izlaboju.
- Bet galvenokārt mēs esam vienkārši izsalkuši, - Enohs nerimās. - Vai jums te ir kaut kas ēdams? Es varētu apēst pat emurafi.
Dzirdot pieminam ēdienu, mans vēders ierūcās kā nevaldāms zvērs. Mēs nebijām neko ēduši kopš brauciena vilcienā uz Londonu, kas šķita eonām gadu sena pagātne.
- Protams, - salokāmais cilvēks atbildēja. - Nāciet!
Mēs sekojām viņam pa vestibilu.
- Pastāstiet par savu īpatņu armiju, - Emma lūdza.
- Mēs sakaut briesmoņus un atgūt to, kas pieder mums. Sodīt viņus par mūsu imbrīņu nolaupīšanu. - Vīrietis atvēra kādas durvis, kas no vestibila veda izpostītā kabinetā, kur ļaudis gulēja, aizmiguši uz grīdas un zem rakstāmgaldiem. Laipojot starp gulētājiem, es ieraudzīju dažus karnevālā sastaptos: parastā paskata zēnu un čūsku dīdītāju meiteni ar spurainajiem matiem.
- Vai viņi visi ir īpatņi? - es painteresējos.
Salokāmais cilvēks apstiprinoši pamāja ar galvu. - Izglābti
no citām cilpām, - viņš piebilda un pieturēja durvis mūsu priekšā.
- Un jūs? No kurienes nākat jūs? - Milards gribēja zināt.
Salokāmais cilvēks ieveda mūs citā vestibilā, kur varējām
parunāt, netraucējot guļošos. Šajā telpā dominēja divas milzīgas, ar desmitiem putnu goda zīmju greznotas koka durvis. - Es nākt no sasalušā tuksneša zemes viņpus Ledus klājam. Pirms simtiem gadu, kad rasties pirmie tukšpauri, pirmajai viņi uzbrukt manai mājai. Un pilnībā izpostīt. Nogalināt visus ciemata iedzīvotājus. Vecu sievieti. Mazu bērnu. Visus. - Viņš savicināja gaisā roku kā cērtot. - Es paslēpties sviesta ķērnē un elpot pa salmu stiebru, kamēr tajā pašā mājā nogalināt mans brālis. Pēc tam es nākt uz Londonu un izglābties no tukšpau-riem. Bet ari viņi nākt šurp.
- Cik briesmīgi! - Bronvīne iesaucās. - Jūtu jums līdzi.
- Vienu dienu mēs atriebt, - vīrietis sadrūmis piebilda.
- To jūs jau teicāt, - iejaucās Enohs. - Cik tad liela ir jūsu armija?
- Tagad seši, - salokāmais cilvēks norādīja uz telpu, no kuras nupat bijām izgājuši.
- Seši cilvēki?! - Emma nesaprata. - Jūs runājāt par viņiem...
Es nezināju, smieties vai raudāt.
- Kopā ar jums sanākt septiņpadsmit, mūsu skaits strauji pieaugt.
- Nu, nu, nu, - es iebildu. - Mēs neesam nākuši šurp, lai iestātos jūsu armijā.