Vīrietis uzmeta man skatienu, kas varētu sastindzināt elli, tad novērsās un atvēra divviru durvis.
Mēs viņam sekojām un iegājām lielā istabā, kuras vidū stāvēja masīvs, ovāls galds; tā virsma bija nopulēta kā spogulis.
- ŠI ir Imbriņu padomes saietu vieta, - salokāmais cilvēks paziņoja.
Visapkārt no sienām uz mums vērās slavenu senu īpatņu portreti. Tie nebija vis ierāmēti, bet gan uzgleznoti tieši uz mūra ar eļļas krāsām, ogli un vaska krltiņiem. Man vistuvāk atradās seja ar lielām, vērīgām acīm un pavērtu muti, kurā darbojās īsta ūdens strūklaka. Ap muti holandiešu valodā bija uzrakstīta devīze. Milards, nostājies man blakus, to pārtulkoja:
- No mūsu senču mutes plūst gudrības strūklaka.
Turpat blakus bija lasāms jau cits uzraksts, šoreiz latiņu valodā: -Ardet nec consomitur, - Melīna nolasīja. - Sadedzināti, bet ne iznicināti.
- Cik precīzi, - Enohs sacīja.
- Nespēju noticēt, ka patiesi esmu nonākusi šeit, - Melīna piebilda. - Esmu daudz lasījusi par šo vietu un sapņojusi par to tik ilgus gadus.
- Tā ir tikai istaba, - Enohs norūca.
- Tev - varbūt. Man tā ir visas īpatņu pasaules sirds.
- Izrauta sirds, - ierunājās kāda nepazīstama balss, un pagriezies es ieraudzīju mums tuvojamies klaunu - to pašu, kurš mūs bija izsekojis karnevālā. - Mis Kovārne stāvēja šajā pašā vietā, kad viņu nolaupīja. Mēs atradām uz grīdas viņas spalvu kaudzīti. - Runātājam piemita amerikāņu akcents. Viņš apstājās dažu pēdu attālumā un tur arī palika, kaut ko košļādams, iespraudis roku sānos. - Tie ir viņi? - klauns pavaicāja salokāmajam cilvēkam, norādījis uz mums ar tītara kāju. - Mums nepieciešami karotāji, nevis mazi bērni.
- Man ir simt divpadsmit gadu! - Melīna iebilda.
- Kā tad. Esmu to jau kaut kur dzirdējis, - klauns novilka. - Starp citu, es jau tirgus laukumā sapratu, ka esat īpatņi. Jūs esat visskaidrāk pamanāmais brīnumaino ļaužu bariņš, kādu man jebkad nācies redzēt.
- Es viņiem teicu to pašu, - sacīja salokāmais cilvēks.
- Nespēju aptvert, kā viņiem izdevies noiet visu šo garo ceļu no Velsas un netikt noķertiem, - klauns piebilda. - Patiesībā tas ir aizdomīgi. Vai tiešām neviens no jums nav nebūtne?
- Kā jūs uzdrošināties! - Emma protestēja.
- Mūs tiešām sagūstīja, - Hjū lepni paziņoja, - bet tie briesmoņi, kas to izdarīja, nenodzīvoja pietiekami ilgi, lai kādam par to pavēstītu.
- Kā tad, un es esmu Bolīvijas karalis, - paziņoja klauns.
- Es nemeloju! - Hjū nodārdināja, stipri pietvīcis.
Klauns pacēla gaisā rokas. - Labi, labi, tikai nomierinies, puis! Esmu pārliecināts, ka Paceplīte nebūtu jūs laidusi iekšā, ja kāds no jums nebūtu īsts. Labāk būsim draugi. Uzēdiet kādu tītara kāju!
Mūs nevajadzēja aicināt divreiz. Bijām pārlieku izsalkuši, lai ilgāk apvainotos.
Klauns aizveda mūs pie galda, kas vai lūza no ēdamā: tur bija tādi paši vārīti rieksti un cepta gaļa kā tā, kas mūs kārdināja karnevālā. Mēs sapulcējāmies ap galdu un bezkaunīgi stūķējām ēdienu aiz vaigiem. Salokāmais cilvēks notiesāja piecus ķiršus un nelielu maizes kancīti un tad paziņoja, ka nekad agrāk nav tik ļoti pārēdies. Bronvlne gan staigāja šurpu turpu gar telpas sienu, graužot nagus, jo bija pārāk satraukta, lai ēstu.
Kad bijām paēduši un pārvērtuši galdu par apgrauztu kaulu un mērces traipu postažu, klauns atslīga krēslā un paziņoja: - Nu tā, brīnumainie bērni, kā tad ir patiesībā? Kāpēc esat nākuši šurp tik tālu no pašas Velsas?
Emma noslaucīja lūpas un atbildēja: - Lai palīdzētu savai imbrīnei.
- Un kad būsiet palīdzējuši? - klauns turpināja. - Ko pēc tam?
Lai gan biju aizņemts, ar maizes drupačām uzslaukot mērces paliekas, tobrīd pavēros uz runātāju. Jautājums bija tik tiešs un tik skaidri uzdots - tik acīm redzams -, ka nespēju aptvert, kāpēc neviens no mums to līdz šim nebija izteicis.
- Nerunājiet tā, - Horācijs iebilda, - jūs piesauksiet mums nelaimi.
- Paceplite spēj darīt brīnumus, - klauns apgalvoja. - Par to varat būt droši.
- Kaut jums būtu taisnība! - Emma piebilda.
- Skaidrs, ka man ir taisnība. Kādi tad ir jūsu plāni? Acīmredzot jūs paliksiet šeit un palīdzēsiet mums cīnīties. Bet kur jūs nakšņosiet? Ne jau pie manis, man ir vienvietīga istaba. Izņēmumus es pieļauju ļoti reti. - Viņš pavērās uz Emmu un sarauca uzaci. - Ar uzsvaru uz reti.
Acumirkli visi šķita aizņemti, pētot portretus pie sienām vai kārtojot apkaklīti. Izņemot Emmu, kuras seja iekrāsojās zaļganā toni. Iespējams, mums piemita iedzimts pesimisms un veiksmes izredzes šķita tik niecīgas, ka nebijām vīžojuši pat padomāt par to, ko iesāksim, ja patiesi izdosies atveseļot mis Peregrini. Vai ari beidzamo dienu nemitīgās un nomācošās grūtības nebija atstājušas šādām pārdomām ne mirkli. Lai vai kā, klauna jautājums bija pārsteidzis mūs nesagatavotus.
Ja nu mums tas tiešām izdotos? Ko mēs darītu, ja mis Peregrine tūlīt pat ienāktu šajā istabā agrākajā veidolā?
Beigu beigās Milards rada atbildi. - Pieļauju, ka mēs dotos atpakaļ uz rietumiem, no kurienes esam nākuši. Mis Peregrine varētu mums radīt jaunu cilpu. Tādu, kur mūs neviens neatrastu.
- Un tas ir viss? - klauns nesaprata. - Jūs paslēptos? Un kā tad pārējās imbrīnes - tās, kurām ir paveicies mazāk? Kā tad mana imbrine?
- Visas pasaules glābšana nav mūsu pienākums, - Horācijs paziņoja.
- Mēs necenšamies glābt visu pasauli. Tikai īpatņu valstību.
- Arī tas nav mūsu pienākums. - Šķita, ka Horācija pārliecība sarūk un viņš sāk aizstāvēties, nokaunējies par to, ka ticis piespiests to atzīt.
Klauns paliecās krēslā uz mūsu pusi un nelaipni viņu uzlūkoja. - Kura pienākums tad tas ir?
- Droši vien kāda cita, - Enohs atbildēja. - Tādu cilvēku, kas ir labāk apbruņoti un sagatavoti šādai cīņai...
- Pirmais, ko briesmekļi izdarīja pirms trim nedēļām, bija uzbrukums īpatņu mājas sardzei. Nepagāja pat diena, kad tie jau bija izdzenāti uz visām debespusēm. Tā kā sargu vairs nav un ari mūsu imbrīnes ir sagūstītas, kurš pasargās īpatņu valstību no bojāejas, ko? Tādi kā jūs un es, tā, lūk. - Klauns nometa tītara kāju zemē. - Tādi gļēvuļi kā jūs man riebjas. Esmu zaudējis apetīti.
- Viņi noguruši, ilgu ceļu iet, - iebilda salokāmais cilvēks. - Ļaut viņiem atpūsties.
Klauns pacēla gaisā pirkstu kā skolotājs. - Kā tad! Par visu ir jāmaksā. Man vienalga, vai jūs te paliksiet tikai stundu vai veselu mēnesi, bet, kamēr esat šeit, jums ir jābūt gataviem cīnīties. Jā, jūs izskatāties pēc nožēlojamas bērnu saujiņas, taču esat brīnumaini, tāpēc zinu, ka jums piemīt apslēptas spējas. Parādiet, ko protat!
Viņš pieslējās kājās un tuvojās Enoham, izstiepis roku, it kā grasītos meklēt īpašās spējas zēna kabatās. - Ei tu, dari, ko spēj!
- Lai to parādītu, man vajadzīgs kāds mirušais, - sacīja Enohs. - Un tu vari par tādu kļūt, ja piedursi man kaut pirkstu!
Klauns pievērsās Emmai. - Un kā tad ar tevi, mīļumiņ? -Emma pacēla gaisā pirkstu un uzšķīla tā galā liesmu, kas uzplauka kā svecīte uz dzimšanas dienas tortes. Klauns iesmējās un piebilda: - Tev ir humora izjūta! Tas man patīk. - Viņš devās pie neredzīgajiem brāļiem.
- Viņu galvas ir saistītas, - Melina paziņoja un nostājās starp klaunu un brāļiem. - Zēni redz ar ausim un vienmēr zina, ko domā otrs.
Klauns sasita plaukstas. - Beidzot kaut kas noderīgs! Viņi būs mūsu novērotāji. Vienu aizsūtīsim uz karnevālu, bet otru atstāsim te. Ja tur notiks kaut kas nelāgs, mēs uzreiz par to uzzināsim!