Klauns paspraucās garām Melīnai. Brāļi bailēs atkāpās.
- Viņus nedrīkst šķirt! - Melina iebilda. - Džoelam-un-Pite-ram nepatīk, ja tos šķir.
- Viņiem nepatīk arī neredzami beigti briesmekļi, kas dzenas pakaļ, - klauns iebilda un vilka vecāko brāli nost no jaunākā. Zēni sadevās rokās un skaļi iekaucās, klakšķinādami mēles un nevaldāmi izvalbīdami acis. Es jau grasījos iejaukties, kad brāļi palaida viens otru vaļā un sāka kliegt divtik skaļi un tik spalgi, ka šķita - man galva pārsprāgs. Šķīvji uz galda sašķīda lauskās, visi paslēpās zem galda un aizspieda ausis. Man šķita, ka dzirdu sasalušajos apakšstāvos parādāmies plaisas.
Kad atbalss pagaisa, Džoels-un-PIters drebēdami pieplaka viens otram uz grīdas.
- Paskaties, ko tu nodarīji! - Melina uzkliedza klaunam.
- Augstie dievi, cik iespaidīgi! - klauns iesaucās.
Bronvlne sagrāba klaunu vienā rokā un pacēla to gaisā.
- Un, ja jūs turpināsiet mūs pazemot, es iztriekšu jūsu galvu cauri sienai, - viņa mierīgi pabeidza sakāmo.
- Lūdzu... piedodiet, - klauns kvieca caur sažņaugto balseni. - Vai... liksiet mani... zemē?
- Laid to klaunu vaļā, Vīne, - Olivija ierosināja. - Viņš jau atvainojās.
Bronvlne negribīgi nolaida klaunu uz grīdas. Tas sāka klepot un ar plaukstām gludināt drēbes. - Šķiet, ka nebūšu jūs pienācīgi novērtējis, - viņš ierunājās. - Jūs būsiet labs papildinājums mūsu armijai.
- Es jau teicu, ka mēs negrasāmies stāties jūsu stulbajā armijā, - es atgādināju.
- Un kāda gan jēga cīnīties? - Emma mani atbalstīja. - Jūs pat nezināt, kur imbrīnes tiek turētas.
Salokāmais cilvēks izslēja locekļus virs krēsla un nostājās pār mums. - Jēga ir tāda: ja briesmoņi dabūt visas pārējās im-brines, viņi kļūt neapturami, - vīrietis paskaidroja.
- Man šķiet, ka viņi jau ir diezgan neapturami, - es iebildu.
-Ja tos uzskatāt par neapturamiem, jūs vēl neko īsti neesat
redzējuši, - klauns nepiekrita. - Un, ja iztēlojaties, ka tie liks jūs mierā, kamēr jūsu imbrine ir brīvībā, jūs esat vēl lielāki muļķi, nekā man šķita.
Horācijs piecēlās kājās un nokremšļojās. - Jūs nupat atklājāt visļaunāko notikumu attīstības iespēju. Pēdējā laikā man nācies dzirdēt pagalam daudz sliktāko scenāriju, bet neesmu dzirdējis kaut vienu argumentu, kas apliecinātu vislabāko iznākumu.
- 0, tās tik varētu būt pasakas! - Klauns iesmējās. - Aiziet, jauko zēn, paklausīsimies, kas tev sakāms!
Horācijs dziļi ievilka elpu un saņēmās drosmi. - Briesmoņi kāroja pēc imbrlnēm un tagad ir tās dabūjuši - gandrīz visas. Kaut vai tikai tava argumenta atspēkošanai teikšu, ka nekas vairāk nebūtnēm nav vajadzīgs. Tagad viņi var īstenot savus neģēlīgos plānus. Un to viņi ari dara: pārtop supernebūtnēs jeb pusdievos vai kas nu viņi kāro būt. Un pēc tam viņiem vairs nebūs vajadzīgas ne imbrīnes, ne brīnumainie bērni, ne laika cilpas, tāpēc tie varēs kļūt par pusdieviem kaut kur citur un atstāt mūs mierā. Un tad viss ne tikai nokārtosies. Viņi būs labāki nekā iepriekš, jo neviens vairs nemēģinās mūs apēst vai nolaupīt mūsu imbrines. Tad beidzot pēc tik ilga laika mēs varētu doties atvaļinājumā uz ārzemēm kā agrāk un nedaudz apskatīt pasauli. Mēs varētu spert kāju tur, kur nav tik auksts un debesis nav apmākušās trīssimt dienas gadā. Tādā gadījumā - kāda gan jēga palikt šeit un cīnīties? Mēs tikai metīsimies uz viņu zobeniem, lai gan viss var itin jauki nokārtoties arī bez mūsu iejaukšanās.
Kādu brīdi nevienam nebija, ko teikt. Tad klauns sāka smieties. Viņš smējās un smējās, cepures pušķiem sitoties pret sienu, līdz beigu beigās novēlās no krēsla.
Tad ierunājās Enohs: - Man vienkārši trūkst vārdu. Pagaidiet, nē, man ir gan, ko teikt! Horācij, tās ir satriecošākās, naivākās un gļēvulīgākās fantāzijas, kādas man jelkad nācies dzirdēt.
- Bet tas ir iespējams, - Horācijs uzstāja.
- Jā. Tikpat reāli kā pasakas, ka mēness veidots no siera. Sasodīts, tas vienkārši nav iespējams!
- Šo strīdu es varēt izbeigt tūlīt pat, - iejaucās salokāmais cilvēks. - Jūs gribēt zināt, ko briesmoņi mums izdarīt, kad viss būt viņu varā? Nāciet, es parādīt...
- Tikai ar stipriem nerviem, - klauns piebilda, pavēries uz Olīviju.
-Ja viņi spēs to pārdzīvot, to varēšu ari es, - meitene sacīja.
- Es jūs brīdināju. - Klauns paraustīja plecus. - Nāciet man līdzi!
- Es neietu tev līdzi pat tad, ja būtu jābēg no grimstoša kuģa, - noteica Melīna, palīdzot trīcošajiem neredzīgajiem brāļiem piecelties kājās.
- Tad palieciet te, - klauns attrauca. - Visi citi, kas nav ar mieru nogrimt līdz ar kuģi, sekojiet man!
Ievainotie gulēja dažādās gultās uz ātru roku izveidotā slimnīcas palātā, un tos pieskatīja medmāsa ar izvalbītu stikla aci. Pavisam bija trīs pacienti, ja par tādiem šos cilvēkus vispār varēja nosaukt: vīrietis un divas sievietes. Vīrietis gulēja uz sāniem, daļējā nemaņā kaut ko čukstēja un siekalojās. Viena no sievietēm truli blenza griestos, bet otra grozījās zem palaga un murgojot klusi vaidēja. Daži bērni noraudzījās uz pacientiem no gaiteņa, turoties pa gabalu, - ja nu šie ļaudis sasirguši ar kādu lipīgu kaiti.
- Kā viņi justies šodien? - salokāmais cilvēks pajautāja medmāsai.
- Sliktāk, - sieviete atbildēja, šaudoties no gultas uz gultu.
- Tagad viņi turas tikai ar miegazālēm, pretējā gadījumā viņi visu laiku kliegtu.
Cilvēkiem nebija acīm redzamu ievainojumu - ne asiņainu apsēju, ne ieģipsētu locekļu. Traukos nepilēja sarkanīgs šķidrums. Telpa drīzāk atgādināja psihiatriskās klīnikas, nevis traumu nodaļas papildu palātu.
- Kas viņiem kaiš? - es painteresējos. - Vai viņi tika savainoti uzbrukuma laikā?
- Nē, viņus šurp atveda mis Paceplīte, - medmāsa atbildēja.
- Viņa tos atrada pamestus kādā slimnīcā, ko nebūtnes bija pārvērtuši tādā kā medicīnas laboratorijā. Šos nabaga radījumus izmantoja kā izmēģinājumu trusīšus prātam neaptveramos eksperimentos. Te jūs redzat rezultātu.
- Mēs sameklējām viņu vecās slimības vēstures, - klauns papildināja. - Nebūtnes tos nolaupīja pirms vairākiem gadiem. Šie cilvēki jau sen tika uzskatīti par mirušiem.
Medmāsa nocēla no sienas virs čukstošā vīrieša galvas planšeti. - Šis te ir Benterets. Viņš esot pārvaldījis simt valodas, bet tagad spēj tikai bezgalīgi atkārtot vienu vārdu.
Es pielavījos tuvāk un nopētīju vīrieša lūpas. - Zvaniet, zvaniet, zvaniet, - viņš nebeidza atkārtot bez skaņas. - Zvaniet, zvaniet, zvaniet.
Bezjēdzīgi. Viņš bija zaudējis prātu.
- Šī te meitene, - medmāsa ar planšeti norādīja uz vaidošo pacienti, - kā liecina slimības vēsture, pratusi lidot, bet es neesmu ne reizi redzējusi viņu kaut collu paceļamies no gultas. Kas attiecas uz trešo, viņai jābūt neredzamai. Bet viņa ir pavisam skaidri saskatāma.
- Vai viņi tika spīdzināti? - Emma pavaicāja.
- Noteikti. Spīdzināšanas rezultātā viņi ir kļuvuši ārprātīgi! - klauns atcirta. - Tos mocīja tik ilgi, līdz viņi aizmirsa, ka ir brīnumaini!
- Mani varētu spīdzināt visu dienu bez pārstājas, - Mi-lards noteica. - Es nekādā gadījumā neaizmirstu savas īpašās spējas.
- Parādiet viņiem rētas, - klauns sacīja medmāsai.
Sieviete piegāja pie nekustīgi gulošās pacientes un pavilka
nost palagu. Šauras, sarkanas rētas klāja viņas vēderu, kaklu un stiepās zem zoda, katra aptuveni cigaretes garumā.
- Es diez vai tos sauktu par spīdzināšanas pierādījumiem, - Milards skeptiski iebilda.