- Kā tad jūs to nosauktu? - medmāsa sadusmojās.
Izlicies nedzirdam jautājumu, Milards pavaicāja: - Ir vēl
kādas rētas, vai arī tas ir viss?
- Nē, vairāk gan nekā īpaša nav, - medmāsa atbildēja un parāva malā palagu, atsedzot sievietes kājas. Mēs ieraudzījām rētas ceļa bedrītē, augšstilba iekšpusē un uz pēdām.
Milards pieliecās tuvāk un nopētīja pēdu. - Dīvaina vieta, jums tā nešķiet?
- Ko tu gribi teikt, Mīli? - Emma pajautāja.
- Kuš! - iejaucās Enohs. - Lai viņš tēlo Šerloku, ja vēlas. Man tas šķiet samērā uzjautrinoši.
-Varbūt iegriezīsim viņam desmit vietās? Tad redzēsim, vai viņš to uzskatīs par spīdzināšanu! - klauns izmeta.
Milards šķērsoja istabu un piegāja pie čukstošā vīrieša gultas. - Vai drīkst viņu izmeklēt?
- Esmu pārliecināta, ka viņam nebūs iebildumu.
Milards noņēma palagu no vīrieša kājām. Uz katras kailās pēdas vīdēja tāda pati rēta kā nekustīgi gulošajai sievietei.
Medmāsa pievērsās meitenei, kas grozījās gultā. - Ja tā nav spīdzināšana, kas tad tas ir?
- Izpēte, - Milards atbildēja. - Griezumi ir precīzi, ķirurga veikti. Tie nav izdarīti, lai radītu sāpes. Iespējams, ir izmantota pat anestēzija. Nebūtnes kaut ko meklē.
- Ko tieši? - Emma vaicāja, lai gan šķita, ka viņa baidās dzirdēt atbildi.
- Ir kāds sens teiciens par īpatņa pēdām, - Milards atgādināja. - Vai kāds no jums to atceras?
Horācijs nocitēja: - īpatņa pēda ir durvis uz viņa dvēseli. To gan mēdz teikt maziem bērniem, lai pārliecinātu uzvilkt apavus, kad viņi dodas ārā rotaļāties.
- Iespējams, bet varbūt tā gluži nav, - Milards secināja.
- Nemuļķojies nu! Vai tu domā, ka viņi meklēja...
- Šo cilvēku dvēseles. Un atrada.
Klauns skaļi iesmējās. - Kādas muļķības! Vai tikai tāpēc, ka tie zaudējuši savas spējas, jūs secināt, ka viņiem atņemtas otrās dvēseles?
- Zināmā mērā. Mums ir skaidrs, ka briesmoņi interesējas par otro dvēseli jau gadiem ilgi.
Tobrīd man atmiņā atausa saruna ar Milardu, kad mēs braucām vilcienā: - Bet tu pats man teici, ka mums ļauj iekļūt cilpās īpatņa dvēsele. Tātad, ja šiem cilvēkiem dvēseles vairs nav, kā viņi ir nonākuši šeit?
- Nu tu ķeries pie beidzamā salmiņa, - ierunājās Emma. - Manuprāt, tu jau ej par tālu, Milard!
- Ļaujiet man pateikt līdz galam, tikai vienu mirkli! - Milards neatstājās, jau nervozi staigādams šurpu turpu pa palātu. - Diez vai būsiet dzirdējuši par kādu parasto, kurš būtu pa īstam iegājis cilpā?
- Neesmu, jo nevienam nav noslēpums, ka tas nav iespējams, - attrauca Enohs.
- Gandrīz tā, - Milards iebilda. - Tas nav viegli un jauki, bet vienreiz tas ir atgadījies. Nelegāla mis Peregrines brāļa eksperimenta rezultātā, kas, pēc manām domām, notika, pirms viņš sajuka prātā un izveidoja šķeltnieku grupu, kas pārtop par nebūtnēm.
- Kāpēc tad mēs neko neesam par to dzirdējuši? - Enohs pajautāja.
- Tāpēc, ka tas ir ārkārtīgi pretrunīgs fakts, kas tika acumirklī noklusināts, lai neviens nemēģinātu ko tādu atkārtot. Jebkurā gadījumā izrādās, ka ir iespējams ievest parastu cilvēku cilpā, bet viņam ir jāpalīdz ar spēku, un to var izdarīt tikai kāds, kam piemīt imbrīnes spējas. Bet, tā kā parastajiem nav otras dvēseles, viņi nespēj tikt galā ar cilpas mantotajiem paradoksiem un viņu smadzenes pārvēršas putrā. Viņi jau mirklī, kad nonāk cilpā, pārtop par nemaņā esošiem dārzeņiem, kas tikai siekalojas. Līdzīgi tiem, ko redzam savu acu priekšā.
Sekoja mirklis klusuma, līdz mēs aptvērām Milarda sacīto. Tad Emma pielika plaukstas pie lūpām. - Sasodīts! Viņam ir taisnība.
- Tā nu tas ir, - klauns secināja. - Tādā gadījumā situācija ir vēl ļaunāka, nekā mēs domājām.
Jutu, kā no telpas pazūd gaiss.
- Neesmu pārliecināts, ka visu līdz galam sapratu, - Horā-cijs paziņoja.
- Viņš teica, ka briesmekļi ir nolaupījuši šo cilvēku dvēseles! - Olīvija iekliedzās, raudādama metās pie Bronvīnes un noslēpa seju viņas mētelī.
- Šie īpatņi nav zaudējuši savas spējas, - Milards piebilda. - Tās tika viņiem nolaupītas - atņemtas - līdz ar dvēseli, kas pēc tam tika iebarota kādam tukšpaurim. Tas ļāvis tukšpau-riem attīstīties tiktāl, ka tie jau spēj iekļūt cilpās. Šo pārmaiņu rezultātā notikusi arī viņu nesenā ielaušanās ipatņu valstibā, mudinot briesmoņus sagūstīt vēl vairāk īpatņu, kuru dvēseles varētu izoperēt, tā attīstot vēl vairāk tukšpauru, un tā tālāk -kā apburtajā lokā.
- Tad jau viņi dzenas ne tikai pēc imbrinēm, - Emma secināja, - bet ari pēc mums un mūsu dvēselēm.
Hjū stāvēja pie čukstošā vīra gultas kājgaļa, un ap saimnieku dusmīgi zumēja pēdējā bite. - Tad tā viņi izrīkojās... ar tiem brīnumainajiem bērniem, ko gadu gadiem tika nolaupījuši? Man šķita, ka bērni tikai kļuva par barību tukšpauriem... Bet tas jau ir nesalīdzināmi ļaunāk.
- Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka viņiem nav prātā izoperēt ari imbriņu dvēseles? - Enohs sacīja.
Viņa vārdi radīja īpaši netīkamus saltus drebuļus. Klauns, pievērsies Horācijam, jautāja: - Kāds tagad būtu tavs ļaunākais scenārijs, draugs?
- Nekaitiniet mani! - Horācijs atcirta. - Es kožu.
- Ejiet visi laukā! - atskanēja medmāsas rīkojums. - Ar dvēseli vai bez tās, bet šie ļaudis ir slimi. Šeit nav īstā vieta ķildām.
Mēs paklausīgi izgājām vestibilā.
- Labs ir, jūs sagādājāt mums šausmu izrādi, - Emma vērsās pie klauna un salokāmā cilvēka, - un mēs esam no tiesas nobijušies. Tagad pasakiet, ko jūs vēlaties!
- Pavisam vienkārši, - salokāmais cilvēks iesāka. - Mēs gribēt, lai jūs palikt un cīnīties ar mums.
- Mums tikai likās, ka jāparāda jums, cik lielā mērā tas ir jūsu pašu interesēs, - klauns pabeidza un uzsita Milardam pa muguru. - Bet šis jūsu draugs to paveica daudz labāk, nekā mēs jebkad spētu.
- Lai mēs paliktu te un cīnītos - par ko? - Enohs painteresējās. - Imbrīnes pat neatrodas Londonā - tik daudz mis Paceplīte mums pateica.
- Aizmirstiet par Londonu! Londonas vairs nav! - klauns iesaucās. - Šeit cīņa ir galā. Mēs esam zaudējuši. Tiklīdz mis Paceplīte būs izglābusi šajās drupās pēdējo īpatni, mēs sakravāsim mantas un dosimies uz citām zemēm, citām cilpām. Tur laukā jābūt ari citiem izdzīvojušajiem, tādiem pašiem īpatņiem kā mēs, kuros joprojām kvēl gatavība cīnīties.
- Mēs izveidosim armiju, - piebilda salokāmais cilvēks. -īstu.
-Ja runājam par to, kā noskaidrot, kur tiek turētas imbrī-nes, - klauns turpināja, - problēmu nav. Mēs noķersim kādu nebūtni un spīdzināsim, līdz viņš mums to pateiks. Liksim parādīt šo vietu Dienu kartē.
- Vai jums ir Dienu karte7 - Milards pārvaicāja.
- Divas. īpatņu arhīvs atrodas tepat lejā, ja kas.
- Tās nudien ir labas ziņas, - Milards sacīja, aizrautības uzlādēts.
- Noķert nebūtni nemaz nav tik viegli, - Emma norādīja. - Un tie, protams, melo. Meli viņiem padodas vislabāk.
- Tad mēs noķersim divus un salīdzināsim viņu melus, -klauns lika priekšā. - Tie sāks te apkārt ošņāties pavisam drīz, un, tiklīdz nākamreiz kādu ieraudzīsim, - bladāc! Mēs to grābsim ciet.
- Kāpēc jāgaida? - Enohs nesaprata. - Vai tad mis Paceplīte neteica, ka nebūtnes atrodas arī šajā pašā mājā?
- Ir gan, tikai sasaluši, - klauns atbildēja. - Beigti kā durvīs iesistas naglas.
- Tas nenozīmē, ka tos nav iespējams nopratināt, - Enohs atgādināja, un viņa sejā atplauka smaids.