Klauns pievērsās salokāmajam cilvēkam. - Šie dīvaiņi man sāk iepatikties aizvien vairāk.
- Tad jau jūs palikt pie mums? - salokāmais vaicāja. - Palikt te un cīnīties?
- Tā es gan neteicu, - Emma iebilda. - Dodiet mums laiku par to apspriesties.
- Kas gan te būtu, par ko apspriesties? - klauns izmeta.
- Protams, cik vien ilgi jums nepieciešams, - salokāmais cilvēks bija ar mieru un aizvilka klaunu sev līdzi uz otru vestibila galu. - Nāc, es pagatavot kafiju.
- Labs ir, - klauns negribīgi sacīja.
Mēs sastājāmies bariņā tāpat kā daudzreiz kopš nepatikšanu sākuma, tikai šoreiz vairāk nevis klaigājām, cits citu pārtraucot, bet runājām pēc kārtas. Visa notikušā smagums bija gādājis par nopietnu noskaņojumu.
- Es uzskatu, ka mums būtu jācīnās, - paziņoja Hjū. - Kopš zinām, ko briesmekļi var nodarīt, es nespētu sev piedot, ja mēs atgrieztos pie vecās dzīves un mēģinātu izlikties, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Cīņa ir vienīgā godājamā izvēle.
- Arī izdzīvošana ir godājama, - Milards iebilda. - Divdesmitajā gadsimtā mums līdzīgie izdzīvoja tāpēc, ka slēpās, nevis cīnījās, tādēļ, iespējams, labākais, ko varam darīt, būtu noslēpties.
Tad Bronvīne uzrunāja Emmu: - Es gribu zināt tavas domas.
-Jā, es ari gribu zināt, ko teiks Emma, - Olīvijā piebilda.
- Es ari, - Enohs apstiprināja, pārsteigdams mani.
Emma ievilka garu elpu un tad sacīja: - Es briesmīgi jūtu
līdzi citām imbrinēm. Viņām ticis nodarīts pāri, tas ir noziegums, un mums līdzīgo nākotne varētu būt atkarīga no viņu glābšanas. Bet, apdomājot visu, palieku uzticīga ne jau citām imbrinēm un citiem brīnumainajiem bērniem. Es palieku uzticīga sievietei, kurai esmu dzīvību parādā, - mis Peregrinei un tikai mis Peregrinei. - Emma apklusa un pamāja ar galvu, it kā pārbaudot un apstiprinot pašas izrunāto vārdu jēgu. - Un, kad, ar putna palīgu, viņa atgūs savu īsto būtību, es darīšu visu, ko viņa uzskatīs par nepieciešamu. Ja viņa liks cīnīties, es cīnīšos. Ja viņa gribēs mūs noslēpt kādā cilpā, es piekritīšu ari tam. Tā vai citādi, mana pārliecība nekad nav mainījusies: mis Peregrine zina vislabāk.
Pārējie apdomāja dzirdēto. Visbeidzot ierunājās Milards: - Ļoti gudri teikts, mis Blūma.
- Mis Peregrine zina vislabāk! - Olīvijā iegavilējās.
- Mis Peregrine zina vislabāk! - Hjū atbalsoja.
- Man nospļauties, ko saka mis Peregrine, - iejaucās Horā-cijs. - Es cīnīšos.
Enohs caur smiekliem iekāsējās: - Tu?
- Visi uzskata mani par gļēvuli. Šī man ir iespēja pierādīt, ka viņi kļņdās.
- Neriskē ar dzīvību tikai tāpēc, ka par tevi kāds pāris reižu ir pasmējies, - Hjū aizrādīja. - Kāda kuram daļa, ko domā citi?
- Ne jau tikai tas, - Horācijs turpināja. - Vai atceraties vīziju, kas man parādījās vēl Kēmholmā? Es redzēju vietu, kur tiek turētas imbrīnes. Es nevarēju to parādīt kartē, bet esmu pārliecināts, ka to pazītu, ja vien ieraudzītu. - Viņš uzsita sev pa pieri ar rādītājpirkstu. - Tas, kas man ir šeit, varētu paglābt mūsu draugus no lielām nepatikšanām. Un atsvabināt ari citas imbrīnes.
- Ja daži cīnīsies, bet citi paliks malā, - ierunājās Bron-vīne, - es pasargāšu tos, kas paliks te. Sargāšana vienmēr ir bijis mans pienākums.
Un tad Hjū pagriezās pret mani un jautāja: - Ko teiksi tu, Džeikob? - Man mute acumirklī izkalta.
-Jā, - Enohs pievienojās, - kā būs ar tevi?
- Nu... - es vilcinājos. - Es...
- Izmetīsim loku, - Emma ierosināja un ieķērās man elkonī. - Mums abiem ir jāparunā.
Mēs nesteidzīgi kāpām lejup pa pakāpieniem un neteicām ne vārda, iekams nebijām nonākuši apakšstāvā pie izliektās ledus sienas, ko Alteja bija uzaudzējusi iepretim ieejas tunelim. Apsēdāmies viens otram blakus un ilgi vērāmies ledū uz tajā iesprostotajām formām, ko dziestošā gaisma darīja neskaidrākas un spokainākas. Tās bija kā senas olas, kas iestigušas zilganā dzintarā. Mēs sēdējām, un pēc klusuma, kas biezēja starp mums, kļuva skaidrs, ka gaidāma smaga saruna, ko negribējās sākt nevienam no mums.
Visbeidzot ierunājās Emma: - Nu?
Es iesāku: - Es, tāpat kā visi citi, gribu zināt, kā domā tu.
Emma iesmējās tā, kā cilvēki smejas, kad nejūtas jautri, bet gan neveikli, un atbildēja: - Neesmu gan pilnībā pārliecināta, ka tu to gribi.
Viņai bija taisnība, bet es tik un tā neatkāpos: - Lūdzu!
Emma uzlika plaukstu uz mana ceļa, pēc tam atrāva. Viņa nespēja izlemt. Man krūtīs sastinga smagums.
- Manuprāt, tev ir pienācis laiks atgriezties mājās, - viņa beigu beigās sacīja.
Es apjuku. Pagāja kāds brīdis, līdz pārliecināju pats sevi, ka Emma to beidzot ir pateikusi. - Es nesaprotu, - nomurmināju.
- Tu pats teici, ka esi sūtīts šurp kaut kāda iemesla dēļ, -Emma ātri nobēra, veroties sev klēpī, - un tas bija palīdzēt mis Peregrīnei. Tagad šķiet, ka viņa varētu būt glābta. Ja biji viņai kaut ko parādā, esi to atmaksājis. Tu esi mums palīdzējis vairāk, nekā jebkad apjēgsi. Bet tagad tev ir laiks doties mājās. -Viņas vārdi steidzās, it kā tie būtu kā sāpe, ko meitene ilgi nēsājusi sevī, un tagad viņa justos atvieglota, ka beidzot tikusi no tās vaļā.
- Šeit ir manas mājas, - es teicu.
- Nē, nav vis, - Emma uzstāja un pavērās manī. - īpatņu valstība iet bojā, Džeikob. Tā ir kā zaudēts sapnis. Un, pat ja mums brīnumainā kārtā izdotos pacelt ieročus pret briesmek-ļiem un uzvarēt, mums paliktu vien ēna no kādreiz bijušā, sagrautas krāsmatas. Tev ir mājas - un tās nav izpostītas - un dzīvi vecāki, kas tevi mīl tur, citā dimensijā.
- Es jau tev teicu. Man tas nav vajadzīgs. Es izvēlējos šo te.
- Tu apsolīji un esi solījumu pildījis. Bet tagad visam pienācis gals un tev ir laiks atgriezties mājās.
- Izbeidz to atkārtot! - es kliedzu. - Kāpēc tu mani atgrūd?
- Tāpēc, ka tev ir īstas mājas un īsta ģimene, un, ja tev šķiet, ka kāds no mums būtu izvēlējies šo pasauli, nevis visu, kas pieder tev, - ka mēs jau sen nebūtu atteikušies no cilpām, garās dzīves un īpašajām spējām, lai tikai īsu brīdi izbaudītu to, kas ir tev, - tad tu tik tiešām dzīvo fantāziju pasaulē. Es kļūstu pavisam slima, pat iedomājoties, ka tu varētu no tā visa atteikties, turklāt - kā vārdā?
- Tevis dēļ, idiote! Es mīlu tevi!
Nespēju noticēt, ka esmu to pateicis. Ari Emma to nespēja -viņa palika ar muti vaļā. - Nē, - viņa teica, grozīdama galvu, it kā šādi būtu iespējams izdzēst manis teikto. - Nē, tas mums nekādi nepalīdzēs.
- Bet tā ir patiesībai - es uzstāju. - Kā tev šķiet, kāpēc es paliku te, nevis devos mājup? Ne jau sava vectēva vai kādas stulbas pienākuma apziņas dēļ - nebūt ne - vai tāpēc, ka ienīstu savus vecākus vai neprastu novērtēt savas mājas un visu to labo, kas mums bijis. Es paliku tevis dēļ!
Kādu bridi Emma nebilda ne vārda, tikai māja ar galvu. Tad viņa novērsās no manis un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, atsedzot baltu cementa putekļu svītru, kas acumirkli padarīja viņu vecāku. - Es pati esmu vainīga, - Emma beigu beigās teica. - Es nekādā gadījumā nedrīkstēju tevi noskūpstīt. Laikam ļāvu tev noticēt kaut kam tādam, kas nav patiesība.
Es sarāvos kā dzelts un instinktīvi atrāvos no Emmas kā sargādamies. - Nesaki man to, ko nedomā! - es iesaucos. - Varbūt man nav īpaši lielas randiņu pieredzes, bet neizturies pret mani kā pret nožēlojamu lūzeri, kurš ir bezspēcīgs skaistas meitenes priekšā. Tu nepiespiedi mani te palikt. Es paliku, jo tā gribēju un tāpēc, ka manas jūtas pret tevi ir patiesākas par visu, ko jebkad esmu jutis. - Ļāvu šiem vārdiem kādu bridi plesties starp mums, lai izbaudītu to patiesumu, un tad piebildu: - Tu jūti to pašu, es zinu.