- Piedod, - Emma iesāka. - Lūdzu, piedod, tas bija nežēlīgi, un es nedrīkstēju tā teikt. - Acīs iemirdzējās asaras, un viņa tās notrausa ar delnu. Emma centās turēties stipra kā klints, bet nu jau uzliktā maska sāka brukt. - Tev taisnība, - viņa turpināja. - Tu man esi loti mīļš. Tāpēc es nespēju noraudzīties, kā tu izšķied savu dzīvi pa tukšo.
- Es to neizšķiežu!
- Nolādēts, Džeikob, izšķied gan! - Emma bija tik ļoti iekarsusi, ka netīši uzšķīla pirkstos liesmu. Par laimi, viņa jau bija tos atrāvusi no manas kājas. Meitene sakļāva plaukstas, noslāpēja liesmu un tad piecēlās kājās. Rādot uz ledu, Emma sacīja: - Vai redzi to augu tur puķupodā uz rakstāmgalda?
Es to redzēju un pamāju ar galvu.
- Tagad tas ir zaļš, jo ir iesaldēts. Bet iekšēji augs ir beigts. Un, tiklīdz ledus izkusis, tas acumirkli kļūs brūns un sabirzis. -Emma ieskatījās man acis. - Es esmu kā tas augs.
- Neesi vis. - Es nespēju pieņemt viņas sacīto. - Tu esi... ideāla.
Emmas seja sastinga piespiedu pacietībā, it kā viņa kaut ko skaidrotu bērnam ar grūtu galvu. Tad viņa atkal apsēdās, saņēma manu delnu un pielika pie sava maigā vaiga. - Šis te, -meitene turpināja, - nav īsts. Patiesībā tā neesmu es. Ja tu mani redzētu tādu, kāda esmu īstenībā, tu mani vairs negribētu.
- Man par to visu nospļauties...
- Es esmu veca sieviete! - Emma iesaucās. - Tu domā, ka esam līdzīgi, bet mēs tādi neesam. Tā, kuru tu mīli, patiesībā ir vecene, veca grabaža, kas tikai slēpjas meitenes ķermenī. Tu esi jauns vīrietis - puika, bērns salīdzinājumā ar mani. Tu nekad nevarētu saprast, ko nozīmē nemitīgi atrasties tik tuvu nāvei. Un tev tas ari nav jāsaprot. Nevēlos, lai tas jebkad notiktu. Tev vēl visa dzīve priekšā, Džeikob. Es savu jau esmu nodzīvojusi. Un kādu dienu - iespējams, pavisam drīz - es nomiršu un pārtapšu par pīšļiem.
Emma to pavēstīja tik vēsi un galīgi, ka es sapratu: viņa ir pārliecināta par sacīto. Viņai bija sāpīgi par to runāt, tieši tāpat kā mani sāpināja uzklausīšana, bet es zināju, kāpēc mana draudzene tā rīkojas. Viņa centās mani glābt pēc savas izpratnes.
Tik un tā es jutos briesmīgi, daļēji ari tāpēc, ka Emmai bija taisnība. Ja mis Peregrine atlabs, es būšu paveicis to, ko biju apņēmies: atminējis sava vectēva noslēpumu: atdevis mis Pere-grinei savas ģimenes parādus un padzīvojis neparastu dzīvi, par kādu vienmēr biju sapņojis, - kaut uz īsu bridi. Un tas nozīmētu, ka man palicis viens vienīgs pienākums - pret vecākiem.
Runājot par Emmu, man bija pavisam vienalga, ka viņa ir vecāka par mani un citāda nekā es, bet mana draudzene bija izlēmusi pretēji, un šķita, ka nebūs iespējams pārliecināt viņu mainit domas.
- Kad viss būs beidzies, - viņa atsāka runāt, - varbūt es aizrakstišu tev vēstuli un tu man atbildēsi. Un varbūt kādu dienu atbrauksi mani apraudzīt.
Vēstuli. Es atcerējos noputējušo kārbu, pilnu ar vectēva vēstulēm, ko biju atradis Emmas istabā. Vai ari es nozīmēšu viņai tikai to? Vecs vīrs otrā okeāna krastā? Atmiņas? Un tobrīd es atskārtu, ka grasos iet vectēva pēdās tā, kā iepriekš nebūtu varējis iedomāties. Es tik ārkārtīgi lielā mērā izdzīvoju viņa dzīvi. Un, kas zina, kādu dienu mana paškontrole pārlieku atslābs, es būšu vecs, bremzēts un prātu zaudējis vecis, kas nomirs tāpat kā viņš. Un Emma dzīvos tālāk bez manis, bez mums abiem, un tad pienāks diena, kad varbūt kāds cits atradīs viņas skapi jau manas vēstules - tās glabāsies kastītē blakus vectēva sūtītajām -, un šis cilvēks domās par to, ko esmu Emmai nozīmējis.
- Ja nu tev mani vajadzēs? - es neatkāpos. - Ja nu tukš-pauri atgriezīsies?
Emmas acīs mirdzēja asaras. - Mēs kaut kā tiksim galā, -viņa atbildēja. - Klau, es vairs nespēju ilgāk par to runāt. Godīgi sakot, man nešķiet, ka sirds spēs to izturēt. Labāk iesim augšā un pavēstīsim pārējiem tavu lēmumu, labi?
Mans žoklis saspringa, Emmas nelokāmais spiediens mani sāka tracināt. - Es vēl neko neesmu izlēmis. Tu gan.
- Džeikob, es tikai pateicu tev...
- Pareizi, tu man pateici. Bet es vēl neesmu pieņēmis lēmumu.
Emma sakrustoja rokas uz krūtīm. - Tādā gadījumā es pagaidīšu.
- Nē, - es paziņoju un pieslējos kājās. - Man kādu brīdi jāpaliek vienam.
Un es kāpu augšā pa kāpnēm viens pats.
Es klusi gāju pa gaiteņiem. Apstājos pie im-brīņu saieta telpas un kādu bridi ieklausījos balsu murdoņā aiz durvīm, bet iekšā negāju. Ieskatījos medmāsas kabinetā un ieraudzīju viņu snaužam uz sola starp gultām, kurās dusēja īpatņi bez otras dvēseles. Pavēru šaurā spraugā mis Paceplītes istabas durvis un redzēju viņu šūpojam klēpī mis Peregrīni un maigi bužinām ar pirkstiem putna spalvas. Bet neteicu nevienam ne vārda.
Klīzdams pa tukšajām zālēm un izrakņātajiem kabinetiem, mēģināju iztēloties, kā tagad izskatās manās mājās, - ja reiz biju tik tuvu atgriešanās iespējai. Ko es teiktu saviem vecākiem? Visticamāk, neteiktu neko. Viņi man tik un tā neticētu. Es paziņotu, ka biju sajucis prātā, uzrakstīju tēvam vēstuli ar vistrakāko notikumu pārstāstu, tad uzkāpu uz kuģa un aizbēgu uz cietzemi. To mēdz saukt par stresa reakciju. Manai rīcībai piedēvētu kādu izgudrotu garīgu kaiti un piemērotu attiecīgas zāles. Vainotu Dr. Golanu par ierosinājumu, ka es varētu doties uz Velsu. To Dr. Golanu, kuru viņi, protams, nekad vairs nesatiks. Mani vecāki nospriestu, ka viņš ir aizlaidies no pilsētas, jo izrādījies krāpnieks, šarlatāns, kam nedrīkstēja uzticēties. Un es atkal būtu tas pats nabaga Džeikobs, bagātais, daudz cietušais, garīgi traumētais bērns.
Izklausījās pēc ieslodzījuma ar tiesas spriedumu. Un tomēr, ja galvenais iemesls, kādēļ man būtu jāpaliek īpatņu valstībā, mani vairs negribēja, es nepazemošos un neturēšos pie viņas ar varu. Ari man bija savs lepnums.
Cik ilgi es izturētu Floridā, kad nu biju izbaudījis šādu -brīnumu pilnu dzīvi? Es vairs nepavisam nebiju tik parasts kā agrāk, un, ja bija taisnība tiem, kas sacīja, ka es nekad neesmu bijis parasts, tagad biju par to pārliecinājies. Es biju mainījies. Un tas vismaz deva man cerību, ka pat parastos apstākļos tomēr varētu atrast iespēju dzīvot neparastu dzīvi.
Jā, labākais lēmums būtu aizbraukt. Nudien, vislabākais. Ja šī pasaule iet bojā un to nav iespējams glābt, kas tad man šeit atliek? Bēguļot un slēpties, līdz vairs nebūs neviena droša patvēruma, nevienas cilpas, kur mani draugi varētu uzturēt savu mākslīgo jaunību? Noskatīties, kā viņi mirst? Turēt Emmu apskāvienos, kamēr viņa manās rokās sačokurojas un sairst?
Tas mani nogalinātu daudz ātrāk nekā tukšpauri.
Tāpēc, jā, es došos projām. Saglābšu to, kas palicis no manas vecās dzīves. Palieciet sveiki, īpatņi! Ardievu, īpatņu valstība!
Tā būs labāk.
Es turpināju klīst pa ēku, līdz nonācu vietā, kur istabas bija tikai daļēji sasalušas un ledus pletās vien līdz pusei sienas -gluži kā ūdens grimstošā kuģī, kas pēkšņi apstājies, atstājot rakstāmgaldu virsmas un lampu abažūrus virspusē kā nedrošus peldētājus. Aiz ledus klātajām rūtīm rietēja saule. Ēnas rotāja sienas un pulcējās kāpņu telpās; gaisma dziestot kļuva aizvien zilāka un izkrāsoja visu apkārtējo piesātinātā jūras zilā kobaltā.
Man ienāca prātā, ka šis, iespējams, ir mans beidzamais vakars īpatņu valstībā. Pēdējais vakars kopā ar labākajiem draugiem, kādi man jebkad ir bijuši. Mans pēdējais vakars kopā ar Emmu.
Kādēļ gan es to aizvadu vienatnē? Tāpēc, ka man ir skumji, Emma ir aizvainojusi manu pašlepnumu un man ir jācieš.