Manas domas aizklīda, un es iegrimu nomoda sapnī.
Es redzu kādu vīrieti. Viņš ir vidējos gados, viscaur novārtījies izkārnījumos un dubļos. Vīrietis lēnītēm virzās gar klints aso izvirzījumu; nesukātie, slapjie, garie un plānie mati ir pielipuši pie sejas. Vējš purina viņa plāno žaketi kā buru. Vīrietis apstājas, nometas uz elkoņiem un ieslidina tos spraugās, ko ir iecirtis pirms vairākām nedēļām, pārstaigādams šo līcīti zīriņu riesta vietu un vētrasputnu ligzdu meklējumos. Viņš pieliek pie acīm binokli, bet skatās zemāk par ligzdām - uz šauru līcīša pusmēnesi, kur kāpjošais paisums aprij un uzmet gaisā viļņu nogludinātus koka gabalus un jūraszāles, sašķaidītu laivu šķēpeles un dažbrīd arī slīkoņus - vismaz tā runā vietējie.
Šis vīrietis ir mans tēvs. Viņš meklē to, ko izmisīgi nevēlas atrast.
Viņš meklē sava dēla līķi.
Sajutis pieskārienu kājai, es pavēru acis un tiku izrauts no vīzijas. Bija gandrīz pavisam satumsis, un es sēdēju uz akmeņiem, pievilcis ceļus pie krūtīm, kad pēkšņi man blakus atradās Emma. Viņa stāvēja smiltīs man līdzās, un vējš pluinīja meitenes matus.
- Kā jūties? - Emma vaicāja.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu nepieciešamas koledžas līmeņa zināšanas matemātikā un kāda stunda, ko atvēlēt diskusijām. Mani mulsināja simtiem pretrunīgu jautājumu, kuru vairākums lielā aukstuma un noguruma priekšā vairs nebija būtisks, turklāt es arī nebiju īpaši ieinteresēts runāt. Tāpēc atbildēju: - Viss kārtībā, es tikai centos izžāvēt drēbes. - Un paplivināju izmirkušā džempera priekšu.
- Tur es tev varu palīdzēt. - Emma uzrāpās akmeņu kaudzē un apsēdās man blakus. - Do’ roku!
Es pasniedzu plaukstu, un viņa to ielika sev klēpī. Piespiedusi kopā saliktās rokas pie lūpām, meitene nolieca galvu pār manu delnu. Dziļi ievilkusi elpu, Emma lēni pūta gaisu caur pirkstiem, un manu roku apņēma neaptverami mierinošs, teju pat sāpigs karstums.
- Vai ir par traku? - Emma vaicāja.
Es saspringu, ļāvu noskriet tirpām un tad noliedzoši papurināju galvu.
-Jauki. - Viņa vēlreiz uzpūta rokai, jau augstāk. Sekoja vēl viena silta, jauka pūsma. Starp elpas vilcieniem Emma teica: - Ceru, ka tu neuztraucies par to, ko sacīja Enohs. Mēs pārējie tev ticam, Džeikob. Dažbrīd Enohs uzvedas kā sačākstējusi, veca zīlīte, īpaši tad, ja ir greizsirdīgs.
- Manuprāt, viņam ir taisnība, - es sacīju.
- Nevar būt. Vai tiešām?
Es vairs nespēju noturēt vārdus pie sevis. - Man nav ne jausmas, ko daru. Kā gan kāds no jums var paļauties uz šādu cilvēku? Ja ari esmu īpatns, tad pavisam mazliet, vismaz man tā šķiet. It kā es būtu par ceturtdaļu brīnumains, bet jūs pārējie -pilnasinīgi īpatņi.
- nemēdz būt, - Emma iesmējās.
- Bet vectēvs bija īpatnāks par mani. Noteikti. Viņš bija tik spēcīgs...
- Nē, Džeikob, - Emma sacīja un pavērās uz mani piemiegtām acīm. - Tas ir pārsteidzoši. Tu ļoti lielā mērā līdzinies viņam. Protams, tu esi ari atšķirīgs - maigāks un jaukāks -, bet visā, ko saki... tu tik loti izklausies pēc Abes, kad viņš tikko bija ieradies un apmetās pie mums.
- Vai tiešām?
- Jā. Ari viņš bija apjucis. Agrāk viņš ne reizi nebija saticis nevienu īpatni. Abe neapzinājās savu spēku, nezināja, kā tas darbojas un uz ko viņš ir spējīgs. Patiesību sakot, to nezinājām arī mēs. Tavas spējas ir ļoti reti sastopamas. Ļoti, ļoti reti. Bet tavs vectēvs mācījās.
- Kā? - es gribēju zināt. - Kur?
- Kara laikā. Viņš darbojās slepenā britu armijas īpatņu nodaļā. Cīnījās vienlaikus pret tukšpauriem un vāciešiem. Par to, ko viņi paveica, medaļas nemēdz piešķirt, bet mums viņi bija varoņi un tavs vectēvs - visvairāk. Viņu nestie upuri desmitiem gadu nepieļāva nebūtņu virzīšanos uz priekšu un izglāba neskaitāmu īpatņu dzīvību.
Un tomēr, es nodomāju, viņš nespēja izglābt pats savus vecākus. Cik traģiski un savādi.
- Un, tici man, - Emma turpināja, - tu esi uz mata tikpat īpatns, cik viņš, un arī tikpat drosmīgs.
- Kā tad! Tu tagad tikai centies uzlabot man omu.
- Nē. - Emma ielūkojās man acis. - Tā nav. Tu visu iemācīsies, Džeikob. Pienāks diena, kad būsi pat vēl dižāks tukšpauru iznicinātājs nekā viņš.
- Jā, to nevienam neapnīk atkārtot. Kā tu vari būt tik pārliecināta?
- Es to jūtu no visas sirds, - mana draudzene teica. - Šķiet, ka tev tas ir lemts. Tāpat kā bija lemts atbraukt uz Kērnholmu.
- Nekam tādam es neticu. Kā liktenim... zvaigznēm... sūtībai...
- Par sūtību es neko neteicu.
- Lemts nozīmē to pašu, - es iebildu. - Liktenis attiecas uz grāmatu varoņiem, kuri cilā maģiskus zobenus. Tās ir lielas muļķības. Es esmu šeit tāpēc, ka mans vecaistēvs pēdējās desmit sekundēs pirms nāves kaut ko izmeta par šo salu, un tas ari viss. Tā bija nejaušība. Man prieks, ka opis to pateica, bet viņš jau bija nemaņā. Tikpat labi vecaistēvs varēja nomurmināt pārtikas veikala pirkumu sarakstu.
- Bet viņš tā neizdarīja.
Es aizkaitināts nopūtos. - Un ja nu es došos cilpu meklējumos un jūs būsiet atkarīgi no manis, cerot, ka glābšu jūs no briesmoņiem, bet es aizvedīšu jūs visus nāvē, - vai ari tas būs liktenis?
Emma sarauca pieri un ielika manu roku atpakaļ man klēpī. - Es neteicu liktenis, - viņa atkārtoja. - Es ticu tam, ka
т
dzīvē svarīgās lietās nejaušības nemēdz būt. Viss notiek kāda iemesla dēļ. Tu esi šeit kāda iemesla dēļ, un ne jau tāpēc, lai kļūdītos un mirtu.
Man pietrūka drosmes turpināt stridu. - Labs ir, - es sacīju. - Neuzskatu, ka tev ir taisnība, tomēr ceru, ka tā ir. - Es pārdzīvoju, ka iepriekš cirtu Emmai pretī, bet biju nosalis, nobijies un jutu, ka jāaizstāvas. Biju piedzīvojis jaukus un ne tik jaukus brīžus, pazinu bažīgas un pašpārliecinātas domas. Tobrīd gan attiecība starp bailēm un pārliecību manī bija stipri nožēlojama - aptuveni trīs pret vienu -, un briesmu brīžos šķita, ka tieku izvirzīts lomai, kuru neesmu lūdzis; ka esmu brīvprātīgi pieteicies cīnīties priekšējās frontes līnijās karā, kura patiesie apjomi vēl nevienam no mums nebija zināmi. Liktenis izklausījās pēc pienākuma, un, ja reiz man bija lemts tikt iemestam cīņā pret murgainu radījumu leģionu, tai bija jābūt manis paša izvēlei.
Kaut gan zināmā mērā izvēle jau tika izdarīta, kolīdz es piekritu doties jūrā un nezināmajā kopā ar šiem brīnumainajiem bērniem. Un, ielūkojieties savas būtības dziļākajos nostūros, nevarēju apgalvot, ka nebūtu to lūdzis. Patiesībā es kopš bērnības tiku sapņojis par šādiem piedzīvojumiem. Tolaik vēl ticēju liktenim, turklāt ticēju tam nesatricināmi ar ikvienu savas mazās bērna sirsniņas dzīslu un šķiedru. Klausoties vectēva neparastajos stāstos, es to izjutu kā niezi krūtīs. Kādu dienu es būšu es pats. Tas, kas tagad izklausījās kā pienākums, tolaik bija vien solījums, ka kādu dienu es izlauzīšos no dzimtās pilsētiņas un sākšu dzivot neparastu dzīvi tāpat kā savulaik vectēvs un ka kādu dienu, līdzīgi vectēvam Portmenam, paveikšu kaut ko nozīmīgu. Viņš mēdza man teikt: - Jakub, tu kļūsi par dižu vīru. Par ļoti dižu vīru.
- Tādu kā tu? - es parasti pārjautāju.
- Par vēl dižāku, - viņš atbildēja.
Tolaik es vectēvam noticēju un joprojām gribēju ticēt. Tomēr, jo vairāk par viņu uzzināju, jo garāka stiepās vecā vīra ēna un neiespējamāka šķita varbūtība, ka es jebkad kļūšu tikpat nozīmīgs kā viņš. Ka pat mēģinājums to paveikt, iespējams, līdzinās pašnāvībai. Kad iztēlojos, ka mēģinu to darīt, piezagās domas par tēvu - manu nabaga gandrīz vai iznicināto tēti -, un, iekams neizdevās izstumt tās no savām smadzenēm, es nespēju nedomāt par to, kā gan dižs cilvēks spēj nodarīt kaut ko tik briesmīgu cilvēkiem, kurus viņš mīl.