Diezgan!
Tomēr mirklī, kad pagriezos, lai izietu no istabas, mani atkal pārņēma vecā, tik ļoti pazīstamā sajūta.
Tukšpauris.
Es apstājos, gaidot nākamo sāpīgo dūrienu kuņģī. Man vajadzēja vairāk informācijas. Sāpju intensitāte norādīja uz to, cik tuvu tukšpauris atrodas, bet lēkmju biežums - par tā spēku. Toreiz, kad mums pakal dzinās divi tukšpauri, sajūta izpaudās kā ilgstošas, nepārtrauktas spazmas, bet tagad pagāja ilgāks laiks - gandrīz minūte -, līdz sāpes atkārtojās, un šoreiz jau pavisam vāji. Nebiju pat pārliecināts, vai vispār vēl kaut ko sajūtu.
Lēnītēm izlavījos laukā no istabas un virzījos tālāk pa zāli. Ejot garām nākamajām durvīm, mani piemeklēja vēl viens sāpīgs dūriens, šoreiz jau asāks, tomēr joprojām samērā vājš.
Mēģināju uzmanīgi un klusi atvērt durvis, bet tās bija aizsalušas. Es sāku tās raustīt, sist ar dūrēm, tad spēru, līdz beidzot durvis atsprāga vaļā un manā priekšā pavērās ieeja telpā ar ledu, kas sniedzās līdz krūtīm. Es piesardzīgi piegāju pie ledus un pavēros tam pāri. Lai gan gaismas bija ļoti maz, es uzreiz ieraudzīju tukšpauri. Tas tupēja uz grīdas, iekalts ledū līdz pat ogļmelnajiem acāboliem. Virs ledus slējās tikai bries-mekļa galvas virspuse; viss pārējais - bīstamās ķermeņa daļas, pavērtie žokļi, visi zobi un mēles - bija ledū kalts.
Radījums bija tik tikko dzīvs, tā sirds pukstēja pavisam lēni, varbūt tikai reizi minūtē. Katrs vārgais sirdspuksts atbalsojās manī kā sāpīgs dzēliens.
Es stāvēju istabas durvīs un blenzu uz tukšpauri apstulbis un riebuma pārņemts. Radījums bija nesamaņā, kustēties nespējīgs, pavisam viegli ievainojams. Būtu tik viegli uzrāpties uz ledus un iecirst lāstekas asmeni tukšpaura galvā, un, ja vien kāds cits zinātu par tā atrašanos šeit, tas nešaubīgi būtu rīkojies tieši tā. Bet kaut kas mani atturēja. Šis radījums tobrīd nevienu neapdraudēja. Ikviens tukšpauris, ar ko biju sastapies, atstāja manī paliekošas pēdas. Naktīs es murgoju par to trūdošajām sejām. Drīz es atgriezīšos mājās, kur vairs nebūšu Džei-kobs - tukšpauru slakteris. Arī šo es nevēlējos ņemt sev līdzi. Tas vairs neattiecās uz mani.
Es izlavījos no telpas un aizvēru durvis.
Kad atgriezos saietu telpā, ārā jau bija gandrīz satumsis un istabā valdīja melna tumsa. Tā kā mis Paceplīte nejāva iedegt gāzes lampas, baidoties, ka kāds varētu tās pamanīt no ielas, visi bija sapulcējušies ap lielo, ovālo galdu ar dažām iedegtām svecēm. Daži sēdēja uz krēsliem, citi, sakrustojuši kājas, tupēja uz galda un sarunājās pieklusinātās balsīs, kaut kam pievērsuši skatienu.
Kad smagās durvis iečīkstējās, visi pagriezās un pavērās uz mani: - Mis Paceplīte? - Bronvīne cerīgi pavaicāja, izslējās un arī pašķielēja uz mani.
- Tas ir tikai Džeikobs, - konstatēja kāda cita ēnā grimstoša figūra.
Pēc vilšanās pilnu nopūtu kora Bronvīne sacīja: - Ak jā, sveiks, Džeikob! - Un atkal pievērsās galdam.
Kad tuvojos pārējiem, manas acis sastapa Emmas skatienu. Nenovērsies es tajās pamanīju kaut ko trauslu un neaizsargātu. Man šķita - bailes, ka esmu izlēmis tieši tā, kā viņa bija lūgusi. Tad meitenes acis satumsa, un viņa atkal novērsās.
Zināmā mērā biju cerējis, ka Emmai varētu būt kļuvis manis žēl un viņa jau pavēstījusi citiem, ka dodos prom. Bet tā, protams, nebija, jo es vēl nebiju pateicis viņai. Tomēr šķita, ka Emma jau zina, jo bija saskatījusi atbildi manā sejā, kamēr šķērsoju istabu.
Bija skaidrs, ka pārējie neko nenojauš. Viņi bija tik ļoti pieraduši pie manas klātbūtnes, ka pat nedomāja, vai vērts par to satraukties. Es saspringu un pievērsu klātesošo uzmanību sev.
- Acumirkli, - ierunājās balss ar izteiktu akcentu, un es ieraudzīju sveču gaismā čūsku dīdītāju meiteni un viņas pitonu. Abi skatījās uz mani. - Tas tur puika nupat izlēja samazgu spaini pār vietu, no kurienes es nāku. - Viņa pievērsās vienīgajam pie galda noliktajam tukšajam krēslam un turpināja: - Mēs to saucam par Simhaladvipu - Lauvu mītni.
Krēslā sēdošais Milards atbildēja: - Es atvainojos, bet šeit ir skaidriem, kaligrāfiskiem burtiem rakstīts: Serendipas zeme. īpatņu kartogrāfi, kas zīmēja šo karti, nemēdza neko izgudrot!
Tad es piegāju mazliet tuvāk un ieraudzīju strīda objektu. Tā bija Dienu karte, lai gan daudz lielāka formāta par to, kuru mēs bijām zaudējuši jūrā. Šī praktiski noklāja visu galdu un bija tik bieza kā ķieģelis. - Es pazīstu savu zemi! Un to sauc par Sim-haladvipu! - čūsku dīdītāja nepiekāpās. Pitons atritinājās no viņas kakla un metās šķērsām pāri galdam, lai ar purnu trāpītu pa karti, tā norādot uz asaras formas saliņu pie Indijas krastiem. Šajā kartē Indiju gan sauca par Malabaru, un salu, ko es pazinu kā Šrilanku, klāja simpātisks uzraksts Serendipas zeme.
- Strīdēties ir bezjēdzīgi, - Milards piebilda. - Dažām vietām ir tikpat daudz nosaukumu, cik iedzīvotāju. Tagad, lūdzu, liec savai čūskai atkāpties, lai tā nesaburza papīru.
Čūsku dīdītāja nokrekšķējās un kaut ko pačukstēja; pitons atkāpās un atkal apvijās viņai ap kaklu. Es tikmēr nespēju novērst skatienu no atlanta. Jau tas, ko bijām zaudējuši, šķita gana iespaidīgs, lai gan atvērtā veidā biju to redzējis tikai vienu reizi, turklāt naktī un raustīgajā oranžīgo liesmu gaismā pie degošās brīnumaino bērnu mājas krāsmatām. Šim atlantam bija pavisam citāds mērogs. Tas bija ne vien nesalīdzināmi apjomīgāks, bet ari tik bagātīgi izrotāts, ka pārējie sējumi šķita kā ādā iesiets tualetes papīrs. Krājuma lapas klāja krāsainas kartes, tas bija gatavots no izturīgāka materiāla nekā papīrs -iespējams, no teļa ādas - un ar zeltu klātām šķautnēm. Lappušu malas klāja bagātīgas ilustrācijas, karšu leģendas un lodziņi ar paskaidrojumiem.
Pamanījis, ka esmu pienācīgi novērtējis atlantu, Milards vaicāja: - Satriecoši, vai ne? Izņemot varbūt vienīgi īpatņu kodeksu, šis kartes izdevums varētu būt smalkākā grāmata visā īpatņu valstībā. Vesela kartogrāfu, mākslinieku un izdevēju komanda ir veltījusi tā radīšanai visu mūžu, un runā, ka dažas no kartēm zīmējis pats Perplekss Anomālis. Esmu vēlējies to redzēt savām acīm jau kopš bērna kājas. Cik es esmu laimīgs!
- Nudien, vareni! - es teicu, kā ir.
- Milards mums nupat rādija savas iecienītākās vietas, -ieminējās Olīvija. - Man vislabāk patīk bildes.
- Es centos novērst viņu smagās domas un darīt gaidīšanu vieglāku, - Milards paskaidroja. - Nāc, Džeikob, palīdzi man pāršķirt lappuses!
Lai nebojātu Milarda prieku ar skumjiem paziņojumiem, nolēmu mazliet nogaidīt. Es nekur nepazudīšu vismaz līdz rītam, un gribējās izbaudīt kopā ar draugiem vēl dažas minūtes bez smaguma. Iekārtojos blakus Milardam un pabīdīju pirkstus zem atlanta lapas, kas bija tik liela, ka to pāršķīrām četrrocīgi.
Mēs pārliecāmies pār karti. Tā mani apbūra, īpaši attālās un mazāk zināmās vietas. Eiropa un daudzās tajā esošās cilpas bija smalki izzīmētas, bet tālākos apgabalos vīdēja vispārīgāki zīmējumi. Plaši Āfrikas līdzenumi vispār bija atstāti tukši. Terra incognita. Tas pats bija attiecināms uz Sibīriju, kaut gan Dienu kartē Krievijas Tālajiem Austrumiem bija pašiem savs nosaukums: Plašā Tālā Nomale.
- Vai tur ir kādas cilpas? - Olīvija gribēja zināt un norādīja uz klajumu, kas aizņēma lielu daļu Ķīnas. - Vai arī tur dzīvo brīnumaini bērni, tādi kā mēs?
- Noteikti, - Milards apgalvoja. - Brīnumaino būtību nosaka gēni, nevis ģeogrāfija. Bet liela īpatņu valstības daļa vēl nemaz nav izpētīta.
- Kāpēc?
- Mēs laikam esam bijuši pārlieku aizņemti ar cīņu par izdzīvošanu.