Tobrīd es aptvēru, ka cīņa par izdzīvošanu ir krietni svarīgāka par daudz ko citu, turklāt izpēte un iemīlēšanās nebūt nav mazsvarīgākie faktori.
Mēs pāršķīrām vēl vairākas lappuses, meklējot baltos plankumus. Tādu bija daudz, un visiem bija savādi nosaukumi: Sērīgā Smilšu Karaliste, Dusmās Radītā Zeme, Zvaigžņu Augstiene... Es izrunāju šos nosaukumus klusu pie sevis, izbaudot to garšu.
Kartes nostūros slēpās biedējošas vietas, ko dēvēja par Tukšumiem. Pašos Skandināvijas tālajos ziemeļos pletās Ledus Tukšums. Borneo vidienē - Smacīgais Tukšums. Arābijas pussalas lielāko daļu aizņēma Nežēlīgais Tukšums. Patagonijas galējais dienvidu punkts bija nodēvēts par Drūmo Tukšumu. Dažas vietas vispār neparādījās kartē. Piemēram, Jaunzēlande, Havaju salas, Florida, kas tik tikko bija iezīmēta kā knibulis Amerikas pakājē.
Veroties Dienu kartē, savādas ilgas manī modināja pat vietas, kas izklausījās visdrūmākās. Atmiņā nāca senaizmirstas pēcpusdienas, ko biju pavadījis kopā ar vectēvu, pētot vēsturiskas kartes žurnālā National Geographic - kartes, kas tapušas ilgi pirms lidmašīnu un satelītu izgudrošanas, kad augstas izšķirtspējas kameras vēl nevarēja ielūkoties vissīkākajos pasaules nostūros un kaktiņos. Kad par mums tik pazīstamām krasta līnijām vēl tikai izteica minējumus. Kad ledainu jūru un draudīgu džungļu dziļumi un dimensijas tika izzīlētas, vadoties pēc baumām un leģendām, kā ari nesakarīgiem ekspedīciju rīkotāju minējumiem, kuri bija šajos braucienos zaudējuši pusi komandas.
Kamēr Milards iedziļinājās kartes vēsturē, es ar pirkstiem izstaigāju plašu un cilvēka kāju neskartu tuksnesi kaut kur Āzijā. Kur spārnotā radījuma lidojums nebeidzas. Manā priekšā pletās pasaule, kas vēl tikai bija jāatklāj, un es biju skāris vien pašu tās virsmu. Mani pārņēma nožēla, bet arī kaunpilna atvieglojuma izjūta. Es atkal ieraudzīšu mājas un galu galā -savus vecākus. Un, iespējams, šī sensenā tieksme pētīt pētīšanas pēc tik tiešām ir bērnišķīguma pazīme. Nezināmais vilina ar romantiku, kas mazinās, tiklīdz kāda vieta ir atklāta, iezīmēta kartē un iegrāmatota, pārtopot vien par putekļiem klātu faktu kādā sējumā, kur noslēpumi jau zuduši. Tāpēc varbūt tiešām būtu labāk atstāt kartē dažus baltos plankumus. Tā, lai pasaule varētu saglabāt kaut nedaudz maģijas, nevis tiktu piespiesta atklāt visus noslēpumus līdz pēdējam.
Varbūt tiešām būtu labāk šad un tad brīnīties.
Un tad es viņiem visu pateicu. Nebija jēgas gaidīt vēl ilgāk. Es tikai izmetu: - Es aizeju. Kad viss būs galā, atgriezīšos mājās.
Sekoja šoka pilns klusuma bridis. Visbeidzot Emma notvēra manu skatienu, un es ieraudzīju viņas acis sakrājušās asaras.
Tad Bronvīne piecēlās no galda un apķērās man ap kaklu.
- Brāl, mums tevis pietrūks, - viņa teica.
- Es ari ilgošos pēc jums. Vairāk, nekā iespējams izteikt vārdiem.
- Bet kāpēc? - Olivija jautāja un pielidoja man iepretī acīm.
- Vai es tevi pārāk bieži kaitināju?
Uzlicis plaukstu uz meitenes galvas, es nostūmu viņu atpakaļ uz zemes. - Nekādā ziņā, ar tevi tam nav nekāda sakara. Olīvij, tu biji lieliska.
Emma panācās uz priekšu. - Džeikobs ieradās šeit, lai palīdzētu mums. Bet viņam jāatgriežas savā vecajā dzīvē, kamēr tā vēl viņu gaida.
Šķita, ka bērni mani saprot. Neviens nedusmojās. Izskatījās, ka vairums patiesi priecājas par mani.
Tad mis Paceplīte pabāza galvu istabā, lai īsumā pavēstītu jaunumus, ka viss ir izdevies brīnišķīgi. Mis Peregrine jau sākot atlabt. Līdz ritam viņa būšot pavisam vesela. Un nākamajā mirkli mis Paceplīte jau bija prom.
- Paldies dieviem, - sacīja Horācijs.
- Paldies putniem, - Hjū piebalsoja.
- Paldies dieviem un putniem, - Bronvīne rezumēja. - Visiem putniem un visiem kokiem visos mežos.
- Paldies ari Džeikobam, - teica Milards. - Ja nebūtu viņa, mēs nekādā gadījumā nebūtu tikuši tik tālu.
- Mēs pat nebūtu spējīgi aizbēgt no salas, - Bronvīne atzina. - Džeikob, tu esi tik daudz darījis mūsu labā!
Visi pa kārtai pienāca man klāt un apskāva. Tad bērni pagāja malā, un bija palikusi vien Emma. Viņa mani apskāva pēdējā - ilgi un saldsērīgi. Tas tik ļoti līdzinājās ardievām.
- Lūgums tev doties projām bija grūtākais, ko man dzīvē nācies izteikt, - meitene sacīja. - Man prieks, ka tu izlēmi tāpat. Diez vai man pietiktu spēka lūgt tev to vēlreiz.
- Tas ir neciešami! - es iesaucos. - Kaut būtu tāda pasaule, kur mēs varētu mierīgi būt abi kopā!
- Tā gan, - Emma nočukstēja. - Tā gan, tā gan.
- Es gribētu...
- Izbeidz! - Emma mani pārtrauca.
Tomēr es pateicu līdz galam: - Es gribētu, kaut tu varētu nākt man līdzi uz mājām!
Emma novērsa skatienu. - Tu zini, kas ar mani notiktu, ja es tā darītu.
- Zinu.
Emma nevarēja ciest ilgas atvadas. Es jutu, kā viņa noslēdzas, cenšoties paturēt sāpes sevī. - Tā, - meitene lietišķi ierunājās. - Loģistika. Kad mis Peregrine būs pārvērtusies par cilvēku, viņa izvedis tevi cauri karnevālam atpakaļ pazemē, un, izgājis cauri maskēšanās telpai, tu nonāksi tagadnē. Vai tālāk tiksi pats?
- Domāju gan, - es atbildēju. - Piezvanīšu saviem vecākiem vai došos uz policijas iecirkni - kaut kā tā. Līdz šim brīdim mans ģīmis jau noteikti ir izkarināts ikvienā Lielbritānijas nostūri - es savu tēti pazīstu. - Es īsi iesmējos, jo pretējā gadījumā būtu izplūdis asarās.
- Tad jau labi, - viņa teica.
- Tad jau labi, - es atkārtoju.
Mēs skatījāmies viens uz otru, vēl īsti nebūdami gatavi šķilties, bet ari nezinot, ko citu iesākt. Mani pārņēma vēlme noskūpstīt Emmu, bet es savaldījos. Tas vairs nebija atļauts.
- Tu aiziesi, - viņa turpināja. - Ja par mums vairs neko nedzirdēsi, tas nekas. Pienāks diena, kad varēsi pastāstīt par mums citiem. Varēsi izstāstīt par mums saviem bērniem. Vai mazbērniem. Un mēs nebūsim pavisam aizmirsti.
Tobrīd man kļuva skaidrs, ka ikviens mūsu turpmāk izteiktais vārds nodarīs sāpes, uzsūks un iezīmēs šī mirkļa sāpes un man jāraujas prom tūlīt vai arī ciešanas nebeigsies nekad. Tāpēc es skumji pamāju ar galvu, vēlreiz apskāvu Emmu un noslēpos kādā kaktā, lai izgulētos, jo biju ļoti, ļoti pārguris.
Pēc īsa brīža arī pārējie ievilka istabā matračus un segas un iekārtojās uz guļu man visapkārt. Mēs saspiedāmies cieši kopā, lai neļautos ložņājošajam aukstumam. Tomēr, kad pārējie jau laidās miegā, es sapratu, ka nespēju iemigt, lai cik noguris būtu, tāpēc piecēlos, kādu brīdi staigāju pa telpu un pa gabalu vēroju bērnus.
Kopš mūsu ceļojuma sākuma es biju iepazinis tik daudz emociju - prieku, bailes, cerības, šausmas -, bet līdz šim nekad nebiju juties vientuļš. Bronvīne mēdza mani saukt par brāli, taču tobrīd tas vairs nešķita pareizi. Labākajā gadījumā es biju viņu attāls radinieks. Emmai bija taisnība: es nekad nespēšu saprast. Viņi bija tik veci un tik daudz pieredzējuši. Un es biju no citas pasaules. Bija pienācis laiks atgriezties.
Beigu beigās mani iemidzināja ledus čīkstēšana un krakšķē-šana apakšējos stāvos un bēniņos virs mums. Ēka bija dzīva.
Tonakt es redzēju savādus un satrauktus sapņus.
Es atkal esmu atpakaļ mājās un daru ierastas lietas. Iekožos ātrās ēdināšanas ieskrietuvē pirktā hamburgerā - lielā, brūnā un taukainā. Neprātīgā ātrumā vizinos ar Rikija Crown Victoria, čerkstošajam radio skaļi rēcot. Pie pārtikas veikala tiekos ar saviem vecākiem. Klīstu pa garajām, pārlieku izgaismotajām ejām, un tur ir arī Emma. Viņa atvēsina rokas zivju letes ledū, un uz grīdas līst izkusis ūdens. Viņa mani nepazīst.