Tad es jau esmu pie arkādes, kur nosvinējām manu divpadsmito dzimšanas dienu, un šauju ar plastmasas bisi. Ķermeņi šķīst uz visām pusēm kā asins pielieti baloni.
Džeikob, kur tu esi?
Nu jau es atrodos skolā. Skolotājs raksta uz tāfeles, bet viņa vārdiem nav jēgas. Nākamajā mirklī visi jau ir pielēkuši kājās
un metas laukā. Ir noticis kaut kas slikts. Skaļš troksnis pieņemas spēkā un pieklust. Visi stāv kā iemieti un veras debesīs.
Gaisa uzbrukums.
Džeikob, Džeikob, kur tu esi?
Sajūtu roku uz pleca. Tas ir kāds vecs vīrs. Viņam nav acu. Viņš atnācis, lai nolaupītu mani. Tas nav cilvēks, bet monstrs.
Es skrienu. Dzenu rokā savu veco suni. Pirms daudziem gadiem kucīte aizmuka no manis. Tā skrēja pa ceļu, velkot sev pakaļ pavadu, līdz tā ieķērās kādā koka zarā, kad kucīte mēģināja noķert vāveri. Viņa nožņaudzās. Mēs divas nedēļas klīdām pa apkārtni un saucām viņu. Atradām pēc trim nedēļām. Vecā labā Okšķere!
Sirēna dārd jau apdullinoši. Es skrienu, man blakus piestāj mašīna, un es tajā iekāpju. Salonā sēž mani vecāki, ģērbušies oficiālās drēbēs. Viņi neskatās uz mani. Durvis tiek nobloķētas. Mēs braucam uz priekšu, un ārā ir smacējoši karsts, tomēr sildītājs ir ieslēgts un logi - aizvērti. Radio skaļi krakšķ kā starp stacijām.
Mammu, kurp mēs braucam?
Viņa neatbild.
Tēti, kāpēc mēs te apstājāmies?
Mēs esam jau izkāpuši un ejam pa ielu, un es atkal spēju paelpot. Skaista, zaļa vieta. Smaržo pēc nesen nopļautas zāles. Melnā tērpti cilvēki pulcējas ap zemē izraktu bedri.
Uz paaugstinājuma tiek atvērts zārks. Es ieskatos tajā. Zārks ir tukšs, tā dibenā uz baltā satina plešas vien tumšs, eļļains traips. Ātrāk aizveriet vāku! Caur spraugām un rievām spraucas melnas darvas burbuļi un pil zālē, iesūcoties zemē.
Džeikob, kur tu esi? Saki kaut ko!
Uz kapakmens stāv rakstīts: ĀBRAHAMS EZRA PORTMENS. Un es jau veļos iekšā izraktajā kapā. Tumsa cenšas mani aprit, es turpinu krist, un bedrei nav dibena. Beidzot esmu nonācis kaut kur pazemē, kur viens pats klīstu pa tūkstošiem savstarpēji saistītu tuneļu; es maldos, man salst tik ļoti, ka neesmu drošs, vai āda nesasals un kauli nesasprāgs. No visām pusēm uzglūn un mani vēro dzeltenas acis.
Es sekoju kādai balsij. Jakub, nāc šurp! Nebaidies!
Tunelis strauji tiecas augšup. Tā galā spīd gaisma, un tieši atvērumā stāv jauns vīrietis un mierīgi lasa grāmatu. Viņš izskatās ļoti līdzīgs man, gandrīz tāds pats kā es. Varbūt tas ari esmu es - nospriežu, bet tad svešinieks ierunājas, un jau skan mana vectēva balss. Man tev kaut kas jāparāda.
Es uz īsu brīdi pamostos tumsā un apjaušu, ka esmu sapņojis, bet nesaprotu, kur atrodos. Zinu tikai to, ka vairs neesmu gultā, nedz ari saietu telpā kopā ar pārējiem. Esmu nonācis kaut kur citur, telpa visapkārt ir pavisam tumša, zem kājām stindzina ledus, un vēderā sāpīgi dur...
Džeikob, nāc šurp! Kur tu esi?
Tā jau ir balss no ārpuses turpat vestibilā - īsta balss, nevis sapņa atskaņa.
Un tad jau es atkal esmu atgriezies sapni un atrodos ārpus boksa ringa virvēm, un laukumā ēnu un gaismas saspēlē mans vectēvs stājas pretī tukšpaurim.
Viņi met lokus viens ap otru. Mans vectēvs ir jauns un veikls, kailām krūtīm. Vienā rokā viņš ir sagrābis nazi. Tukš-pauris ir saliecies un sagriezies greizs, tā mēles lokās gaisā, no pavērtajiem žokļiem uz ringa seguma pil tumšs šķidrums. Tas izmet vienu mēli uz priekšu, un mans vectēvs no tās izvairās.
Neturies pretī sāpēm, tās kaut ko nozīmē, saka mans vectēvs. Tās tev kaut ko pavēsta. Pieņem tās, ļauj sāpēm tevi uzrunāt. Sāpes saka: sveiks, es neesmu atrauts no tevis; es esmu tukšpauris, bet arī daļa no tevis.
Tukšpauris atkal cērt ar mēli vectēvam. Arī to viņš ir gaidījis un jau iepriekš metas sāņus. Tad tukšpauris uzbrūk trešo reizi, un mans vectēvs metas uz priekšu ar nazi. Tukšpaura melnās mēles gals nokrīt uz paklāja un nošķelts raustās zemē.
Tie ir stulbi radījumi. Ļoti viegli iespaidojami. Runā ar tiem, Jakub. Un mans vectēvs sāk runāt, bet ne angļu valodā. Tā nav ari poļu valoda vai jebkura cita mēle, kādu esmu dzirdējis ārpus sapņiem. Tā atgādina tādu kā gārgšanu rīklē, bet skaņas rodas kaut kur citur, nevis rīklē vai mutē.
Radījums vairs nekustas, tas tik tikko šūpojas - gluži kā nohipnotizēts. Joprojām runājot biedējošajā nesaprotamajā valodā, vectēvs nolaiž nazi un lavās briesmonim klāt. Jo tuvāk viņš tiek, jo pakļāvīgāks top tukšpauris, līdz beidzot tas sabrūk ceļos uz paklāja. Man šķiet, ka tas aizvērs acis un aizmigs, bet tad piepeši tukšpauris izraujas no burvestības, metas uz priekšu un ar visām mēlēm caurdur vectēvu. Vectēvs krīt zemē, un es lecu pāri virvēm pie viņa. Tukšpauris aizbēg. Vecais vīrs guļ uz muguras, es nometos ceļos viņam blakus un pielieku plaukstu pie vectēva pieres. Viņš man kaut ko čukst, uz lūpām burzguļo asinis, un es pieliecos tuvāk, lai sadzirdētu. - Tev ir dots vairāk nekā man, Jakub, viņš saka. Tev ir dots vairāk, nekā es jebkad esmu sasniedzis.
Es jūtu, kā vectēva sirds pukst aizvien lēnāk. Es to nez kāpēc dzirdu - paiet vairākas sekundes, līdz atskan nākamais sirdspuksts. Tad paiet jau desmitiem sekunžu. Un tad...
Džeikob, kur tu esi?
Jau atkal esmu spēji pamodies. Tagad telpā ir gaiši. Ir rīts, tikai pats tā zilais sākums. Esmu nometies ceļos uz ledus līdz pusei pilnajā istabā; mana plauksta neatdusas uz vectēva pieres, bet gan uz iesprostotā tukšpaura galvas - uz tā lēnajām rāpuļa smadzenēm. Radījuma pavērtās acis raugās manī, un es nenovēršos. Es tevi redzu.
- Džeikob! Ko tu dari? Es tevi visur izmeklējos!
Tā bija izmisušās Emmas balss no vestibila. - Ko tu dari? - viņa atkārtoja, neredzot tukšpauri. Emma nezināja par tā klātbūtni.
Es atrāvu roku no briesmoņa galvas un atkāpos. - Nezinu. Laikam esmu mēnessērdzīgs.
- Nav svarīgi, - Emma mani pārtrauca. - Ātri nāc šurp, mis Peregrine tūlīt pārvērtīsies!
Nelielajā istabā bija saspiedušies visi bērni un visi dīvaiņu izrādes dalībnieki. Bāli un sanervozējušies viņi spiedās pie sienām un tupēja zemē plašā lokā ap abām imbrinēm kā azartspēļu cienītāji nelegālu gaiļu cīņu arēnā. Mēs ar Emmu iejukām pūlī un iespiedāmies kaktiņā, piekaluši skatienus gaidāmajai izrādei. Telpā valdīja nekārtība: šūpuļkrēsls, kur mis Paceplite visu nakti bija sēdējusi kopā ar mis Peregrīni, bija apgāzts uz sāniem, galds ar pudelītēm un menzūrām steigā piebīdīts pie sienas. Uz tā stāvēja Alteja un kārts galā turēja tiklu, gatava kuru katru bridi laist to vaļā.
Telpas centrā uz grīdas atradās mis Paceplite un mis Peregrine. Mis Paceplite bija nometusies ceļos un ar piekūnu audzētāju cimdos tērptajām rokām piespiedusi mis Peregrīni pie grīdas dēļiem. Viņa nosvīdusi skandēja vārsmas senajā īpatņu valodā, bet mis Peregrine ķērca un vicināja asos nagus. Tomēr, lai cik spēcīgi mis Peregrine rāvās laukā, mis Paceplite viņu nelaida vaļā.
Nakti bija pienācis mirklis, kad mis Paceplltes maigi masējošie glāsti jau sāka atgādināt cīņas sporta iesildīšanās un eksorcisma seansa apvienojumu. Putna dvēsele bija pārņēmusi mis Peregrines būtību tik lielā mērā, ka tā neļāvās tikt padzīta bez cīņas. Abas imbrines bija guvušas nelielus savainojumus: pa visu telpu mētājās mis Peregrines spalvas, un mis Paceplltes seju šķērsoja gara, asiņaina vāts. Skats bija satraucošs, un daudzi bērni to vēroja šokā pavērtām mutēm. Nepieradinātais putns ar mežonīgām acīm, ko mis Paceplite spieda pie zemes, visai maz atgādināja mums pazīstamo imbrini. Šķita neticami, ka tik vardarbīgas ainas rezultātā varētu atdzimt vecā mis Peregrine, bet no Altejas lūpām nenozuda smaids. Meitene mums iedrošinoši pamāja, kā sacīdama: - Gandrīz jau esam galā, vēl tikai mazliet cīņas parterā!