Būdama tik trausla un cienījamos gados, mis Paceplite tomēr uzbruka mis Peregrinei visnotaļ aktīvi. Tomēr, kad putns ieknāba mis Paceplītei, viņas tvēriens atslāba, un mis Peregrine, spēcīgi sasitusi spārnus, gandrīz izrāvās brīvībā. Bērni atsaucās skaļiem kliedzieniem un elsām. Bet mis Paceplite izrādījās veiklāka. Viņa metās uz priekšu un paguva noķert mis
Peregrīni aiz kājas un no jauna piespiest pie grīdas. Bērni to sagaidīja ar vēl skaļākām elsām. Mēs nebijām raduši redzēt šādu apiešanos ar mūsu imbrīni, un Bronvīnei no tiesas bija jāaptur Hjū, lai viņš nemestos aizstāvēt savu direktori.
Nu jau abas imbrīnes šķita pagalam zaudējušas spēkus, tomēr mis Peregrine - vairāk. Es manīju viņas spēkus gaistam. Šķita, ka imbrīnes putna daba piekāpjas cilvēciskās būtības priekšā.
- Saņemieties, mis Paceplite! - Bronvīne uzmundrināja.
- Jūs to spējat, mis Paceplite! - Horācijs piebalsoja. - Atgrieziet viņu mūsu valstībā!
- Lūdzu! - ierunājās Alteja. - Mums nepieciešams absolūts klusums.
Pēc ilgāka brīža mis Peregrine pārstāja pretoties; viņa gulēja zemē, spārnus izpletusi, un kampa pēc gaisa. Mis Paceplite palaida putnu vaļā un atsēdās uz papēžiem.
- Tas notiks tūlīt, - viņa sacīja. - Un es nevēlos, lai kaut viens no jums uzreiz mestos uz priekšu un ķertos viņai klāt. Jūsu imbrīne, visticamāk, būs ļoti apjukusi, un vispirms viņai vajag ieraudzīt mani un sadzirdēt manu balsi. Man viņai jāpaskaidro, kas noticis. - Tad mis Paceplite salika plaukstas lūgšanā un klusi nomurmināja: - Atgriezies pie mums, Alma! Aiziet, māsiņ! Atgriezies pie mums!
Alteja nokāpa no galda. Meitene paņēma palagu, atlocīja un nostiepa iepretim mis Peregrinei, lai aizsegtu viņu mūsu skatieniem. Pārvēršoties no putna cilvēka ādā, imbrīnes ir kailas, un šādi tika radīta nosacīti privāta telpa.
Mēs, elpu aizturējuši, nepacietībā gaidījām. Aiz palaga atskanēja savādu trokšņu virkne: kāds izpūta gaisu, vienreiz asi sasita plaukstas, un tad mis Paceplite pielēca kājās un grīļīgi atkāpās.
Viņas sejā bija vērojams pārbīlis. Imbrīne pavērtu muti, tāpat kā Alteja, stāvēja un blenza uz iznākumu. Un tad mis Pa-ceplīte sacīja: - Nē, tas nevar būt. - Alteja sagrīļojās un paģība, izlaižot palagu no rokām. Mēs ieraudzījām uz grīdas cilvēka augumu, taču tā nebija sieviete.
Tas kails gulēja, saritinājies līkumā, uzgriezis mums muguru. Tad cilvēks sakustējās, iztaisnojās, līdz beidzot nostājās uz kājām.
- Vai tā būtu mis Peregrine? - Olīvija pajautāja. - Viņa iznākusi diezgan jocīga.
Skaidrs, ka tā nebija mis Peregrine. Cilvēks, kas atradās mūsu priekšā, nemaz neatgādināja mūsu imbrini. Tas bija neliela auguma panīcis vīrelis ar mezglainiem ceļiem, papliku galvvidu un degunu, kas atgādināja palietotu zīmuļa dzēšam-gumiju. Viņš bija pavisam kails un no galvas līdz kājām noklāts ar lipīgu, caurspīdīgu želeju. Kamēr šokētā un saniknotā mis Paceplīte blenza uz to un tvēra pēc kā stabila, pie kā pieturēties, visi pārējie sāka klaigāt: - Kas jūs esat? Kas jūs tāds? Ko jūs esat nodarījis mis Peregrinei?!
Vīrietis pavisam lēnītēm pielika plaukstas pie sejas un izberzēja acis. Un tad viņš tās pirmoreiz atvēra.
Redzokļi bija balti un tukši.
Dzirdēju kādu iekliedzamies.
Un tad vīrietis teica pavisam mierīgi: - Mani sauc Kols. Un jūs visi tagad būsiet mani ķīlnieki.
- Ķīlnieki! - salokāmais cilvēks iesmējās. - Kā lai to saprot, ka mēs esam ķīlnieki?
Emma uzkliedza mis Paceplītei: - Kur ir mis Peregrine? Kas ir šis cilvēks, un ko jūs esat nodarījuši mis Peregrinei?
Šķita, ka mis Paceplīte ir zaudējusi spēju runāt.
Kad apjukums pārvērtās sašutumā un dusmās, mēs apbērām mazo vīreli ar jautājumiem. Viņš tos uztvēra ar mazliet garlaikotu sejas izteiksmi, nostājies istabas vidū un atturīgi sakrustojis plaukstas priekšā intīmajai zonai.
- Vispār jau, ja jūs ļautu man runāt, es visu paskaidrotu, - viņš teica.
- Kur ir mis Peregrine?! - Emma atkārtoti izkliedza, drebot aiz niknuma.
- Tikai mieru, - Kols iesāka, - viņa ir drošībā pie mums. Mēs viņu sagūstījām jau sen, vēl uz jūsu salas.
- Tad jau tas putns, ko izglābām uz zemūdenes, - es secināju, - bija...
- Tas biju es, - Kols pabeidza.
- Tas nav iespējams! - Mis Paceplīte beidzot bija atguvusi balsi.. - Nebūtnes nevar pārvērsties par putniem!
- Tas ir tiesa - vispārīgos vilcienos. Bet Alma, redziet, ir mana māsa, un, lai gan man nav īpaši paveicies un es neesmu mantojis nevienu no viņas spējām manipulēt ar laiku, man nudien piemīt viņas visnepraktiskākā iezīme - spēja pārvērsties par mazu, negantu plēsīgo putnu. Man gluži lieliski izdevās iejusties viņas ādā - kā jums šķiet? - Kols viegli paklanījās. - Un tagad - vai drīkstu jūs patraucēt un palūgt kādas bikses? Esmu neizdevīgā situācijā salidzinājumā ar jums.
Viņa lūgums palika nesadzirdēts. Tikmēr man galvā šaudījās visdažādākās domas. Atcerējos, kā mis Peregrine reiz minēja, ka viņai ir divi brāļi. Vispār jau es biju redzējis viņu fotogrāfiju, kad visi trīs vēl atradās mis Eivosetas paspārnē. Tad es pārslēdzos uz laiku, ko bijām pavadījuši kopā ar putnu, kuru uzskatījām par mis Peregrini; atcerējos visu pārciesto, visu redzēto. Būri iesprostoto mis Peregrini, ko Golans iemeta okeānā. Tā bija īstā imbrine, savukārt izglābām mēs viņas brāli. Tagad radās lielāka skaidrība par mis Peregrines pēdējā laika nežēlīgo rīcību - tā nemaz nebija mis Peregrine -, tomēr mani joprojām nomocīja simtiem neatbildētu jautājumu.
- Kāpēc jūs visu šo laiku palikāt putna ādā? - es gribēju zināt. - Tikai lai novērotu mūs?
- Lai gan bija neapstrīdami aizraujoši ilgstoši vērot jūsu bērnišķīgos strīdus, es tomēr cerēju, ka jūs varētu man palīdzēt pabeigt dažus iesāktus darbus. Biju visnotaļ pārsteigts, kad jūs laukos nogalinājāt manus vīrus. Jūs pierādījāt, ka esat diezgan spējīgi. Skaidrs, ka pēc tam mani ļaudis būtu varējuši drāzties šurp un jūs sagūstīt jebkurā mirklī, bet man šķita prātīgāk ļaut jums kādu laiku peldēt pa straumi un pavērot,
vai jūsu izdomas spējas mūs neaizvedis pie vienīgās imbrines, kurai nemitīgi bija izdevies no mums izbēgt. - To pateicis, Kols pievērsās mis Paceplītei un plati pasmaidīja. - Sveika, Balensi-aga! Man liels prieks tevi atkal redzēt.
Mis Paceplīte novaidējās un vēcinājās ar plaukstu.
- Idioti! Kretīni! Stulbeņi! - iekliedzās klauns. - Jūs viņu atvedāt tieši pie mums!
- Un kā jauks bonuss nāca iegriešanās jūsu zvērnīcā, - Kols turpināja. - Mani cilvēki ieradās drīz pēc mūsu aiziešanas; tās emurafes un boksera izbāztās galvas fantastiski izskatīsies virs mana kamīna!
- Tu esi briesmonis! - mis Paceplīte noķērca un atzvēlās pret galdu, jo sievietes kājas ļodzījās.
- Ak mans putns! - plaši pavērtām acim iesaucās Bronvīne. - Fiona un Klēra!
-Jūs drīz vien viņas atkal satiksiet, - Kols piebilda. - Abas atrodas manā drošā uzraudzībā.
Viss sāka noskaidroties pavisam briesmīgā šī vārda nozīmē. Kols zināja, ka mis Paceplītes zvērnīcā viņš būs gaidits, ja noslēpsies mis Peregrines tēlā, un, kad izrādījās, ka viņas nav mājās un nav iespējams šo imbrini sagūstīt, tieši viņš mūs mudināja doties mis Paceplītei pakaļ uz Londonu. Kopš paša sākuma viņš ar mums tika manipulējis neskaitāmos veidos - kopš mirkļa, kad izvēlējāmies bēgt no salas un es nolēmu pievienoties īpatnajiem bērniem. Pat pasaka par akmens milzi, ko izvēlējāmies pirmajā vakarā mežā un ko nolasīja Bronvīne, bija manipulācijas rezultāts. Kols gribēja, lai mēs atrodam mis Paceplītes cilpu un domājam, ka paši esam uzminējuši tās noslēpumu.