Tie no mums, kuri netrīcēja šausmās, kvēloja niknumā. Daži kliedza, ka Kols būtu jānogalina, un aizrautīgi meklēja asus priekšmetus, ar ko to izdarīt; tikmēr tie daži, kas nebija zaudējuši veselo saprātu, centās draugus atturēt. Visu šo laiku Kols stāvēja un mierīgi nogaidīja, lai satraukums pierimst.
- Vai drīkst? - viņš ierunājās. - Es gan neaizrautos ar domām par manis nogalināšanu. Jūs to, protams, varētu izdarīt, un neviens jūs neapturētu. Bet jums klāsies daudz labāk, ja es būšu neskarts, kad ieradīsies mani vīri. - Kols izlikās, ka ielūkojas neesošā rokas pulksteni. - Nūja, - viņš turpināja, - kuru katru brīdi tiem jābūt klāt. Jā, tūlīt, viņi jau aplenc ēku un pārņem ikvienu iespējamo izejas punktu, ieskaitot jumtu. Un, ja drīkstu piebilst, viņi ir piecdesmit seši, turklāt bruņoti līdz zobiem. Arī pāri zobiem. Vai esat jebkad redzējuši, ko miniautomāts var nodarīt bērna lieluma cilvēka ķermenim? - Kols pavērās uz Olīviju un piebilda: - Tas pārvērstu tevi kaķa barībā, mīļā.
- Tu blefo! - iesaucās Enohs. - Tur ārā neviena nav!
- Ticiet man, ir gan. Viņi mani rūpīgi vēro kopš brīža, kad mēs pametām jūsu mazo, depresīvo saliņu, un mirklī, kad Ba-lensiaga atklājās, es nosūtīju viņiem signālu. Tas bija jau pirms vairāk nekā divpadsmit stundām, un ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai sapulcinātu cīņas spējīgu karaspēku.
- Ļauj man par to pārliecināties, - sacīja mis Paceplīte un devās uz imbrīņu saieta telpu, kur logi bija aizsaluši no ārpuses un tikai dažos bija izkausēti sīki caurumi un pierīkoti spoguļi, kas ļāva palūkoties lejup uz ielu.
Kamēr gaidījām imbrīnes atgriešanos, klauns un mazā čūsku dīdītāja apsprieda labākos veidus, kā varētu spīdzināt Kolu.
- Es saku, ka vispirms jānomauc viņam kāju nagi, - ierosināja klauns. - Pēc tam varētu iedurt acīs karstus iesmus.
- Tur, no kurienes es nāku, - ierunājās čūsku dīdītāja, - par nodevību soda, nosmērējot ar medu, piesienot pie vaļējas laivas un atstājot peldam stāvoša dīķa ūdens vidū. Mušas to apēdīs dzīvu.
Kols stāvēja, grozīja galvu uz visām pusēm un garlaikots staipīja rokas. - Atvainojiet, bet pēc tik ilga putna miesās pavadīta laika muskuļos mēdz iemesties krampji, - viņš teica.
- Vai jūs domājat, ka mēs jokojamies? - klauns jautāja.
- Es domāju, ka jūs esat amatieri, - Kols atbildēja. - Ja jūs atrastu dažus jaunus bambusa dzinumus, es jums parādītu patiesi briesmīgus paņēmienus. Tomēr, lai cik patīkami tas būtu, es jums patiesi iesaku izkausēt šo ledu, jo tā jūs pasargātu mūs no lielām nepatikšanām. Es to saku jūsu pašu labā - vienkārši no visas sirds bažījoties par jūsu labsajūtu.
- Kā tadl - Emma atcirta. - Kur bija jūsu bažas, kad zagāt īpatņu dvēseles?
- Ak jā. Mūsu trīs pionieri. Viņu upuris bija vajadzīgs, mani dārgie, tikai un vienīgi progresa vārdā. Redziet, mēs tikai cenšamies attīstīt īpatņu sugu.
- Cik smieklīgi! Jūs neesat nekas cits kā vien pēc varas izslāpušu sadistu bars!
- Es zinu, ka jūs visi esat diezgan aprobežoti un neizglītoti, - Kols turpināja. - Bet vai tad imbrīnes jums nemācīja mūsu cilvēku vēsturi? Mēs, īpatņi, savulaik klīdām pa zemi kā dievi! Giganti - karali un pasaules īstenie valdnieki! Bet gadu simtu un tūkstošu gaitā esam briesmīgi degradējušies. Esam sajaukušies ar parastajiem tik lielā mērā, ka mūsu īpatno asiņu tīrība ir gandrīz pilnībā atšķaidīta. Un paskatieties tagad uz mums - cik zemu esam krituši! Mēs slēpjamies šādos īslaicīgos patvērumos bailēs no tiem pašiem cilvēkiem, pār kuriem mums būtu jāvalda, iesprostoti nepārejošā bērnībā, ļaujot pār mums valdīt uzbāzīgu būtņu apvienībai - šīm sievietēm! Vai neredzat, kā viņas ir mūs pazeminājušas? Vai jūs par to nekaunaties? Vai maz aptverat, kāda vara mums piederētu pēc tiesas un taisnības? Vai nejūtat sevī plūstam milžu asinis? - Kols jau sāka zaudēt savaldību un piesarka. - Mēs necenšamies iznīcināt īpatņu valstību, bet gan gribam to glābt!
- Vai tiešām? - klauns novilka, tad piegāja pie Kola un iespļāva tam sejā. - Jums gan radies sagrozīts priekšstats par notiekošo.
Kols noslaucīja spļaudekļus ar delnas virspusi. - Es zināju, ka ir bezjēdzīgi mēģināt jūs vest pie prāta. Imbrīnes jau simtiem gadu barojušas jūs ar meliem un propagandu. Manuprāt, labāk būs atņemt jums dvēseles un sākt visu no jauna.
Mis Paceplīte atgriezās pie mums. - Viņš runāja taisnību. Tur laukā ir kādi piecdesmit kareivji. Un visi bruņoti.
- Ak vai, ak vai! - iekaucās Bronvīne. - Ko lai mēs tagad iesākam7
- Padodieties, - Kols ierosināja. - Un esiet mierīgi.
- Kāda starpība, cik viņu ir! - iejaucās Alteja. - Viņiem nekad neizdosies izlauzties cauri manam ledum.
Ledus! Biju par to gandrīz piemirsis. Mēs taču atradāmies ledus cietoksnī!
- Tieši tā! - Kols atplauka. - Viņa runā pilnīgi pareizi. Tie netiks iekšā. Tāpēc jau ir ātrs un nesāpīgs veids, kā visu paveikt. Tikai labprātīgi uzreiz sāc kausēt ledu, vai arī mēs liksim lietā ilgo, spītigo, lēno, garlaicīgo un skumjo veidu, ko sauc par aplenkumu un kas nozīmē, ka mani vīri nedēļām un mēnešiem ilgi ārā stāvēs uz vakts, bet mēs paliksim te iekšā un klusi nomirsim badā. Varbūt jūs padosieties, kad būsiet gana izmisuši un izsalkuši? Vai ari apēdīsiet cits citu kā kanibāli. Jebkurā gadījumā - ja maniem vīriem būs jāgaida pārlieku ilgi, viņi, kad iekļūs iekšā - bet tā neizbēgami notiks -, spīdzinās līdz nāvei ikvienu no jums, kas būs palicis dzīvs. Un, ja mums jāizvēlas lēnais, garlaicīgais un skumjais ceļš, tādā gadījumā es palūgšu - bērnu dēļ - atnesiet man kādas bikses!
- Alteja, atnes tam tur kādas bikses, nolādēts! - ierunājās mis Paceplīte. - Tikai nekādā gadījumā nekausē ledu!
-Jā, kundze, - Alteja atbildēja un aizgāja.
- Tagad tā, - mis Paceplīte pievērsās Kolam. - Mēs rīkosimies šādi. Tu liksi saviem vīriem, lai ļauj mums droši iziet no šejienes, vai ari mēs tevi nogalināsim. Ja mums tas būs jādara, vari būt drošs, ka mēs to arī darīsim un izmetīsim tavu smirdīgo līķi ārā pa caurumu ledū pa gabaliņam vien. Lai gan esmu pārliecināta, ka taviem cilvēkiem tas diez ko nepatiks, mums būs ļoti daudz laika izgudrot nākamo soli.
Kols paraustīja plecus un attrauca: - Labi, kā teiksi.
- Tiešām? - mis Paceplīte pārvaicāja.
- Man šķita, ka izdosies jūs nobiedēt, - viņš turpināja, - bet tev taisnība - es tomēr negribētu, lai mani nogalina. Tāpēc vediet mani pie viena no tiem caurumiem ledū, un es uzsaukšu saviem vīriem, kā tu teici.
Alteja atgriezās ar biksēm, ko pameta Kolam, un tas apģērbās. Mis Paceplīte norādīja, ka Bronvinei, klaunam un salokāmajam cilvēkam jāapsargā Kols, un apbruņoja tos ar lāstekām. Nomērķējuši asos galus uz vīrieša muguru, viņi devās uz vestibilu. Mēs visi sekojām. Bet, līdzko pie ieejas mazajā, tumšajā kabinetā pirms imbriņu saieta telpas izveidojās sastrēgums, viss nogāja greizi. Kāds paklupa uz matrača un nokrita. Tad es tumsā izdzirdēju skaļu kņadu. Emma uzšķīla gaismu īstajā bridi, lai paspētu pamanīt, kā Kols velk Alteju aiz matiem. Meitene spārdījās un vicināja rokas, bet Kols piespieda viņai pie rīkles noasinātu lāsteku un uzkliedza: - Stāviet, kur esat, vai es to ietriekšu viņai vēnā!