Mēs sekojām Kolam drošā attālumā. Viņš aizvilka Alteju, kas sīvi pretojās, līdz saietu telpai, tad ciešā tvērienā piespieda ar lāpstiņām pie ovālā galda, turot lāsteku kādu collu no meitenes acs, un iebrēcās: - Tādas ir manas prasības!
Pirms Kols paspēja izdarīt ko vairāk, Alteja tomēr izsita lāsteku viņam no rokas. Tā aizlidoja pa gaisu un ar aso galu ieurbās Dienu kartes lappusēs. Kamēr vīrietis joprojām stāvēja, pārsteigumā pavēris muti, meitenes roka pietuvojās viņa bikšu priekšai, un viņa pavērtajās lūpās jau vidēja šoks.
- Aiziet! - Emma noaurojās un kopā ar mani un Bronvlni caur koka durvīm metās pie Kola. Taču, kamēr mēs skrējām uz priekšu, šķita, ka lielās telpas attālums ir sarucis, un vienā mirkli Altejas un Kola cīniņā bija noticis pavērsiens: Kols palaida meiteni vaļā un novēlās uz galda, izstieptām rokām sniedzoties pēc lāstekas. Alteja nokrita kopā ar viņu, tomēr nelaida vīrieti vaļā. Nu jau viņa bija abām rokām saķērusi tā augšstilbu. Ledus garoziņa ātri pārklāja Kola ķermeņa apakšdaļu, paralizējot to un vienlaikus piekaļot pie vīrieša kājas Altejas plaukstas. Viņam izdevās ar vienu pirkstu apķert lāsteku un tad jau sagrābt to saujā. Pēc tam Kols, rēcot aiz piepūles un sāpēm, izrāva lāsteku no kartes un pagrieza ķermeņa augšdaļu tā, lai asais gals būtu nomērķēts uz Altejas muguru. Kols brēca, lai meitene laiž viņu vaļā un izkausē ledu, vai ari viņš ietrieks lāsteku tās miesā.
Mēs jau atradāmies pavisam tuvu, kad Bronvlne notvēra mani un Emmu un neļāva virzīties tālāk.
Kols kliedza: - Izbeidz! Tūlīt izbeidz! - Viņa seja saviebās sāpēs; ledus jau stiepās pāri viņa krūtīm un pleciem. Pēc dažām sekundēm apledojušas būtu ari rokas un plaukstas.
Alteja neapstājās.
Un tad Kols to izdarīja - viņš ietrieca lāsteku meitenei mugurā. Alteja sāpju šokā saspringa, tad ievaidējās. Mis Paceplite metās pie meitenes, saukdama viņu vārdā, bet ledus, kas bija noklājis jau gandrīz visu Kola ķermeni, sāka ļoti strauji atkāpties. Kad mis Paceplite pieskrēja klāt, viņš jau gandrīz bija atbrīvojies no stinguma. Taču sāka kust ari viss apkārt esošais ledus - tas ruka un atkāpās tikpat ātri kā Altejas dzīvība. Ledus ūdens no bēniņiem pilēja un tecēja zemē no griestiem, tāpat kā Altejas asinis pilēja no viņas ķermeņa. Viņa šķirās no dzīvības, saļimusi mis Paceplītes rokās.
Bronvlne vienā mirkli bija uz galda, ar vienu roku sagrābusi Kolu aiz rīkles, bet ar otru saberzusi sniegā viņa ieroci. Mēs dzirdējām, kā ari apakšējos stāvos kūst ledus, un tad jau tas bija pazudis no logu rūtīm. Mēs metāmies pie tiem, lai pavērtos laukā, un ieraudzījām ūdeni, kas straumēm plūda no logiem uz ielu, kur kareivji pelēkās kamuflāžas uniformās ķērās pie laternu stabiem un ūdens hidrantiem, lai ledus ūdens viļņi tos neaiznestu prom.
Un tad mēs saklausījām viņu zābaku zoles klaudzam uz kāpnēm zem mums un uz jumta mums virs galvas, un jau nākamajā mirkli tie iebrāzās vestibilā, kliedzot un vicinot ieročus. Daži no vīriešiem bija uzlikuši nakts redzamības brilles, un visi bija apkārušies ieročiem: kompaktiem automātiem, pistolēm ar lāzera tēmēkli, kaujas nažiem. Tikai trijatā kareivjiem izdevās atraut Bronvīni no Kola, kurš gārdza caur gandrīz saspiesto elpvadu: - Vediet tos prom, un nekādas žēlastības!
Mis Paceplite kliedza un lūdza, lai pakļaujamies. - Dariet, ko jums liek, vai ari viņi nodarīs jums pāri! - Bet viņa neatkāpās no Altejas ķermeņa, tāpēc iebrucēji vispirms ķērās pie viņas. Tie aizrāva Alteju prom un notrieca mis Pacepllti zemē. Tad viens no zaldātiem izšāva griestos automāta kārtu, lai mūs nobiedētu. Kad ieraudzīju, ka Emma jau grasās ar plaukstām iedegt ugunīgu lodi, es sagrābu viņas roku un lūdzos: - Nedari tā, lūdzu, nedari tā! Viņi tevi nogalinās! - Tad šautene ietriecās man krūtīs, un es gārgdams novēlos zemē. Viens no kareivjiem sasēja man rokas aiz muguras.
Dzirdēju, kā viņi mūs saskaita. Kols skaļi nosauca mūsu vārdus, lai pārliecinātos, ka pat Milards ir pieskaitīts, jo pēc trim kopā ar mums pavadītām dienām viņš jau pazina mūs visus, zināja par mums visu.
Mani pierāva kājās, un mēs visi tikām izgrūsti pa durvīm vestibilā. Man blakus kājas vilka Emma. Viņai matos sūcās asinis, un es pačukstēju: - Lūdzu, dari, kā viņi liek! - Lai gan meitene pati to neapjauta, es zināju, ka viņa mani sadzirdēja. Emmas sejā plosījās niknums, bailes un šoks, un, manuprāt, arī nožēla par visu, kas man nupat tika atņemts.
Grīdas un kāpnes apakšējos stāvos bija pārvērtušās ledainā upē un virpuļojošu ūdenskritumu kaskādē. Izeja varēja atrasties tikai augšā. Mūs grūda augšup pa kāpnēm, iekšā pa durvīm un tālāk spilgtā dienasgaismā jau ārā uz jumta. Visi bijām izmirkuši, pārbiedēti un pārsaluši un cietām klusu.
Visi, izņemot Emmu. - Uz kurieni jūs mūs vedat? - viņa noprasīja.
Kols pienāca meitenei pavisam tuvu un ņirdzīgi ielūkojās acīs, bet kāds kareivis turēja meiteni aiz roku dzelžos saslēgtajām rokām. - Uz kādu ļoti īpašu vietu, - Kols teica, - kur zudībā neies ne pile no jūsu īpatnajām dvēselēm.
Emma sāpēs sarāvās. Kols iesmējās un aizgriezās, tad izstaipījās un nožāvājās. No vīrieša lāpstiņām spraucās laukā mezgloti izvirzījumi, tādi kā amputētu spārnu aizmetņi. Tas bija vienīgais pierādījums, ka šis samaitātais vīrietis varētu būt jebkādi saistīts ar imbrīnēm.
No kādas citas ēkas jumta atskanēja klaigas. Vēl citi zaldāti. Tie būvēja starp ēkām paceļamu un nolaižamu tiltu.
- Ko iesāksim ar beigto skuķi? - vaicāja viens no kareivjiem.
- Cik žēl laist tādu labumu postā! - Kols noklakšķināja ar mēli. - Man tik ļoti patiktu pusdienās notiesāt viņas dvēseli. Pati par sevi īpatņa dvēsele nekādi negaršo, - viņš pievērsās mums. - Dabiskā veidā tā nedaudz atgādina želeju un pastu, bet, sakulta kopā ar lāsi pikantās mērces un uzklāta uz baltās gaļas, tā ir samērā ēdama.
Un tad viņš smējās ļoti skaļi un ilgi.
Kamēr mūs citu pēc cita aizveda pa plato paceļamo tiltu, es sajutu krūtīs pazīstamo kņudoņu. Pagaidām tā bija vāja, bet nesteidzīgi un neatlaidīgi pieņēmās spēkā - tukšpauris jau bija atkusis un palēnām atguva dzīvību.
No cilpas mūs zem paceltiem stobriem izveda desmit kareivji. Tie dzina mūs garām karnevāla teltīm, ērmu izrādēm un ballītes apmeklētājiem, kas nemitējās uz mums blenzt, garām žurku midzeņiem pilnajām ieliņām un kioskiem, kur mūs skatieniem pavadīja pārdevēji un skrandaini bērni. Tad mūs veda cauri maskēšanās telpai, garām mūsu novilkto un pamesto drēbju kaudzēm un iekšā metro. Pa ceļam zaldāti mūs iedunkāja un uzrēca, lai stāvam klusu (lai gan ilgu laiku neviens nebija izdvesis ne skaņu), neceļam galvas augšā un turpinām iet ierindā cits aiz cita, vai arī dabūsim ar pistoli.
Kols bija mūs pametis. Viņš bija palicis ēkā kopā ar kareivju lielāko daļu, lai visu uzslaucītu. Tas, kā es nopratu, nozīmēja cilpas pārmeklēšanu - ja nu kāds noslēpies vai noklīdis. Kad redzējām Kolu pēdējo reizi, viņš āva kājās modernas kurpes, apvilka armijas frenci un paziņoja, ka viņam esot apriebies redzēt mūsu sejas, bet viņš sagaidīšot mūs otrā pusē, lai ko tas nozīmētu.
Izgājuši cauri maskēšanās telpai, mēs atkal nonācām jaunākos laikos, tomēr ne tajā tuneļu versijā, kuru es jau pazinu.
Šoreiz kā sliedes, tā savienojumi bija veidoti no metāla un tuneļos dega citāda gaisma - ne vairs līdz baltkvēlei nokaitētas kvēlspuldzes, bet mirgojošas fluorescējošas caurules neveselīgi zaļā krāsā. Tad mēs izgājām no tuneļa un uzkāpām uz perona, un es sapratu, kāpēc: mēs vairs neatradāmies deviņpadsmitajā gadsimtā, pat ne divdesmitajā. Patvērumu meklējošo bēgļu pūlis bija prom, stacijas ēka - gandrīz pamesta. Vairs nebija arī apaļo kāpņu, pa kurām bijām nokāpuši lejā. To vietā darbojās eskalators. Virs perona karājās LED ekrāns ar skrejošo lenti, kas vēstīja: LĪDZ NĀKAMĀ VILCIENA PIENĀKŠANAI - 2 MINŪTES. Pie sienas karājās kādas filmas plakāts, kuru es biju noskatījies vasarā tieši pirms vectēva nāves.