1940. gads bija palicis mums aiz muguras. Es biju atgriezies mūsdienās.
Daži bērni to pamanīja, un viņu sejās atspoguļojās pārsteigums un izbailes, it kā tie baidītos strauji novecot dažu tuvāko minūšu laikā, bet man šķita, ka pārsteigums par negaidīto ceļojumu uz mūsdienām nebija lielāks par šoku, kāds viņus bija pārņēmis pēkšņās sagūstīšanas laikā. Bērni bažījās, ka viņiem izoperēs dvēseles, nevis par to, ka paši nosirmos vai pārklāsies vecuma plankumiem.
Zaldāti sadzina mūs perona vidū un lika gaidīt vilcienu. Mums tuvojās cietas zābaku zoles. Es uzdrošinājos pavērties pār plecu un ieraudzīju tuvojamies kādu policistu. Viņam sekoja un no eskalatora nokāpa vēl trīs.
- Ei, policija! - Enohs iekliedzās.
Kāds kareivis ieblieza Enoham pa vēderu, un zēns sāpēs saliecās.
- Vai viss kārtībā? - vaicāja tuvāk stāvošais policists.
- Viņi mūs saņēma gūstā! - paziņoja Bronvīne. - Patiesībā tie nav karavīri, bet...
Un tad ari viņa saņēma spērienu pa vēderu; šķita gan, ka meitenei nesāp. No turpmākas runāšanas viņu atturēja pats policists, kurš noņēma spoguļstiklu saulesbrilles, atklājot spoži baltus acābolus. Bronvīne parāvās malā.
- Neliels ieteikums, - policists ierunājās. - Neviens jums nepalīdzēs. Mēs esam visur. Samierinieties ar to, tā būs vieglāk.
Staciju sāka piepildīt parastie cilvēki. Karavīri mūs ielenca un iekļāva ciešāk no visām pusēm, iepriekš noslēpuši ieročus.
Stacijā šņākdams pienāca ļaužu pilns vilciens. Tā elektriskās durvis atvērās un izspļāva laukā saujiņu pasažieru. Zaldāti sāka mūs stumt uz tuvāko vagonu, bet policisti devās pa priekšu un izdzenāja iekšā palikušos pasažierus. - Ejiet uz citu vagonu! - tie rūca. - Kāpiet ārā! - Pasažieri neapmierināti kurnēja, bet pakļāvās. Tomēr aiz mums uz perona stāvēja vēl citi ļaudis, kas mēģināja iekāpt šajā vagonā, un dažiem apsargiem nācās novērsties no mums, lai tos atgaiņātu. Un tad jau sajukums bija gana liels - durvis vērās ciet, bet policisti tās pieturēja, līdz iekaucās brīdinošā sirēna. Zaldāti mūs spieda uz priekšu tik stipri, ka Enohs paklupa, un ķēdes reakcijā nokrita arī pārējie bērni, bet salokāmais cilvēks, kura delnas bija tik kaulainas, ka tam bija izdevies nomaukt roku dzelžus, nolēmis bēgt, metās skriet.
Atskanēja šāviens, tad otrs, salokāmais cilvēks paklupa un novēlās zemē. Pūlis panikā atsprāga malā. Ļaudis kliedza un metās rāpus, lai paglābtos no lodēm, un agrākais mērenais juceklis jau bija pārtapis absolūtā haosā.
Pēc tam mūs atkal stūma un grūda iekšā vilcienā. Emma man blakus pretojās, tāpēc zaldāts, kas viņu stūma, pieplaka viņai pavisam tuvu. Jau nākamajā mirklī meitenes roku dzelži iekvēlojās spilgti oranži, viņa pastiepa rokas atpakaļ un saķēra karavīru. Tas kliegdams sabruka zemē, viņa kamuflāžas uniformā bija izdedzināts dūres lieluma caurums. Tad kareivis, kurš stūma mani, pacēla šauteni un jau grasījās belzt Emmai pa kaklu, kad manī nostrādāja intuīcija un es iegrūdu plecu vīrieša mugurā.
Zaldāts paklupa.
Emma izkausēja savus roku dzelžus, un tie novēlās zemē kā deformēta ugunīga metāla masa. Mans karavīrs jau pavērsa ieroci pret mani un naidīgi uzrēca, taču, pirms tas paspēja izšaut, Emma jau bija pietuvojusies no mugurpuses un apķērusi plaukstām vīrieša seju. Meitenes pirksti bija tik karsti, ka iekusa kareivja vaigos kā siltā sviestā. Viņš nometa ieroci un kliegdams sabruka.
Tas viss notika ļoti strauji - tikai dažu sekunžu laikā.
Tad mums tuvojās vēl pāris zaldātu. Gandrīz visi pārējie jau atradās vilcienā, izņemot Bronvīni un neredzīgos brāļus, kam tā arī neuzlika roku dzelžus un kas vienkārši stāvēja, sadevušies rokās. Sapratusi, ka kuru katru brīdi mūs nošaus, Bronvīne paveica to, ko es citos apstākļos no viņas nekad nebūtu gaidījis: viņa stipri iepļaukāja vecāko zēnu, tad paķēra jaunāko un strauji izrāva no brāļa tvēriena.
Brīdī, kad abu saikne pārtrūka, brāļi iekliedzās tik vareni, ka sacēlās vējš. Tas izbrāzās caur staciju kā tīras enerģijas viesulis. Mēs ar Emmu tikām aizpūsti atpakaļ, zaldātu briļļu stikli sašķīda drumslās, skaņas frekvence sasniedza tādus augstumus, ka manas ausis to vairs neuztvēra, un es dzirdēju vien griezīgu, spalgu: - Ēēēēēēē...
Manu acu priekšā izbira vilciena logu rūtis, LED ekrāni sasprāga smalkos šķembu asmeņos, un gaismas caurulīšu stikla korpusi pie griestiem eksplodēja. Tā mēs uz mirkli nonācām piķamelnā tumsā; pēc tam jau iedegās avārijas apgaismojuma histēriski sarkanās spuldzes.
Biju pakritis uz muguras, vējš bija aizsitis man elpu, un ausīs zvanīja. Kāds mani aiz apkakles vilka kājās prom no vilciena, un es īsti nespēju pakustināt rokas un kājas, lai pietiekami labi turētos pretī. Cauri zvanīšanai ausīs saklausīju izmisīgas balsis kliedzam: - Skrien, skrien taču!
Pie skausta sajutu kaut ko aukstu un slapju un tad jau tiku ievilkts telefona būdiņā. Tur bija ari Emma, pusnemaņā ierāvusies pašā kaktiņā.
- Savāc kājas! - es dzirdēju aiz muguras pazīstamu balsi, un manā priekšā iznira neliels, spalvains kunkulis ar uzrautu purnu un izvirzītu apakšžokli.
Suns. Edisons.
Es ievilku kājas būdiņā - man pietika prāta kustēties, bet neizdvest ne skaņas.
Pēdējais, ko redzēju ellīgi sarkanajā uzliesmojumā, bija mis Paceplīte, kuru kāds iegrūda vagonā; tad durvis aizvērās. Visi mani draugi sarāvušies bija pieplakuši pie izsistajiem vagona logiem viņai blakus baltacainu vīru ielenkumā zem paceltiem automātu stobriem.
Tad vilciens rēkdams aiztraucās tumsā un prom bija.
Es atjēdzos, kad kāda mēle laizīja man seju.
Suns.
Telefona būdiņas durvis bija aizvērtas, un mēs visi trīs, cieši saspiedušies, sēdējām uz grīdas.
- Tu zaudēji samaņu, - suns teica.
- Viņus aizveda, - es sacīju.
-Jā, bet mēs nevaram te palikt. Viņi atgriezīsies, lai atrastu tevi. Mums jāiet prom.
- Diez vai spēšu nostāvēt kājās.
Sunim bija griezta brūce uz purna un trūka ari gabala no vienas auss. Lai ko viņš būtu darījis, lai šeit nokļūtu, ari šis dzīvnieks bija pabijis ellē.
Sajutu pie kājas kņudēšanu, taču biju pārmēru pārguris, lai paskatītos, kas tur ir. Galva likās smaga kā blāķis.
- Tikai nelaidies atkal miegā, - suns teica, tad pievērsās Emmai un nolaizīja viņas seju.
Atkal kņudoņa. Šoreiz es pārnesu svaru uz sāniem un pastiepu roku.
Tas bija mans telefons. Tas vibrēja. Nespēju noticēt. Es izvilku aparātu no kabatas. Baterija bija gandrīz izlādējusies, signāls skanēja tik tikko dzirdami. Uz ekrāna bija rakstīts: TĒTIS (177 NEATBILDĒTI ZVANI).
Ja nebūtu tik nestabils uz kājām, es, iespējams, neatbildētu. Kuru katru bridi varēja parādīties kāds virs ar ieroci un visam
pielikt punktu. Nebūt nebija piemērotākais brīdis sarunai ar tēvu. Bet es nedomāju sakarīgi, un ik reizi, kad tālrunis zvanīja, vecais Pavlova instinkts lika man atbildēt.
Es nospiedu atbildes pogu. - Hallo?
Otrā galā atskanēja aizelsies kliedziens. Tad vārdi: - Džei-kob? Vai tas esi tu?
- Tas esmu es.
Laikam izklausījos briesmīgi. Mana balss skanēja drīzāk kā vārgs čuksts.
- Ak mans Dievs, mans Dievs! - iesaucās tētis. Viņš nebijā cerējis dzirdēt manu atbildi. Varbūt bija jau atmetis cerību, uzskatīja mani par mirušu un šoreiz zvanīja, tikai refleksīva sēru instinkta dzīts, kuram nespēja turēties pretī. - Nezinu... kur tu... kas notika... Kur tu esi, dēls?