- Ar mani viss ir kārtībā, - es atbildēju. - Esmu dzīvs. Londonā.
Nezinu, kāpēc piebildu beidzamos vārdus. Laikam šķita, ka esmu tētim vismaz nedaudz patiesības parādā.
Tad izklausījās, ka tēvs atraujas no klausules un kādam uzsauc: - Tas ir Džeikobs! Viņš ir Londonā! - Tad viņš atkal runāja ar mani: - Mēs jau domājām, ka esi miris.
- Zinu. Nē, es gribēju teikt, ka neesmu pārsteigts. Piedod, ka tā aizgāju. Ceru, ka pārlieku tevi nenobiedēju.
- Tu mūs pārbiedēji līdz nāvei, Džeikob. - Tēvs nopūtās, un šajā ilgajā, trīsošajā skaņā apvienojās atvieglojums, nespēja noticēt un izmisums. - Mēs ar mammu ari esam Londonā. Pēc tam kad policija nevarēja tevi atrast uz salas... Lai nu kā, tam vairs nav nozīmes. Tikai pasaki, kur tu esi, un mēs aizbrauksim tev pakaļ!
Emma sakustējās. Viņa atvēra acis un pavērās uz mani aizmiglotām acīm, it kā būtu noslēpusies dziļi sevi un vērtos mani cauri jūdzēm tālām smadzenēm un ķermeni. Tad ierunājas Edi-sons: - Labi, ļoti labi, tagad tikai neģībsti! - Un sāka laizīt meitenes delnu.
Es sacīju klausulē: - Es nevaru tikties, tēt. Nedrīkstu jūs iejaukt tajā visā.
- Ak Dievs, es zināju. Tu lieto narkotikas, vai ne? Klau, lai ar ko tu būtu sasējies, mēs varam palīdzēt. Mums nav jāiejauc tajā policija. Mēs tikai gribam, lai tu atgriezies.
Tad man galvā uz mirkli viss satumsa, un, kad atkal nācu pie samaņas, kuņģī tik spēji iesāpējās, kas es nometu klausuli.
Edisons sarāvās un palūkojās augšup uz mani. - Kas ir?
Un tobrīd es ieraudzīju pie būdiņas stikla no ārpuses piespiežamies garu, melnu mēli. Tai ātri vien pievienojās otra un trešā.
Tukšpauris. Atkusušais briesmeklis. Tas bija mums sekojis.
Suns to neredzēja, bet no manas sejas izteiksmes viegli noprata. - Tas ir viens no viņiem, vai ne?
Es bez skaņas atbildēju: - Jā. - Un Edisons ierāvās kaktā.
- Džeikob? - klausulē metāliski atbalsojās tēta balss. - Džei-kob, kur tu paliki?
Mēles sāka tīties ap būdiņu un ieskaut mūs no visām pusēm. Es nezināju, ko darīt, tikai biju pārliecināts, ka kaut kas ir jādara, tāpēc izkustināju pēdas, atspiedos ar plaukstām pret sienām un ar spēku piecēlos kājās.
Un tad es nonācu aci pret aci ar tukšpauri. No atvērtās, pārpilnās mutes kā vēdeklis pletās mēles. Briesmoņa acis bija melnas un raudāja vēl melnākas asaras; tās blenza uz mani cauri stiklam tikai no pāris collu attāluma. Tukšpauris ierēcās tik zemā, dziļā balsī, ka no tā manas iekšas sagāja receklī un es gandrīz vai sāku vēlēties, kaut briesmonis mani vienkārši nobeigtu, lai visām šim sāpēm un šausmām beidzot pienāktu gals.
Suns ierējās Emmai tieši sejā. - Mosties! Mums tevi vajag, meitenīt! Uzšķil uguni!
Bet Emma nebija spējīga ne parunāt, ne nostāvēt, un mēs atradāmies vieni paši metro pazemes stacijā - izņemot divas sievietes lietusmēteļos, kuras muka prom, aizspiedušas degunus, lai nejustu tukšpaura baiso smirdoņu.
Un tad visa telefona būdiņa līdz ar mums sāka līgoties uz vienu un otru pusi, un es dzirdēju pēdējās skrūves, kas
vēl turēja būvi pie zemes, ievaidamies un lūstam. Tukšpauris lēnītēm pacēla mūs gaisā - vispirms collas sešas, tad pēdu, divas - un atkal trieca pret zemi. Būdiņas stikli sasprāga gabalos un izbira pār mums.
Un tad mani no tukšpaura vairs nešķīra nekas. Ne colla, ne stikla rūts. Tā mēles ielīda būdiņā, apvijās ap manu roku, vidukli, pēc tam ari ap kaklu un spieda to aizvien ciešāk, līdz es vairs nespēju paelpot.
Tobrīd sapratu, ka esmu miris. Un, tā kā biju miris, es vairs neko nespēju mainīt, tāpēc pārstāju cīnīties. Es atslābināju visus muskuļus, aizvēru acis un ļāvos sāpēm, kas uzsprāga vēderā kā raķetes uguņošanā.
Un tad notika kaut kas dīvains: sāpes atslāba. Tās mainījās un pārtapa. Es tajās ieplūdu, sāpes mani ieskāva, un aiz to kailās virsmas es atklāju kaut ko mierīgu un maigu.
Čukstu.
Es atkal atvēru acis. Šķita, ka tukšpauris sasalis blenž manī. Es raudzījos viņam pretī un vairs nebaidījos. No skābekļa trūkuma man metās raibs gar acīm, taču sāpes nejutu.
Tukšpaura tvēriens ap manu kaklu atslāba. Pirmoreiz pēdējo minūšu laikā ievilku elpu klusi un mierīgi. Un tad čuksts, ko biju sadzirdējis dziļi sevī, cēlās augšup no vēdera, ieplūda rīklē un izskanēja pār lūpām. Šī skaņa neizklausījās pēc valodas, lai gan tā jēgu es nešaubīgi zināju.
Nost.
No manis.
Tukšpauris atrāva savas mēles. Tās visas nozuda milzīgajā mutē, un žokļi aizvērās. Galva viegli pieliecās gluži kā padevīgā žestā.
Un tad tas apsēdās.
Emma un Edisons, sēžot uz grīdas, pavērās uz mani, pārsteigti par pēkšņi iestājušos mieru. - Kas nupat notika? - suns pajautāja.
- Vairs ne no kā nav jābaidās, - es atbildēju.
- Vai tas ir prom?
- Nē, bet tas vairs nedarīs mums pāri.
Edisons nevaicāja, kāpēc es to zinu, tikai, mana balss toņa pārliecināts, saprotoši pamāja ar galvu.
Es atvēru būdiņas durvis un palīdzēju Emmai pieslieties stāvus. - Vai tu varēsi paiet? - es vaicāju. Viņa apķēra mani ap vidukli un atbalstījās, tad mēs kopīgi spērām pirmo soli. - Es tevi nepametīšu, - es piebildu, - patīk tev tas vai ne.
Emma iečukstēja man ausī: - Es tevi mīlu, Džeikob.
- Es tevi arī mīlu, - es tāpat čukstus atbildēju.
Tad pieliecos, lai paceltu klausuli. - Tēti?
- Kas tas bija par troksni? Kas tur ir kopā ar tevi?
- Tas esmu es. Viss kārtībā.
- Nē, nav vis kārtībā. Paliec, kur esi!
-Tēt, man jāiet. Lūdzu, piedod!
- Pagaidi, nenoliec klausuli! - viņš iesaucās. - Tu esi apjucis, Džeik.
- Nē, es esmu tāds pats kā vectēvs. Man piemīt tas pats, kas viņam.
Otrā galā iestājās pauze. Tad tēta balss: - Lūdzu, nāc mājās!
Es ievilku elpu. Man bija pārlieku daudz sakāmā un nemaz nebija laika, lai to pateiktu. Būs vien jāpietiek ar šo:
- Ceru, ka reiz pienāks diena, kad varēšu atgriezties mājās. Bet vispirms man šis tas jāizdara. Es tikai gribu, lai tu zinātu, ka es mīlu tevi un mammu un ka es nedarīšu neko tādu, kas jūs sāpinātu.
- Arī mēs tevi mīlam, Džeik. Un, ja ir runa par narkotikām vai ko tamlīdzīgu, mums vienalga. Mēs tevi atkal savedīsim kārtībā. Kā jau teicu, tu esi apjucis.
- Nē, tēt, es esmu īpatnis.
Tad es noliku klausuli un, ierunājies valodā, par kuru nezināju, ka to protu, pavēlēju tukšpaurim piecelties kājās.
Tas arī piecēlās - paklausīgs kā ēna.
Par fotogrāfijām
Tāpat kā pirmajā grāmatā Mis Peregrines nams brīnumbērniem, visas tās turpinājumā - Pilsēta bez dvēseles - iekļautās ilustrācijas ir autentiskas, senas atrastas fotogrāfijas, kas lielākoties nav mainītas, izņemot dažas, kuras bija nepieciešams digitāli apstrādāt. Tās tika rūpīgi vāktas vairāku gadu garumā: atrastas krāmu tirdziņos, vecu papīru izstādēs un visbiežāk -foto kolekcionāru arhīvos, kuri ir daudz prasmīgāki par mani. Šīs dāmas un kungi bija tik laipni, ka šķīrās no dažiem saviem brīnumainākajiem dārgumiem, tā palīdzot tapt šai grāmatai.
| īpašnieki laipni aizdeva man šādas fotogrāfijas: |
|---|
