Bronvīne metās pie mazās meitenes un apņēma to drošās skavās. - Klēra, lūdzu, padomā par kaut ko citu!
- Es jau cen-cenšos! - Klēra kauca.
- Centies stiprāk!
Klēra cieši aizmiedza acis, dziļi ievilka elpu un to aizturēja, līdz atgādināja balonu, kas draud pārsprāgt, un tad ļāvās klepus, šņukstu un vaidu lēkmei - vēl skaļākai nekā līdz šim.
Enohs ar plaukstām aizspieda abas Klēras mutes. - Kuššš!
- Es at-at-atvainojos! - meitenīte pinkšķēja. - Va-varbūt, ja es dzirdētu kādu nostāstu... kādu no pa -pasakām...
- Nesāc nu atkal! - Milards iejaucās. - Es jau sāku vēlēties, kaut tās sasodītās grāmatas būtu nogrimušas dzelmē līdz ar visām citām mantām!
Ierunājās mis Peregrine - cik nu bija viņas spēkos; putns uzlēca uz Bronvīnes lādes un sāka sist pa to ar knābi. Lādē līdzās visai mūsu atlikušajai nožēlojamajai mantībai glabājās Pasakas.
- Piekritu mis R, - sacīja Enohs. - Ir vērts mēģināt jebko, lai tikai apturētu viņas baurošanu!
- Es ap-apsolu, - Klēra šņukstēja.
Bronvīne atvēra lādi un izņēma ūdenī piebriedušo īpatņu pasaku sējumu. Emma metās talkā un ar pirkstiem uzšķīla
sīciņu uguntiņu, lai varētu saskatīt lasāmo. Un mis Peregrine, acīmredzot nepacietīgi vēlēdamās ātrāk nomierināt Klēru, saņēma knābī grāmatas vāka malu un atvēra uz labu laimi. Bronvīne sāka pieklusinātā balsī lasīt.
- Sensenos, brīnumainos laikos dziļā un senā mežā mita ļoti daudz dzīvnieku. Tur bija zaķi, stirnas un lapsas, kā jau katrā mežā, bet gadījās satikt arī retāku sugu pārstāvjus, piemēram, garkāju pērtiķlāčus, divgalvainos lūšus un runājošas emurafes. Šie īpatnie dzīvnieki bija iecienīts mednieku mērķis. Viņiem patika tos nošaut, piekārt pie sienas un izrādīt saviem draugiem - arī medniekiem -, bet vēl vairāk tiem patika pārdot šos dzīvniekus zoodārzu īpašniekiem, kuri tos iespundēja būros un iekasēja naudu par apskati. Jūs, iespējams, domājat, ka daudz labāk ir dzīvot pārpildīta būra šaurībā nekā tikt nogalinātam un piekārtam pie sienas, bet īpatņiem, lai tie būtu laimīgi, ir jādzīvo brīvībā. Pēc kāda laika ieslodzīto dzīvnieku gars sašļūk un viņi sāk apskaust savu izbāzto draugu likteni.
- Cik skumjš stāsts! - Klēra īgņojās. - Pastāsti citu.
- Man gan patika, - Enohs iebilda. - Pastāsti vairāk par šaušanu un izbāžņiem!
Bronvīne izlikās viņus abus nedzirdam. - Tolaik uz Zemes vēl dzīvoja milži, - viņa turpināja, - gluži tāpat kā sen pagājušajos Aldinu laikos, lai gan to bija maz un skaits turpināja sarukt. Kā gadījās, kā ne, bet viens no šiem milžiem dzīvoja netālu no meža, bija ļoti laipns, runāja pavisam klusā balsī un pārtika tikai no augiem. Viņu sauca Katberts. Kādu dienu Kat-berts iegāja mežā, lai salasītu ogas, un ieraudzīja mednieku, kurš dzinās pakaļ emurafei. Kā jau laipns milzis, kāds viņš tiešām bija, Katberts pacēla rafi aiz garā kakla gaisā un, sacēlies pirkstgalos, izslējās visā augumā - to viņš darīja reti, jo tad visi viņa vecie kauliņi sāka krakšķēt. Šādi Katberts varēja aizsniegt ļoti augstu un nolikt emurafi kalna galā, kur tā bija pasargāta no briesmām. Pēc tam viņš par mācību ar kāju pirkstiem saspieda mednieku receklī.
Slava par Katberta laipnību klīda pa visu mežu, un drīz vien īpatni dzīvnieki sāka nākt pie milža katru dienu un lūgt, lai tas
viņus uzceļ kalna virsotnē - prom no briesmām. Tad Katberts sacīja: “Es jūs pasargāšu, mazie brāļi un māsas. Pretī lūgšu tikai iespēju parunāties un pabūt kopā ar jums. Pasaulē vairs nav atlicis daudz milžu, un man ik pa brīdim kļūst vientuļi.” Un visi apsolīja: “Protams, Katbert, mēs tā darīsim.”
Un tā Katberts katru dienu paglāba no medniekiem aizvien jaunus īpatnos dzīvniekus, saņemot tos aiz skausta un uzceļot kalna galā, līdz tur augšā izveidojās vesela īpatņu zvērnīca. Un dzīvnieki tur jutās laimīgi, jo beidzot varēja dzīvot mierā. Ari Katberts bija laimīgs, jo, pacēlies pirkstgalos un atstutējis zodu pret kalna virsotni, viņš varēja izrunāties ar jaunajiem draugiem no sirds patikas. Bet tad kādu dienu pie Katberta ieradās ragana. Milzis plunčājās mazajā ezeriņā kalna ēnā, un ragana sacīja: “Man ļoti žēl, bet man vajag tevi tūliņ pārvērst par akmeni.”
“Kāpēc gan tev jādara kaut kas tamlīdzīgs?” Katberts vaicāja. “Es esmu ļoti laipns. Ļoti izpalīdzīgs milzis.”
Un viņa atbildēja: “Mani nolīga tā mednieka ģimene, kuru tu saspiedi.”
“Ak tā,” viņš attrauca. “Biju jau aizmirsis par viņu.”
“Man ļoti žēl,” ragana atkārtoja. Viņa pavicināja Katberta priekšā bērza zariņu, un nabaga milzis pārvērtās akmeni.
Acumirkli viņš kļuva ļoti smags - tik smags, ka sāka grimt ezerā. Milzis grima un grima, un nepārstāja grimt, iekams ūdens nesmēlās līdz pat kaklam. Katberta draugi dzīvnieki redzēja notiekošo, bet, lai gan jutās pagalam nelāgi, nosprieda, ka nekādi nevar milzim palīdzēt.
“Es zinu, ka nespējat mani izglābt,” Katberts kliedza augšup draugiem, “bet vismaz atnāciet un parunājieties ar mani! Esmu te iestidzis un jūtos ļoti vientuļš!”
“Ja mēs nokāpsim tur lejā, mednieki mūs nošaus!” zvēri atbildēja.
Katberts zināja, ka zvēriem taisnība, bet nepārstāja lūgties. “Parunājiet ar mani!” viņš sauca. “Lūdzu, atnāciet un aprunājieties ar mani!”
Dzīvnieki mēģināja dziedāt un sakliegties ar nabaga Kat-bertu no drošās kalna virsotnes, bet viņi atradās pārlieku tālu un balsis bija tik klusas, ka pat Katberta milzīgajām ausīm tās izklausījās klusākas nekā koku lapu čuksti.
“Parunājiet ar mani!” milzis lūdzās. “Atnāciet un parunājiet ar mani!”
Bet neviens neatnāca. Un Katberts turpināja saukt, līdz pārakmeņojās ari viņa kakls. Milzis bija pārtapis par akmeni. Beigas.
Bronvīne aizvēra grāmatu.
Klēra šķita izbiedēta. - Un tas ir viss?
Enohs izplūda smieklos.
- Tā gan, - Bronvīne apstiprināja.
- Tā nu gan bija briesmīga pasaka, - Klēra sacīja. - Pastāsti citu!
- Pasaka kā jau pasaka, - Emma secināja. - Un tagad ir laiks iet gulēt.
Klēra uzmeta lūpu, tomēr bija pārstājusi raudāt - pasaka bija panākusi vēlamo.
- Šķiet, rītdiena nebūs ne par matu vieglāka kā šodiena, -Milards novilka. - Mums jāatpūšas, cik vien labi iespējams.
Mēs savācām elastīgas sūnas, kas noderēja kā spilveni. Pirms likām sūnas zem galvas, Emma ar plaukstām izžāvēja no tām lieko mitrumu. Tā kā segu nebija, mēs saspiedāmies cieši blakus cits citam, lai būtu siltāk: Bronvīne apskāva sīkos; Fiona ieritinājās blakus Hjū, kuram iekrācoties bites lidinājās šurpu turpu pa viņa pavērto muti un pieskatīja aizmigušo saimnieku; Horācijs un Enohs, sakļāvuši kopā muguras, drebinājās, jo bija pārmēru lepni, lai pieglaustos viens otram. Es pats piekļāvos Emmai - gulēju uz muguras, bet viņa ieritinājās man padusē un uzlika galvu uz krūtīm. Meitenes seja atradās tik vilinoši tuvu, ka es varētu noskūpstīt viņu uz pieres, kad vien vēlētos, un nekas mani neatturētu, izņemot nāvīgu nogurumu. Emma bija karsta kā elektriskais sildītājs, un pavisam drīz es jau biju iemidzis un sapņoju jaukus, ātri aizmirstamus niekus.
Es nekad neatceros jaukos sapņus; manā atmiņā saglabājas vien murgi.
Ņemot vērā apstākļus, brīnums, ka vispār spēju aizmigt. Pat tur - bēguļojot, lai glābtu dzīvību, - pat tur, Emmas apskāvienos, man izdevās rast kaut nedaudz miera.
Mis Peregrine visus vēroja no augšas, melnajām acīm tumsā mirgojot. Kaut sakropļota un samazināta, viņa bija un palika mūsu sargātāja.
Nakts izvērtās nemierīga - Klēra sāka klepot un drebēt. Bronvīne pamodināja Emmu un teica; - Blūmas jaunkundz, jūs esat vajadzīga mazulītei. Man ir aizdomas, ka viņa var saslimt. - Un Emma, nočukstējusi atvainošanos, izslīdēja no maniem apskāvieniem, lai parūpētos par Klēru. Manī iedzirkstījās greizsirdība, pēc tam - vainas apziņa par to, ka esmu greizsirdīgs uz saslimušu draugu. Tā es paliku guļam viens. Jutos nesaprātīgi pamests un blenzu tumsā vēl vairāk noguris nekā jebkad agrāk, tomēr nespēju iemigt. Es klausījos, kā citi grozās un vaid, nakts murgu pārņemti, kuri nemaz nelīdzinājās tiem, kādi mūs, visticamāk, pamodinās. Un pamazām tumsa slāni pēc slāņa nolobījās, atklājot bāli zilas debesis pavisam neaptveramās toņu gradācijās.