Stiepām ceļasomas cauri pilsētai, meklēdami Priesteru namu, kur tētis bija rezervējis mums istabu. Domāju, ka tas būs vecs dievnams, pārvērsts pansijā, nekā īpaša, tikai gultasvietas, kur atlaisties, kad nevērosim putnus un nemeklēsim noslēpuma pavedienus. Prasījām vairākiem vietējiem cilvēkiem ceļu, bet par atbildi saņēmām tikai apjukušus skatienus.
Viņi taču runā angļu valodā, vai ne? tētis skaļi prātoja.
No nesaprātīgi smagā kofera man jau sāka sāpēt roka, kad
beidzot ieraudzījām baznīcu. Cerējām, ka tur būs viesnīca, bet, iegājuši iekšā, redzējām, ka dievnams tiešām pārvērsts, taču ne pansijā, bet panīkušā mazā muzejā.
Pusslodzes pārzini atradām istabā, kurā uz sienām karājās veci zvejas tīkli un aitu cirpšanas dzirkles. Ieraugot mūs, viņa seja sāka starot, bet, uzzinot, ka esam tikai apmaldījušies, viņš sašļuka.
Jādomā, ka meklējatPriesteru alu, muzeja pārzinis sacīja. Mūsu salā nekur citur istabas neizīrē.
Labu bridi viņš sniedza mums padomus ritmiskā izloksnē, kas mani gaužām uzjautrināja. Biju stāvā sajūsmā par velsiešu izrunu, lai gan pusi no teiktā nesapratu. Tētis pateicās, un mēs pagriezāmies, lai ietu prom, taču kungs bija tik laipns, ka es aizkavējos, lai uzdotu vēl kādu jautājumu.
Kur jums te būtu vecais bērnunams?
Vecais… kā jūs teicāt? Viņš uz mani pašķielēja.
Ne pa jokam nobijos, iedomājies, ka esam atbraukuši uz pavisam citu salu vai bērnunams ir tikai viens no vectēva izgudrotajiem stāstiem.
Vai te kaut kur tuvumā nebija patversme bēgļu bērniem? es prasīju. Kara gados. Liela māja.
Iekodis lūpā, muzeja pārzinis mani aizdomīgi pētīja, it kā apsvērdams, ko darīt palīdzēt vai atteikt.
Par bēgļiem man pirmā dzirdēšana, viņš sacīja, taču, šķiet, zinu vietu, kas jūs interesē. Otrā salas galā, garām purvam, cauri mežam. Lai gan jūsu vietā es viens tur neietu. Varat nomaldīties, un tad vienīgie orientieri, lai neieskrietu klintī, būs slapja zāle un aitu bariņi.
Labi gan, ka pateicāt, tētis uzmeta man skatienu. Apsoli, ka viens tur neiesi!
Labi jau, labi.
Starp citu, kas jūs īsti interesē? muzeja pārzinis pavaicāja. Tūristu maršrutā tas nav iezīmēts.
Neliels ģenealoģijas projekts, nekas vairāk. Tētis jau mīņājās pie durvīm. Mans tētis bērnībā te dažus gadus dzīvoja.
Sapratu, ka tēvs par katru cenu grib noklusēt par psihiatru un mirušo vectēvu. Vēlreiz pateicis paldies, viņš steigšus izgrūda mani laukā pa durvīm.
Likām aiz auss muzejnieka norādījumus un, pagriezušies atpakaļ, aizgājām līdz drūmam, melnā granītā cirstam piemineklim ar iegravētu uzrakstu Gaidošā sieviete. Veltījums visiem, kas pazuduši jūrā. Sievietes seja pauda līdzjūtību, rokas viņa bija izstiepusi pret līci tālumā un ari pret Priesteru alu tepat pāri ielai. Neesmu lietpratējs viesnīcu jautājumā, tomēr pietika uzmest skatienu noplukušajai izkārtnei, lai zinātu, ka mūs negaida četru zvaigžņu viesnīca un mīksti spilveni ar konfektēm uz tiem. Virs durvīm milzu burti vēstīja, ka te irVĪNI, ALUS, DEGVĪNS, bet zemāk, jau necilākā rakstā:
Labs ēdiens. Pašā apakšā izlasīju piebildi rokrakstā:Izīrējam istabas, taču burtias bija nokasīti un to vietā uzskricēlētsu, tātad vienu istabu. Velkot somas uz durvīm, tētis zūdījās par viltvāržiem un maldinošiem sludinājumiem, bet es, pametis skatienu atpakaļ uzGaidošo sievieti, pārliku, vai viņa negaida dzeramā glāzīti.
Tikuši ar visām ceļasomām pāri slieksnim, mirkšķinājām acis zemas griestu spuldzes spilgtajā gaismā. Tiklīdz redze pielāgojās, sapratu, kaala ir visai trāpīgs raksturojums: pa sīkrūšu logiem telpā ieplūda tik vien gaismas, lai varētu tikt pie alus mucas krāna, pa ceļam nepaklūpot pret krēsliem un galdiem. Galdi bija veci, izļodzījušies, drīzāk derīgi malkai. Pie bāra letes rīta stundā sēdēja diezgan daudz apmeklētāju nenosakāmā reibuma pakāpē, kā lūgsnā noliekuši galvu virs glāzēm ar dzintarkrāsas dzērienu.
Droši vien meklējat istabu, ierunājās vīrs aiz letes un iznāca laukā, lai ar mums sarokotos. Mans vārds ir Kevs, un tie ir mani biedri. Sasveicinieties ar viesiem!
Sveiki, vīri atmurmināja, paceldami glāzes.
Sekojām Kevam pa šaurām kāpnēm uz istabām
(daudzskaitlī!), lai gan labākajā gadījumā to varētu nosaukt par pieticīgu mitekli. Divas guļamistabas, no kurām uz lielāko pieteicās tētis, un telpa, kas bija gan virtuve, gan ēdamistaba un dzīvojamā istaba, proti, ar galdu, kožu saēstu dīvānu un elektrisko plīti. Kevs teica, ka tualete darbojas gandrīz visu laiku, bet, ja saiet grīstē, vienmēr gatavībā ir vecā labā būda. Viņš pamāja uz pārvietojamu tualeti alejas galā, labi redzamu no manas guļamistabas loga.
Jā, un vēl jums vajadzēs šīs, saimnieks izņēma no skapja divas petrolejas lampas. Ģeneratorus desmitos izslēdz, jo degvielas piegāde ir nāvīgi dārga, tāpēc atliek vai nu agri iet gulēt, vai arī izmantot sveces un petroleju, -viņš pasmaidīja. Ceru, ka tas jums neatgādina viduslaikus, ha, ha!
Pārliecinājām Kevu, ka pret tualeti laukā un petroleju neiebilstam:tīri jautri, īstenībā neliels piedzīvojums, jā, ser. Beigās viņš mūs veda lejā, lai atzīmētu mūsu ierašanos.
Laipni lūdzu uz maltītēm! Kevs sacīja. Gan jau nāksiet, jo citur paēst nevar. Ja vajag piezvanīt, aiz stūra mums ir telefonu būda. Dažreiz gan jāpastāv rindā, jo mobilo te izmantot nevar un mums ir tikai viena telefonlīnija. Bet teikšu, kā ir: tikai pie mums ir ēdamais, gultasvietas un tālrunis!
Atliecies viņš palaida garu, skaļu smieklu.
Vienīgais telefons uz salas. Nopētīju pa gabalu: jā, ar durvīm, kuras var aizvērt, lai citi neklausās, kā vecās filmās. Ar šausmām atskārtu, ka pirms vairākām nedēļām zvanīju uz šejieni, bordeli, uzdzīvotāju midzeni.Ak tad te ir Pesteļu ala!
Kevs pasniedza tētim mūsu numura atslēgas.
Ja rodas jautājumi, viņš teica, zināt, kur mani meklēt.
Man ir jautājums, es sacīju, kas ir pest… gribēju teikt, priesteru ala?
Vīri pie bāra letes sāka smieties.
Tā taču ir ala priesteriem, kā tad citādi! viens iesaucās, un pārējie smējās vēl skaļāk.
Kevs pa nelīdzenajiem dēļiem piegāja pie kamīna, pie kura gulēja noplucis suns.
Tieši te, viņš ar papēdi piedauzīja grīdai, kur acīmredzot bija durvis, senos laikos, kad par to vien, ka biji katolis, tevi pakāra kokā, mācītāji te meklēja patvērumu. Kad tuvojās karalienes Elizabetes asinssuņi, mēs, ja vajadzēja slēpties, meklējām omulīgu kaktiņu, tādu kā te priesteru alā.
Ievēroju, ka viņš sakamēs, it kā ar sen mirušajiem saliniekiem būtu bijis personiski pazīstams.
Tiešām mājīgi! atsaucās viens no dzērājiem. Vienīgi zem grīdas bija karsti un šauri pēc velna!
Es pats meklētu siltu, mājīgu stūrīti, ja nāktos bēgt no priesteru slepkavām!
Aiziet! pirmais runātājs iesaucās. Par Kērnholmu lai tā mums vienmēr ir drošs patvērums kā klints!
Par Kērnholmu! visi korī piebalsoja, paceldami glāzes.
* * *
Laika joslu maiņas un nāvīgā noguruma dēļ agri devāmies pie miera, pareizāk sakot, atgūlāmies un spiedām galvas spilvenos, lai glābtos no pulsējošās kakofonijas, kas spiedās cauri grīdas dēļiem, turklāt tik skaļi, ka vienubrīd domāju -dzīrotāji ielauzušies manā istabā. Pēc tam pulkstenis acīmredzot nosita desmit, jo ģeneratori aiz loga nosprauslojušies noslāpa, apklusa mūzika apakšstāvā un nodzisa ari ielu gaismas, kas iespīdēja manā istabā. Pēkšņi jutos, kā iekūņojies klusā, svētlaimīgā tumsā, un tikai viļņu šļaksti tālumā atgādināja, kur esmu.