Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem iekritu dziļā miegā bez murgiem. Sapnī redzēju vectēvu zēna gados pirmajā naktī uz salas, ieceļojušu svešā zemē, zem sveša jumta; turklāt viņš jutās parādā par dzīvi cilvēkiem, kas runāja citā valodā. Kad pamodos, pa logu lija saules gaisma, un es sapratu, ka mis Peregrīne izglāba dzīvību ne tikai vectēvam, bet arī man un tēvam. Šodien, ja paveiksies, centīšos beidzot viņai pateikties.
Nokāpis lejā, ieraudzīju tēti sēžam pie galda un malkojam kafiju: droši vien domās viņš jau skatījās binoklī. Apsēdos, un tad parādījās Kevs ar diviem šķīvjiem, kas bija pilni ar nezināmas izcelsmes gaļu un apceptiem grauzdiņiem.
Pat nenojautu, ka grauzdiņus var apcept, es noteicu, un Kevs man atbildēja, ka nezinot nevienu produktu, kuru, viņaprāt, nevar uzlabot ar cepšanu.
Brokastu laikā apspriedāmies ar tēti, ko šodien darīsim. Izšķīrāmies doties izlūkgājienā uz salu. Vispirms nolēmām sameklēt putnu novērošanas vietas tētim, bet pēc tam meklēt bērnunamu. Riju dzīvus kumosus, gribēdams ātrāk tikt laukā.
Krietni iestiprinājušies ar trekno maltīti, izgājām no Priesteru alas un devāmies pastaigā pa pilsētu, vairīdamies no traktoriem un sakliegdamies ģeneratoru rūkoņā, līdz ielas atkāpās lauku priekšā un troksnis aiz muguras pieklusa. Bija spirdzinoša, brāzmaina diena saule slēpās aiz milzīgiem mākoņu vāliem, lai pēc mirkļa izsprauktos laukā, raibinā-dama kalnus ar iespaidīgām gaismas svēdrām: jutos uzlādēts un cerību pilns. Gājām uz klinšu ieskautu pludmali, kur tētis no prāmja bija nopeilējis putnu bariņu. Prātoju, kā to sasniegsim, jo sala atgādināja bļodu: gar malām tai bija stāvi kalni un pašā jūras krastā bīstamas klintis, taču te bija īpaša vieta, kur krauja noapaļojās un taciņa gar ūdeni veda uz šauru smilts joslu.
Gājām uz krastu, kur mitinājās vesela spārnaiņu civilizācija. Putni lidinājās un ķērca, tvarstīdami paisuma peļķēs zivis. Redzēju, ka tēvs iepleš acis.
Apbrīnojami, viņš murmināja, ar pildspalvas strupo galu skrāpēdams pārakmeņojušos mēslus. Man te vajadzēs mazliet vairāk laika. Neiebilsti?
Tādu izteiksmi tēva sejā neredzēju pirmo reizi, tāpēc zināju, kamazliet vairāk nozīmē nez cik stundu.
Tad iešu meklēt māju viens, es atbildēju.
Viens tu neiesi! Tu taču apsolīji.
Atradīšu kādu, kas mani aizvedīs.
-Kur?
Gan jau Kevs kādu ieteiks.
Tētis skatījās uz jūru, kur klinšu vidū pacēlās liela, aprūsējusi bāka.
Tu jau zini, ko es tev atbildētu, ja blakus būtu mamma, -viņš sacīja.
Mammai un tētim bija dažādi uzskati par vecāku lomu. Mamma bija uzstājīga, vienmēr grozījās manā tuvumā, taču tēvs šķita mazliet pieļāvīgāks. Viņaprāt, man šad un tad bija veselīgi kļūdīties. Turklāt, palaidis mani savā vaļā, viņš pats varētu visu dienu spēlēties ar jaunatklājumu.
Labi, tētis beigās piekrita, tomēr paziņo man sava pavadoņa tālruņa numuru.
Tēt, te taču nevienam nav telefona!
Viņš nopūtās.
Labi. Nu bet meklē tādu, uz ko var paļauties.
* *
Kevs bija izgājis darīšanās, un, tā kā hroniskos žūpas lūgt sev ceļabiedros negribēju, iegāju tuvākajā veikalā pie cilvēka, kas vismaz kārtīgi strādā. Uz durvīm bija rakstīts ZIVJU TIRGOTAVA. Atgrūdu tās vaļā un sarāvos, ieraudzījis priekšā bārdainu milzi ar asiņainu priekšautu. Nogriezis zivij galvu, vīrs glūnēja uz mani ar lielu nazi rokā, un es sev apsolīju nekad vairs nenosodīt dzērājus.
Kāda velna pēc? noklausījies manu lūgumu, veikalnieks norūca. Tur jau nekā nav, tikai muklājs un traki laikapstākļi.
Pastāstīju par vectēvu un bērnunamu. Saraucis uzacis, viņš pārliecās pār leti un aizdomīgi nopētīja manas kurpes.
Manuprāt, Dailens nebūs pārāk aizņemts un jūs aizvedīs, viņš sacīja, ar nazi norādīdams uz zēnu apmēram manos gados, kurš kārtoja zivis saldētavas nodalījumā, vienīgi vajadzēs kārtīgus apavus. Krosenēs tur nevar iet, uzreiz būs pilnas ar dubļiem.
Tiešām? es brīnījos. Jūs tā domājat?
Dailen! Sameklē viesim gumijas zābakus!
Smagi nopūties, zēns, cik lēni vien varēdams, aizvēra saldētavu, apslaucīja rokas un aizslāja pie plauktiem ar rūpniecības precēm.
Jums paveicies, jo varam piedāvāt labus, pamatīgus zābakus, zivju tirgotājs sacīja. Jāpērk, par velti jau neko nevar dabūt!
Smiedamies viņš cirta ar nazi lasim, un zivs galva aizslīdēja pa asiņaino leti tieši giljotīnas spainītī.
Izķeksēju no kabatas naudu, kuru tētis man bija piešķīris ārkārtas gadījumam. Neliela izspiešana taču nav dārga samaksa par to, lai sameklētu sievieti, kuras dēļ biju šķērsojis Atlantijas okeānu.
No veikala izgāju gumijas zābakos tik lielos, ka iekāpu tajos ar visām krosenēm, un tik smagos, ka bija grūti turēties vienā solī ar īgno pavadoni.
Vai tu mācies skolā tepat uz salas? pajautāju Dailenam, steigdamies, lai no viņa neatpaliktu.
Mani tiešām interesēja, kā te dzīvo mani vienaudži.
Viņš nomurmināja kādas pilsētiņas vārdu uz cietzemes.
Bet kā tu tur tiec? Katru dienu brauc stundu ar prāmi?
Nūja.
Lūk, kā. Uz maniem turpmākajiem centieniem uzturēt sarunu Dailens atbildēja vēl atturīgāk, proti, neteikdams neko, tāpēc beigās padevos un sekoju klusēdams. Ejot laukā no pilsētas, saskrējāmies ar viņa draugu, vecāku zēnu žilbinoši dzeltenā treniņtērpā un ar mākslīgā zelta ķēdēm. Kērnholmā viņa apģērbs izskatījās tikpat eksotisks kā astronauta skafandrs. Iebelzis Dailenam ar dūri, zēns nosauca savu vārdu Tārps.
-Tārps?
Tas ir viņa skatuves vārds, Dailens paskaidroja.
Mēs esam nāvīgākais repa duets Velsā, Tārps dižojās. Esmu Tārps, bet viņš ir Dakteris Slakteris, ari Melnais Dailens, arīdzan Netīrais Bizness, Kērnholmas Pārākais Grāvējs. Vai parādīsim jeņķim, kā mēs to darām, Melnais D?
Dailens rādija sapīkušu vaigu.
-Tūlīt?
Palaid mazliet zemāk, dēls!
Dailens pārgrieza acis, tomēr paklausīja. No sākuma domāju, ka viņš aizrijies pats ar savu mēli, taču buldurējošie kāsi skanēja ritmiski puf, puf, HAH, puf-puf, HAH -, un tad Tārps sāka repa priekšnesumu.
Man patīk tizlā Priesterala/Tavam tētim pabalsts galā/ Mans ritms ir blīvs, jā, no malas viegli tas/Dailens rūc kā vārīts cālis karijā!
Dailens pieklusa.
Tur jau nav nekādas jēgas, viņš burkšķēja. Un no pabalsta dzīvo tavs tētis, nevis manējais!
Pie joda, Melno Dailen, mazliet zemāk! Tārps sāka dungot kā automāts, ar krosenēm rakdamies granti. Paņem mikrofonu, D!
Dailens šķita apjucis, tomēr pakļāvās.
Tikos ar spiču džāru, Šāronu / Kas bij' traka uz manām trenūzenēm un krosenēm ar / Izklaidēju šo kā pats doktors Kas / Bet ritmu uzbūru uz poda es!
Uz poda? Tārps nogrozīja galvu.
Nebiju sagatavojies!
Abi pajautāja, kā man patīk. Bet viņi taču paši nebija apmierināti viens ar otru, tāpēc nezināju, ko teikt.
Ziniet, man lielāka sajēga ir no melodiskām dziesmām ar ģitārām un tamlīdzīgi.
Tārps ar rokas mājienu mani pārtrauca.
Šim jau nebūtu saprašanas par ritmu, pat saņemot spērienu pa dibenu! viņš noburkšķēja.
Dailens iesmējās, un abi dīvaini sarokojās, saskardamies ar dūrēm.
Varbūt beidzot iesim? es pajautāju.